V. Obručovs - Plutonija

— Miglā.starp ledājiem mēs šos satricinājumus varējām arī neievērot. Citādi es šo saules dīvaino stāvokli nevaru sev izskaidrot, — Kaštanovs pastāvēja pie sava.

— Bet kāpēc jūs domājat, ka šis.spīdeklis, kuru mēs tagad redzam, ir tas pats, ko pēdējo reizi redzējām Krievu kalnu grēdas virsotnē? — Borovojs jautāja.

— Kas tad tas cits var būt? — Papočkins brīnījās.

— Kāpēc nevar pieņemt tikpat pamatoti, ka mēness atkal sācis kvēlot vai ka mūsu planētu sistēmā nejauši ielidojis jauns pašspīdošs ķermenis un piesaistījis mūsu zemi par pavadoni? — meteorologs, noslēpumaini smaidīdams, aizrādīja.

— Kāpēc nodoties dažādiem neticamiem secinājumiem! — Kaštanovs pārmeta. — Pastāv taču uz ģeoloģiskiem faktiem dibinātas hipotēzēs, ka mūsu zemes griešanās ass pārmainījusies. Ar to, piemēram, izskaidro apledojumus dažos ģeoloģiskos periodos Indijā, Āfrikā, Austrālijā un Ķīnā un citu periodu subtropisko floru Franča Jozefa Zemē, Grenlandē un citur.

— Nestrīdos, jums tas labāk jāzina. Bet es šodien izmērīju šī spīdekļa leņķa radiu.su, un izrādījās, ka tas līdzinās 20 minūtēm, kad saules leņķa rādiuss, ka jūs, protams, zināt, līdzinās gandrīz 16 minūtēm.

— Lūk, tas ir svarīgs fakts! — iesaucās pārsteigtais Kaštanovs.

— Un tad šī sarkanīgā gaisma dzeltenās vietā?

— Vai tas nav miglas iespaids? — piebilda Papočkins.

— Es pats tā domāju. Bet šodien izdevās redzēt šo spīdekli, kad migla kādu laiku bija pilnīgi izklīdusi. Disks tomēr bija iesarkans kā saulei, kad tā atrodas zemu pie apvāršņa un spīd caur daudz mitrākiem apakšējiem atmosfēras slāņiem vai smilšu vētras laikā.

— Jā, arī tas ir savādi!

— Un šie tumšie plankumi, kas zināmās stundās pavājina gaismu! Es šonakt pacentīšos arī to pārbaudīt. Ja tie atkārtosies, es būšu galīgi pārliecināts, ka virs mums neatrodas saule, bet kaut kas cits.

— Kur tad gan palikusi mūsu saule? — Papočkins satraukts ievaicājās.

— Kā es to lai zinu! Tas ir vēl viens loceklis neizprotamo parādību virknē, kuru liecinieki mēs pēdējās dienās esam kļuvuši.

— Jā, vesela virkne! — Kaštanovs domīgi noteica. — Milzīga ieplaka uz cietzemes, magneta adatas savādie rādījumi, atmosfēras spiediena neizprotamās pārmaiņas, siltais laiks uz 81. platuma grada — viss tas nav nejaušība, spriežot pēc ledāju robežas un zaļojošās tundras. Mamuti un degunradži, kas pastaigājas tundrā, saule — ne saule zenitā dienu un nakti…

— Un es ticu, ka tas vēl nav viss. Lūk, beidzot nāk arī mūsu biedri un nes, par ko es varu derēt, uz ko vien vēlaties, vēl vienu savādu faktu.

Visi pietraucās kājās, vērdamies tālumā, kur jau varēja labi saskatīt divus cilvēkus, kas nesa kaut ko tumšu, garā kokā pakārtu. Papočkins uzlika uz spirta krāsniņas tējas trauku un sāka gatavot degunradža gaļas šašliku, pārējie aizsteidzās pretī nācējiem.

— Nu gan nomocījāmies! — Makšejevs paziņoja.

— Redzējām govis liti Vēršus, šāvām, bet ieguvām tikai telēnu un stiepjam to jau stundas trīs.

— Un savācām interesantu tundras floru, gluži savdabīgu, es pat teiktu — izrakteņu, ja tik pats nebūtu to plūcis! — piebilda Gromeko, kam uz muguras kūļajās piebāzta botāniskā soma.

Ēzdami un dzerdami tēju, Makšejevs un Gromeko atstāstīja redzēto.

— Kilometrus desmit mūsu ceļā plētās tā pati tundra, tikai daudz sausāka nekā šeit. Tad tās augājs kļuva bagātāks, parādījās krūmi un pat nelieli koki…

— Polarais bērzs un polarais vītols, tikai jaunas sugas, bet pēc tam arī vārga lapegle, — piebilda Gromeko. — Atgadījās arī ziedoši augi, daļēji man pavisam sveši, daļēji dažādu pētnieku aprakstītie, kā Kanadas pēcterciarās (izrakteņu) floras pārstāvji.

