V. Obručovs - Plutonija

— Tas nelīdzinās jūras ledus blāķu joslai, — Makšejevs, atgriezies pie nartām, paziņoja. — Piekrastes ledus blāķi nestiepjas nepārtraukti vairāku kilometru platumā,

— Acīm redzami mēs esam sasnieguši ieplakas dibenu, — Kaštanovs secināja, — un šis chaoss izveidojies, pateicoties spiedienam, ko rada milzīgais šļūdonis Krievu kalnu grēdas ziemeļu nogāzē, no kurienes mēs nokāpām.

— Tātad visu ieplakas dibenu aizņem ledāju chaoss, — piezīmēja Borovojs. — Grēdas pārējās nogāzes arī jāklāj šļūdoņiem, kas aizsniedz dibenu.

— Bet, pateicoties ieplakas milzu apmēriem, tā vēl nav paguvusi piepildīties ar ledu, kā piepildīti Aļaskas vulkānu krāteri, — Makšejevs piebilda.

— Mums tomēr nepieciešams tā vai citādi pārkļūt pāri, lai turpinātu ceļojumu uz ziemeļiem un noskaidrotu ieplakas apmērus un pretējās nogāzes raksturu, — Kaštanovs paskaidroja.

— Visvieglākais ir doties gar chaosa pamali, lai to apietu pa ieplakas dibenu līdz pretējai nogāzei, — Gromeko ieteica.

— Un ja nu šī ieplaka nav vulkānā krāteris, bet ieleja starp divām kalnu grēdām? — aizrādīja Papočkins. — Tādā gadījumā tā var stiepties simt un vairāk kilometru un mēs nepagūsim šķērsot Nansena Zemi.

— Un kurp iet gar chaosa pamali, lai to apietu, — pa labi vai kreisi? — jautāja Borovojs.

— Iesim pa kreisi. Varbūt mēs sastapsim vietu, kur chaoss ļaus pāriet otrā pusē bez sevišķas piepūles.

Pieņēmuši šo lēmumu, ceļotāji turpināja iet pa kreisi — uz rietumiem, orientējoties pēc vēja, jo kompass vēl arvien nevarēja nomierināties un parādīt ziemeļus. Kreisajā pusē pacēlās sniega līdzenums ar tikko jaušamu nokāri, pa labi drūzmējās ledus kaudzes un klintis. Zemi mākoņi joprojām aizsedza debesis un pat skāra augstāko ledāju virsotnes. Ap pusdienu pamanīja vietu, kur ledus chaoss likās pārejams: ledus kaudzes bija zemākas, kaut kur rēgojās spraugas. Še apstājās ierīkot ceturto noliktavu, bet Borovojs ar Makšejevu bez liekas kravas devās izlūkot ledus joslu. Viņi atgriezās pret vakaru un ziņoja, ka josla ir ap desmit kilometru plata, ka to var pāriet, kaut gan ne bez grūtībām, un ka aiz tās ir līdzena uzeja ieplakas pretējā virzienā.

Joslas pārvarēšana prasīja divas dienas nopietna darba. Bieži nācās cirst taku caur sablīvētajiem ledājiem, lai ar kopīgām pūlēm vienu pēc otras pārvilktu nartas. Pārnakšņoja, jurtu neuzstādot, no vēja patveroties aiz milzīga, krauja ledāja. Suņi paslēpās ledus gabalu spraugās un bedrēs. Bet pēc smagā darba visi cieši gulēja, neraugoties uz vēja gaudām un smilkstiem, kas bija dzirdami ledus chaosa dzīlēs.

Nākošā dienā izkļuva aizsprosta otrā pusē. Naktsguļā Borovojs aizdedzināja hipsotermometra spirta lampiņu pilnīgā pārliecībā, ka tas parādīs to pašu augstumu ko pirms ledus joslas — ap deviņi simti metru zem jūras līmeņa, bet, kad viņš ievietoja termometru verdošā ūdens caurulē, dzīvsudrabs pacēlās līdz 105, tad līdz 110° un vēl arvien turpināja kāpt.

— Stājies, stājies! — Borovojs uzkliedza. — Kur tu spiedies, gribi saplēst stiklu? …

— Kas ir? Kas noticis? — atskanēja izsaucieni.

Visi pietraucās kājās un sadrūzmējās ap aparatu,

kas atradās uz kādas mantu kastes.

— Tas ir kaut kas neredzēts un nedzirdēts! — Borovojs, uztraukumā aizraudamies, iesaucās. — Šajā nolādētajā caurumā ūdens vārās pie — f— 120° temperatūras.

— Bet tas nozīmē?..

— Tas nozīmē, ka pa ledus joslu mēs esam nolaidušies kaut kādā bezdibenī. Es patlaban pat nevaru iedomāties, cik tūkstošiem metru zem jūras līmeņa šī vārīšanās temperatūra atbilst. Pagaidiet, jāpaskatās tabulās.

