V. Obručovs - Plutonija

Ekspedicijas ceļš Nansena Zemes iekšienē divas dienas turpinājās pa sniega klajumu, kas gausi pacēlās pret ziemeļiem un nekavēja ceļiniekus pārvietoties ātrā gaitā. Ledus plaisas atgadījās reti un lielāko tiesu bija piedzītas ar sniegu. Pieturējās apmācies laiks, un no dienvidiem līdz ar ceļa vēju līda smagi mākoņi, brīžiem birdinot sniegu un aizsedzot tāli. Cilvēki un suņi pamazām iejutās darbā. Visiem pa priekšu gāja Borovojs, ar savu nūju taustīdams sniegu, lai laikā atklātu plaisas, un vērodams kompasu, lai ieturētu vēlamo virzienu. Makšejevs, Papočkins un Igolkins soļoja blakus savām nartām, vadīdami suņu gaitu. Gromeko gāja mazliet iesāņus, tomēr tikai tik tālu, lai palīdzētu iestrēgušai nartai. Gājienu noslēdza Kaštanovs, tāpat ar kompasu rokā atzīmēdams veikto maršrutu. Pēdējās nartas pakaļgalā bija piestiprināts ovometrs — viegls ritenītis, ar ko savienotais skaitītājs atzīmēja veikto attālumu, kāpēc šo nartu vajadzēja sevišķi pasargāt no bojājumiem.

Visi ceļotāji bija tērpušies vienādos polarajos apģērbos. Katram bija čukču kuchļanka — zvērādas krekls ar spalvu iekšpusē — ar kapuci galvā. Sala laikam uz nartām vēl atradās citas kuchļankas, ko varēja uzvilkt virs pirmajām, bet ar spalvu ārpusē. Tagad, vasarā, pietika ar vienu, un arī to lietus gadījumā nācās apmainīt pret vilnas kamzoli, jo briežādas ģērbs bija jāsargā no izmirkšanas. Kājās bija uzvilktas zvērādas bikses, tāpat ar spalvu iekšpusē, un mīksti zvērādas zābaki — torbasi. Sevišķi siltā laikā visu zvērādu apģērbu varēja apmainīt pret rezerves vilnas tērpu.

Visi gāja ar slēpēm, turēdami nūjas rokās. Līdzenumu klāja grambu rindas — ziemas sniega vētru radītās bedres un izciļņi, ko atkusnis bija tikai daļēji nolīdzinājis. Tās vairāk apgrūtināja kustību nekā plaisas, kas atgadījās visai reti. Makšejevs visus izklaidēja, sarunādamies ar savas nartas suņiem, kuriem tas piešķīra raksturīgus vārdus. Lielo, melno priekšējo suni nosauca par Ģenerāli. Naktsguļai uzstādīja atvieglota tipa jurtu ar tievām, bet stingrām bambusa sastatnēm. Jurtā aplī gar sienām novietoja guļammaisus, vidū nolika spirta krāsniņu ēdiena vārīšanai, pie augšējās sijas pakāra lukturi. Suņus piesēja pie nartām ap jurtu. Ceļojuma otrās dienas beigās, nogājuši no krastā izcelšanās vietas piecdesmit kilometru, ierīkoja pirmo provianta noliktavu atpakaļceļam, atzīmēdami to ar sniega blāķu piramidu un sarkanu karodziņu tās virsotnē.

Trešajā dienā kāpums sniega līdzenumā kļuva jūtamāks, un parādījās vairāk plaisu, kas palēnināja kustību — vajadzēja iet uzmanīgāk, iztaustot sniegu, lai neiegāztos plānas sniega kārtas pārsegtā plaisā. Vakarā ekspedicija pamanīja tuvas apvidus pārmaiņas pazīmes.

Ziemeļos vēja dzenātie mākoņi izklīda, un starp to pelēkajām plūksnām un vāliem te parādījās, te pagaisa diezgan augsti kalni, kas garā virtenē stiepās gar visu apvārsni. Uz šo kalnu kopējā sniegbaltā fona melnoja klinšaines atradzes. Nenorietošā saule ritinājās pa pašu kalnu grēdas muguru, nespodri spīdēdama cauri mākoņu plīvuram un krāsodama to iesarkanu. Priekšējais sniega līdzenums pārklājās ar debess atspulgotiem plankumiem un joslām zilā, violetā un rožainā krāsā. Cilvēku acu pirmo reizi skatītā sniegotā tuksneša un noslēpumainās kalnu grēdas kopējā ainava tiešām pārsteidza.

Kāpiens šai kalnu grēdā, ko nosauca par Krievu kalniem, prāvo ledus plaisu dēļ ilga trīs dienas. Ceļš veda pa vienu no šķērsielejām starp klinšu atradzēm.