— Beidzot mēs nonācām pie šauras, bet ļoti dziļas upītes, pār kuru nebija braslas, un devāmies tās teces virzienā. Koki sāka pārsniegt cilvēka augumu, krūmi starp tiem izveidoja biezokni, caur kuru bija grūti izlauzties. Tur mēs arī uzdūrāmies vēršu baram, kas bija ieradies dzert.

— Kādas sugas vēršiem? — Papočkins ieinteresējās.

— Tie drīzāk līdzinājās savvaļas jakiem, — Gromeko izlaboja. — Melni, ar garu spalvu, milzīgiem, resniem ragiem un kupri mugurā.

— Tādi izskatījās vērši, — Makšejevs turpināja, — bet pārējie dzīvnieki, acīm redzot govis, augumā bija nedaudz mazāki, ar tievākiem un īsākiem ragiem. Bez tam tur vēl bija arī daži telēni. Es cerēju sastapt tundrā tikai purva putnus un sīkus dzīvniekus un tāpēc paņēmu līdz skrošu bisi.

— Bet es bisi nemaz nepaņēmu

— Tāpēc ari nācās Šaut vienīgi uz telēnu ar rupjajiem renkuļiem, kas atradās patronsomā. Bars pazuda biezoknī, bet telēns iekrita upītē, no kurienes to izzvejojām un nobeidzām ar nazi.

— Telēns svēra krietnus piecdesmit kilogramus, bet stiept līdz apmetnei vajadzēja divpadsmit kilometrus. Tāpēc, lai nesamo atvieglotu, izgāzām iekšas, kaut gan zinājām, ka Semjons Semjonovičs nebūs apmierināts.

— Viņš jau dabūjis pietiekamu apmierinājumu! — Kaštanovs iesmējās. — Vai jūs arī zināt, kādu šašliku jūs tikko apēdāt?

— Kaut kāda polārā zaķa, vai ne? Nezinu, vai ir tāda suga?

— Nevis zaķa, bet degunradža un pat izrakteņa!

— Vē! Tātad jūs kaut kur mūžīgi sasalušajā tundrā atradāt degunradža līķi un nolēmāt nogaršot desmitiem tūkstošiem gadu nogulējušos ga|u? — Gromeko brīnījās. — Būtu to zinājis, nebūtu ēdis. Tagad man kļūst nelabi.

— Bet šašliks bija garšīgs, tikai mazliet paciets, — Makšejevs noteica.

— Bet vai jūs zināt, — Papočkins savukārt iejautājās, — ka vakariņās mēs jūs pamielosim ar vārītu mamuta snuķi?

— Nu, to jau pats velns vairs nevar saprast! — Gromeko uztraucās. — Vai tad jūs gribat mūs noindēt, vai? Izmēģināt, kā dažādi ģeoloģiskie sprāgoņi iedarbojas uz tagadējā cilvēka kuņģi?

Makšejevs, kas klaiņojumos pa Aļasku un Čukču zemi bija atradis šķebināties, sacīja:

— Es domāju, ka ziloņa snuķis ir gards ēdiens, bet mamuta snuķim jābūt pilnības kalngalam.

— Nē, es to neēdīšu! — Gromeko skaitās, — Es labāk uzcepšu teļa akniņas, tās vismaz ir svaigas.

Iztīksminājušies par savu biedru izbrīnu, pārējie tiem beidzot pastāstīja dienās notikumus, parādīja nošauto degunradzi, mamuta snuķi, asti un spalvu kumšķi, un botāniķis nomierinājās. Viņš pat piedalījās izšķirt jautājumu, kā un ar ko izslavēto snuķi vārīt, un izņēma no kabatas dažas savvaļas ķiploka galviņas, ko bija atradis netālu no vēršu sastapšanas vietas.

— Sīs saknes būs laba piedeva snuķim, — viņš sacīja, — žēl, ka to atgadījās tik maz.

Vakariņodami nolēma palikt tai pašā vietā vēl vienu dienu, lai piecatā aizietu līdz nošautajam mamutam un atgādātu jurtā gaļu un ķermeņa daļas, kuras bija nepieciešams saglabāt.

— Tagad mēs varam nopietni apspriest, kurp un kā doties tālāk, — Kaštanovs pēc vakariņām ierosināja. — Mūsu izlūki tam devuši zināmu materialu. Bet sarunu laikā palīdzēsim zoologam iepreparēt degunradža un telēna galvaskausus, kurus paredzēts saglabāt. Jā, kādai sugai jūs telēnu pieskaitāt, Semjon Semjonovič?

— Ja es ar savām acīm nebūtu redzējis dzīvu mamutu un Sibirijas degunradzi, — zoologs atbildēja, — es teiktu, ka sastaptie vērši tuvi Tibetas jakiem. Bet tagad esmu gatavs domāt, ka tie būs pirmatnējie vērši, kas pazuduši no zemes virsmas kopā ar mamutiem un degunradžiem.