Viņš apsēdās uz sava guļammaisa, izvilka no kabatas rokasgrāmatu, parakņājās tabulās un lappušu malās sāka kaut ko aprēķināt. Tikām ceļotāji cits pie cita piegāja pie aparata pārliecināties, ka termometrs tiešām rādīja +120 grādu. Spožais stabiņš bija apstājies pie šīs iedaļas, un nevarēja būt nekādu šaubu.

Klusumu, kas apņēma izbrīnās pārsteigtos cilvēkus, traucēja vienīgi aparatā verdošā ūdens viegla guldzēšana.

Bet tad atskanēja Borovoja dziļa nopūta, bet pēc tam svinīgi izteiktie sekojošie vārdi:

— Pēc pavirša aprēķina -1-120° vārīšanās temperatūrai atbilst pieci tūkstoši septiņi simti divdesmit metru liels negativs augstums.

— Nevar būt! Vai jūs nekļūdījāties? — atskanēja balsis.

— Pārbaudiet paši! Še jums tabulas. Tajās, protams, nav datu šai vārīšanās temperatūrai, kāda ārpus laboratorijas nekad nav novērota. Nākas aprēķināt aptuveni.

Kaštanovs pārbaudīja skaitļojumu un sacīja:

— Pilnīgi pareizi. Šajās divās dienās, rāpdamies pāri ledājiem, mēs kādos desmit, divpadsmit kilometros esam nokāpuši lejup četri tūkstoši deviņi simti metru.

— Un šādu kāpumu pat nepamanījām!

— Līdām no Monblanam līdzīga augstuma un nekā nezinājām! Tas nu gan ir kaut kas neticams!

— Un nesaprotams! Jāsāk domāt, ka šis ledus chaoss ir šļūdonis straujā kraujā, kas no kratera ved šī kolosālā vulkānā caurumā.

— No kura mums tagad vajadzēs izlīst pa tādu pašu šļūdoni otrā pusē!

— Bet es nevaru saprast arī šo biezo mākoņu segu, šo vēju, kas tik neatlaidīgi pūš no dienvidiem nepārtraukti tik daudz dienu, — atzinās Borovojs.

Minējums par otro ledus joslu tomēr neattaisnojās. Nākošajā dienā ceļš veda pa sniega līdzenumu ar nolaidenu kāpumu. Šī iemesla dēļ un pateicoties siltajam laikam, virzīšanās uz priekšu kļuva grūtāka. Termometrs rādīja nedaudz virs nulles, sniegs saslapa un lipa pie nartu sliecēm, suņi visu laiku vilkās soļos. Līdz vakaram ar grūtībām veica divdesmit piecus kilometrus. Ka apvidus kļuvis augstāks, nevarēja šaubīties, un, uzstādīdams hipsotermometru, Borovojs bija pārliecināts, ka tas rādīs mazāku dziļumu nekā iepriekšējā dienā.

Ūdens tomēr ilgi nevārījās. Beidzot sāka celties tvaiki, un Borovojs ielika termometru. Nedaudz vēlāk atskanēja viņa kliedziens:

— Velns sazina, kas tas ir! Tas … tas … — viņš izplūda lāstos.

— Kas ir? Kas par lietu? Vai termometrs pārsprāga? — atskanēja saucieni.

— Es pats pārsprāgšu vai arī zaudēšu šajā caurumā prātu! — meteorologs plosījās. — Paskatieties paši, kurš kļuvis traks — es vai termometrs?

Visi pielēca kājās un piesteidzās pie hipsotermometra. Dzīvsudrabs rādīja +125°.

— Mēs taču šodien kāpām uz augšu, nevis uz leju? — Borovojs trīcošā balsī jautāja.

— Protams, ka kāpām uz augšu! Visu dienu kāpām augšup! Par to nav ko strīdēties!

— Bet ūdens vārās par 5° augstāk nekā vakar pēc ledus barjeras. Un ta.s nozīmē, ka mēs šodien neesam pacēlušies, bet nokāpuši apmēram tūkstoti četri simti trīsdesmit metru.

— Un tātad atrodamies septiņi tūkstoši simt piecdesmit metru zemāk par jūras līmeni, — Makšejevs ātri aprēķināja.

— Bet tas tomēr nekādi nav saprotams! — Papočkins iesmējās.

— Straujam kāpumam lejup ledājos vēl varēja noticēt, — piebilda Kaštanovs. — Bet noticēt, ka mēs esam nokāpuši gandrīz pusotra kilometra, kad ceļš skaidri jaušami veda pa nokāri uz augšu, runā pretī veselam saprātam.

— Ja tik mēs neesam sasirguši ar ārprātu, tad es jums piekrītu, — Borovojs drūmi atbildēja.

Šai brīdī atgriezās Gromeko un Igolkins, kas bija izgājuši no jurtas pabarot suņus, un pirmais sacīja:

— Vēl viens dīvains fakts! Šodien ir daudz gaišāks nekā vakar pie ledājiem.