Ledus straume — šļūdonis, kas slīdēja pa kalnu grēdas dienvidu nogāzes ieleju, bija līdz vienam kilometram plats, un no abām pusēm to ieskāva visai stāvas, tumšas klinšu kraujas, kas mijās ar lēzenākām, dziļu sniegu klātām nogāzēm. Kraujas bija nobārstītas ar lielākiem vai mazākiem bazalta gabaliem un kaut kur, aizsargātajās vietās, līdzinājās miniatūrām pļaviņām ar polāro augāju. Kaštanovs pa ceļam pētīja klintis, bet Gromeko vāca augus. Papočkinam nebija gandrīz nekāda guvuma. Pa visu dienu viņš sameklēja tikai dažus kukaiņus — pusbeigtus sniegā vai dzīvus pļaviņās.

Biezi mākoņi, aizsegdami debesis, peldēja tik zemu, ka tikko neskāra ceļotāju galvas. Ekspedicijas dalībnieki gāja kā pa platu, bet ļoti zemu koridoru ar baltu, saplaisājušu grīdu, melnām sienām un pelēkiem griestiem. Visur, kur ielejas nokāre kļuva kraujāka, vairāk vai mazāk bīstamā ledus virsma pārvērtās ar neskaitāmām plaisām salauzītā ledus straumē un bieži atgādināja ledus blāķu chaosu, pār kuru nartas nācās pārvilkt. Cilvēki un suņi galīgi nomocījās un dienā pa šādu ceļu nenogāja vairāk par desmit kilometriem. Laiks joprojām bija apmācies. Dienvidu vējš trauca zemus mākoņus, kas aizslēpa atradžu virsotnes. To melnās nogāzes ietvēra šļūdoņa nelīdzeno virsmu, pa kuru ekspedicijas nartas virzījās ar lielām grūtībām. Bīstamākajās vietās nartas vajadzēja no kravas atbrīvot un bagažu pārnest nēšus. Beidzot trešās dienas pievakarē ceļotāji izkļuva kalnu pārējā, kas sasniedza gandrīz pusotra tūkstoša metru virs jūras līmeņa un atgādināja sniega līdzenumu. Laiks palika apmācies, kalnu grēdas virsotni pilnīgi sedza pelēki mākoņi, kas traucās uz ziemeļiem, un ekspedicija visu laiku virzījās rēnā miglā, kas skatītājiem aizsedza apkārtni jau simts metru attālumā.

Par šo apstākli visi bija ļoti saīguši, jo labā laikā no kalnu grēdas virsotnes pavērtos plašs skats, kas ļautu uzmest ievērojamas Nansena Zemes daļas karti.

Pārejā ierīkoja otru noliktavu, kurā atstāja ģeologa dienvidu nogāžu atradzēs savāktās kolekcijas. Zoologu guvums visā laikā aprobežojās ar muskusa vērša 1 ādu un galvaskausu. Nelielu šo dzīvnieku baru ekspedicija bija sastapusi pirms pārejas.

Kalnu grēdas ziemeļu nogāzei bija pavisam cits raksturs: tas bija bezgalīgs sniegots līdzenums, kas lēzeni noslīdēja pret ziemeļiem, un suņi viegli vilka nartas pa nokāri lejup. Bet laiks pasliktinājās. Iecirtīgs dienvidu vējš nesa biezus mākoņus, kas vēlās gandrīz pa sniega virsmu, pilnīgi aizsegdami tāli. Bieži plosījās putenis, un tikai tāpēc, ka pūta ceļa vējš, bet sals nepārsniedza 10–15°, ceļotāji varēja turpināt doties uz priekšu bez sevišķām grūtībām. Plaisas atgadījās visai bieži, bet visas bija šauras, tā ka tām pārgāja viegli. Taču sniegputeņa dēļ vajadzēja iet ļoti uzmanīgi, jo svaigais sniegs šos slazdus nereti pilnīgi aizsedza. Dienas beigās sniega vētra trakoja ar tādu spēku, ka jurtas uzstādīšana prasīja lielu piepūli.

Nākošā rītā jurta izrādījās ieputināta sniegā līdz jumtam, un Borovojs, kas meteoroloģisko novērojumu dēļ piecēlās agrāk par citiem, atvēris durvis, ar galvu iebrāzās kupenā. Nācās atrakt izeju. Izkļuvuši ārā, ceļotāji ieraudzīja, ka visas nartas un suņi pazuduši — ap jurtu pacēlās vienīgi milzu kupenas. Taču nebija grūti uzminēt, ka nartas un dzīvnieki vienkārši apbērti ar sniegu, jo par braucamo rīku nozagšanu un suņu aizbēgšanu šajā sniega tuksnesī nebija ko domāt. Visiem vajadzēja stāties pie atrakšanas.

Izdzirduši cilvēku balsis, suņi paši sāka izkārpīties no kupenām, lai drīzāk saņemtu rīta maltītes porciju. Bija interesanti redzēt, kā gan šur, gan tur uz sniega virsmas sāka pacelties paugurs, no kura beidzot izspraucās melna, balta vai raiba spalvaina galva; suņi līksmi smilkstēja.