V. Obručovs - Plutonija

— Bet, ja tas nav ne mēness, ne saule, kas tad tas ir?

Neviens nevarēja atbildēt. Visi turpināja minēt mīklas un tūlīt šos atminējumus atkal atmeta. Tad pabrokastoja un devās ceļā. Termometrs cēlās līds — f8°. Migla gan sabiezēja, aizsegdama sarkano spīdekli, gan paretinājās, bet tas parādījās pastāvīgi zenitā, nekustēdamies ne no vietas. Ceļš joprojām veda lejup pa ledus līdzenumu gar liela strauta krastu. Nokare it kā kļuva mazāka.

Suņi skrēja mundri, ceļotāji sēdēja uz nartām, laiku pa laikam nolēkdami sakārtot aizjūgu vai uztaisīt pār kādu dziļāku gultni tiltiņu.

Tikko saule izlauzās cauri miglas vāliem, visi pacēla galvas un vērās šai savādajā spīdeklī, kas pie debesīm bija ieņēmis tik neparastu stāvokli.

Pusdienā ceļotāji apstājās parastajā atpūtā.

Pusdienas laiku tomēr rādīja tikai pulkstenis, jo saule vēl arvien stāvēja zenitā un, likās, nedomāja savu vietu mainīt.

— Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas! — Borovojs īgnēja. — Saulei arī uz 80. ziemeļu platuma grada debesīs jāpārvietojas, bet ne jāstāv uz vietas! Zeme taču griežas!

Atpūtas laikā viņš noteica saules augstumu, kas izrādījās tieši 90°.

— Var iedomāties, ka mēs atrodamies tropu vasaras saulgriežu dienā vai uz ekvatora, kad diena un nakts vienādā garumā! — viņš pēc novērošanas sacīja. — Kādu platumu pavēlēsiet pierakstīt? Kaut vai nositot, es nesaprotu, kur mēs atrodamies un kas ap mums notiek. Domas galvā jūk, un viss liekas kā dīvains sapnis!

Patiesībā visi dalījās šajās Borovoja sajūtās un nekādi nevarēja sev izskaidrot šo jauno parādību, kas ar savu mīklainību pārspēja visu pārējo: instrumentu pretrunīgos rādījumus, pastāvīgo viena virziena vēju, tumšos mākoņus, nenormālo siltumu, iesarkano gaismu un kolosālo ieplaku ar lielāko iegrimi nekā visi uz zemes pazīstamie dziļumi.

Pusdienās un atpūtas laikā atkal minēja visneiespējamākās mīklas par katastrofām, kas notikušas ar Zemi, kopš viņi uz «Polārās zvaigznes» un Nansena Zemē bija atgriezti no visiem sakariem ar pārējo pasauli.

Pret vakaru ledus līdzenums pārvērtās ledus kraujās. Gaisā peldēja rēna migla, gandrīz neaizsegdama sarkanīgo sauli, kas joprojām stāvēja zenitā, it kā zobodamas par ceļotājiem, kas izbrīnā turpināja tajā skatīties.

Tuvojās laiks apstāties nakts apmetnē. Uz ledāja kores tas nebija visai izdevīgi: kaut gan vietas pietika, tomēr ūdens bija tālu lejā, un noiet pēc tā pa gludo ledus nogāzi nevarēja. Tāpēc turpināja doties tālāk cerībā atrast piemērotāku vietu, jo vairāk tāpēc, ka priekšā cauri miglai bija redzams kaut kāds tumšs līdzenums.

Un beidzot ap septiņiem vakarā ledus kraujas pazeminājās un kā platas, baltas mēles līdzīgi milzu vītnēm apņēma šo tumšo līdzenumu, kurā seklās gultnēs ielauzās strauti un tecēja tālāk lēzenos, purvainos krastos. Nobraukušas no ledus, nartas tūlīt apstājās uz kailas, lipīgas zemes, suņi izkāra mēles un atlaidās vilkt. Visi nolēca no nartām; pēdējo kilometru jau bija braukuši, gaidīdami jaunu pārsteigumu, ko tiem atnesīs šis dīvainais bezsniega līdzenums — Nansena Zeme.

It kā norunājuši, cilvēki noliecās, aplūkodami un rokām taustīdami šo ilgi gaidīto zemi pēc tik daudzām sniegā un ledū pavadītām dienām. Zeme bija brūngani melna, ūdens piemirkusi, lipīga, tomēr ne pilnīgi kaila, bet apklāta ar zemei pieplakušiem sīkas, nodzeltējušas zāles stiebriņiem un zemu krūmu līkiem, staipīgiem zariem bez lapām. Kāja iegrima zemē savus četrus centimetrus, un no pēdas apakšas straumītēm un strūkliņām izspiedās dzeltens ūdens.

— Kā jums tas patīk? — norūca Kaštanovs. — Astoņdesmit pirmajā ziemeļu platuma grādā pazūd sniegs, silts kā Somijā, kaila zeme un saule zenitā!

— Vai tiešām vajadzēs uzstādīt jurtu šai purvā? — Papočkins skumji ievaicājās.

— Tas nav purvs, bet ziemeļu tundra, — Makšejevs viņam paskaidroja.

— No tā nekļūst labāk, ka tā ir tundra, — Borovojs aizrādīja. — Suņi atsakās vilkt nartas, bet pārnakšņot dubļos tiešām nav visai patīkami. Tad jau labāk atgriezties uz ledus!

Visi sāka pārskatīt apkārtni cerībā ieraudzīt sausāku vietiņu.

— Lūk, tur, kā man liekas, būs labi! — iesaucās Gromeko, norādīdams uz priekšu, kur virs brūni melnā līdzenuma pacēlās lēzens pakalns apmēram kilometru no ledus mēļu galiem.

— Bet kā mēs turp aizvilksimies?

— Nekas, aizkulsimies! Palīdzēsim suņiem!

— Pamēģināsim piesiet slēpes, lai mazāk grimtu.

Tiešām, iet ar slēpēm izrādījās vieglāk. Suņi lēni vilka atvieglotās.nartas, kuras cilvēki aizmugurē grūda ar slēpju kokiem. Pusstundā aizkūlās līdz pakalnam, kas pacēlās metrus astoņus virs līdzenuma un izrādījās sausa un piemērota vieta naktsmītnei. Pakalnā starp pērno nodzeltējušo zāli jau spraucās svaigi, zaļi asni, bet zems krūms briedināja pumpurus.

Jurtu uzstādīja pakalna virsotnē, bet mantas un suņus novietoja zemāk, nogāzē. Aizmugurē, ziemeļos, kā augsts, līdzens valnis baltoja ledāja apmale, aizstiepdamās uz abām pusēm aiz apvāršņa. Priekšā melnbrūnais līdzenums jau bija pieņēmis zaļganu nokrāsu.

Pussimts soļu no pakalna staignos krastos klusi tecēja plats strauts. Pāri līdzenumam vērpās migla.

Brīžiem parādījās iesarkana saule, kas vēl arvien atradās zenitā, kaut gan pulkstenis jau rādīja pusdeviņus vakarā. Šajā dienā bija veikti piecdesmit kilometri.

Kamēr Borovojs vārīja ūdeni, pārējie zīlēja, kādu vārīšanās temperaturu uzrādīs aparats pēc tik gara acīm redzama lejupceļa.

Vieni apgalvoja 125, citi — 115°. Makšejevs ar Papočkinu pat saderēja.

— Jūs neviens neesat uzvarējis! — beidzis novērojumus, meteorologs paziņoja. — Termometrs rāda tikai 110 grādu.

— Es tomēr esmu bijis tuvu patiesībai, — sacīja Makšejevs. — Es derēju par 115°.

— Bet vai jūs nedomājat, ka labāk būtu visus šos nederīgos instrumentus sasist? — Borovojs žultaini iejautājās.

— Jūs par šiem atmosfēras jokiem tiešām pārāk uztraucaties, — Kaštanovs viņu mierināja, — it kā jums būtu par tiem jāatbild!

— Nav taču runa par atbildēšanu, bet par to, ka nederīgu instrumentu nav vērts vazāt līdzi!

— Šobrīd tas aiz mums nezināmiem iemesliem var būt nederīgs, bet notikumu tālākā gaitā droši vien atkal varēs mums pakalpot.

Pēc vakariņām apsprieda ceļojuma tālāko gaitu. Ja bezsniega tundra, lai tas būtu cik dīvaini būdams, aizstiepjas ari tālāk uz ziemeļiem, tad ievērojama kravas daļa izrādīsies ne vien nevajadzīga, bet pat kaitīga, jo tieši slēpes, nartas, siltie tērpi, vairums spirta un arī pati jurta kavēs straujas kustības. Ievērojot še iestājušos silto laiku, varēja apmierināties ar vieglu telti, kas bija rezervē, bet kurināmo savākt tundrā.

Tāpēc nolēma ierīkot pakalnā apmetni un izsūtīt divas grupas bez liekas bagāžas dažādos virzienos noskaidrot apvidus raksturu un kustību iespējas. Pēc tam visu lieko varēja atstāt noliktavā uz pakalna atpakaļceļam pa ledājiem.

Nākošā dienā Igolkins un Borovojs palika pie jurtas: pirmais uzraudzīt suņus, otrais — novērot dažādas meteoroloģiskas parādības. Pārējie četri, sadalījušies divās grupās, devās izlūkos: Kaštanovs un Papočkins aizgāja uz dienvidaustrumiem, bet Makšejevs ar Gromeko uz dienvidrietumiem. Visi aizbrauca ar slēpēm, bet nolēmuši tās pamest, ja zeme kļūtu pietiekami sausa.