V. Obručovs - Plutonija

Bezgalīgajā līdzenumā svaigais sasnigušais sniegs gulēja plānā kārtā, ne vairāk kā pusmetra biezumā, un kupenās bija sakrājies tikai ap kādiem šķēršļiem — jurtu, nartām un suņiem. Tā kā sniegs bija snidzis ar stipru vēju, tas nebija visai blīvs, un slēpotāji tanī pārāk negrima, taču nartas un suņi iestiga. Nācās bieži mainīties vietām, jo priekšējai nartai, kas lauza ceļu arī pārējām, bija jāveic visgrūtākais darbs, un to vilcēji suņi ātri nogura. Šīs maiņas irdenā sniega dēļ kavēja kustību ātrumu, tāpēc, neraugoties uz vēja mazināšanos, puteņa pierimšanu un uz to, ka ceļš veda pakalnā pa līdzenu nogāzi un visas plaisas bija piedzītas ar sniegu, dienā paguva nobraukt tikai divdesmit divus kilometrus, un ceļotāji apstājās piecdesmit piektajā kilometrā no pārejas. Še ierīkoja trešo noliktavu.

Naktī putenis atjaunojās agrākajā spēkā, un no rīta atkal vajadzēja izrakties, kaut gan no mazākām kupenām. Tagad svaigā sniega sega līdzenumā sasniedza gandrīz metru, un kustības kļuva daudz grūtākas. Tāpēc, nogājuši dienā tikai piecpadsmit kilometrus, visi bija tā noguruši, ka apstājās atpūtā agrāk, nekā bija parasts. Apvidus un laiks pauda to pašu nospiedošo vienmuļību.

Vakarā putenis pārstāja, un starp mākoņiem, kas vēl arvien gandrīz skāra bezgalīgā sniega līdzenuma virsmu, brīžiem parādījās saule, kas tikko pacēlās virs apvāršņa. Ainava, kas atklājās skatītāju acīm, bija gluži fantastiska: sniegbalts līdzenums, pelēku mākoņu kamoli un vērpetes, kas ātri traucās pa tā virsmu, nemitīgi savus apveidus mainīdami; gaisā virpuļojošo sīko sniegpārslu stabi un gan šur, gan tur šajā bālpelēkajā, duļķainajā miglā gaiši rožaini staru atspulgi, ko izlauzdamās raidīja saule, kas gan parādījās kā sarkana lode, gan pazuda aiz pelēka aizkara. Mūsu Ceļotāji pēc vakariņām ilgi tīksminājās ar šo skatu, līdz nogurums tos iedzina jurtā un guļamajos maisos.

Lejupceļa trešajā dienā barometrs rādīja, ka apvidus j.au atrodas vienā augstumā ar jūras līmeni, tomēr līdzenuma kritums pret ziemeļiem vēl arvien turpinājās.

Kad Borovojs, pierakstījis barometra datus, par to paziņoja saviem ceļabiedriem, Makšejevs iesaucās:

— Kas tad tas? Mēs jau esam nobraukuši no Krievu kalnu grēdas, nesastapdami neviena šlūdoņa, nevienas plaisas!

— Vēl dīvaināk, — aizrādīja Kaštanovs, — ka še jābūt jūras krastam, tātad še jābeidzas milzīgajam ledus laukam, kas stiepjas pa šās kalnu grodas ziemeļu nogāzi un, pēc mūsu mērījumiem, ir septiņdesmit kilometru garš. Še līdzīgi tam, ko mēs zinām par antarktiskās cietzemes malieni, jābūt augstai kraujai, ledus sienai vairāk nekā simts metru augstumā, bet tās piekājē — atklātai jūrai vai vismaz ledus blāķu laukam, brīva ūdens jomām un to vidū atsevišķiem ledus kalniem. Šļūdonis taču kustas, spiež jūras ledu!

Bet arī nākošā diena neatnesa pārmaiņas. Sniega līdzenums turpinājās ar to pašu raksturu un nokāri pret ziemeļiem. Vējš neatlaidīgi pūta ceļotājiem mugurās, it kā dzīdams tos uz priekšu. Jundījās zemi mākoņi un brīžiem bārstīja sniegu. Visi gaidīja, ka kritums inupat, nupat beigsies, steidzās, vērās tālē, apmainījās cerībām par drīzām ceļojuma beigām. Taču viss bija velti. Aizritēja stunda pēc stundas, palika aiz muguras kilometrs aiz kilometra, un beidzot vispārējs nogurums piespieda apstāties nakts atpūtai.

Kad bija uzstādīta jurta, visi sadrūzmējās ap Borovoju, kas rīkojās ar dzīvsudraba barometru. Visi vēlējās redzēt, ko tas rādīs, jo kabatas aneroidos bultiņas jau pārsniedza ciparnīcas skaitļu sadales apmērus un gaisa spiedienu vairs nerādīja pareizi.

— Pēc pavirša aprēķina, mēs jau esam nokāpuši četri simti metru zemāk pār jūras līmeni, — meteorologs iesaucās, — ja vien virs Nansena Zemes pašreiz neatrodas neparasti plašs anticiklona apgabals. Barometrs rāda astoņi simti milimetru.

— Cik man zināms, — aizrādīja Kaštanovs, — anticiklonu ar šādu spiedienu uz zemes nav. Bez tam, kopš mēs atrodamies Nansena Zemē, laiks nav mainījies un nepavisam nelīdzinās anticiklona laikam.

— Bet tādā gadījumā, ko tad tas nozīmē? — iesaucās Papočkins.

— Acīm redzot zeme nav beigusies un tās ziemeļu daļa veido ļoti dziļu iedobumu, ieplaku, kas noslīd simtiem metru zemāk par jūras līmeni.

— Vai tad tas iespējams? — Gromeko jautāja.

— Kāpēc gan ne? Uz zemes pazīstamas līdzīgas ieplakas, piemēram, Jordanas ieleja un Nāves jūra Palestinā, Kaspijas jūras ieplaka, krievu ceļotāju atklātā Likčunas ieleja Centralazijā un beidzot Sibīrijā Baikala ezera dibens, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš metru zem jūras līmeņa.

— Nāves jūras ieplaka arī nav mazā, tās dibens ir četri simti sešdesmit metru zemāk par okeana virsmu, — piebilda Makšejevs.

— Katrā ziņā tik dziļas ieplakas atklājums polarajā cietzemē būs ļoti interesants un ievērojams mūsu ekspedicijas sasniegums, — Borovojs nobeidza.

Visiem par lielu izbrīnu lejup ceļš turpinājās arī nākošajā dienā pa to pašu līdzenumu un tais pašos laika apstākļos.

— Mēs lienam kaut kādā caurumā bez dibena, — Makšejevs jokoja. — Tā nav līdzena ieplaka, bet drīzāk piltuve. Varbūt nodzisušā vulkānā krāteris?

— Bet tikai uz zemes neredzētos apmēros, — aizrādīja Kaštanovs. — Mēs nolaižamies šajā piltuvē jau ceturto dienu, un šī kratera caurmērs acīm redzot sasniedz trīssimt kilometru vai vēl vairāk. Tik lieli vulkāni zināmi vienīgi uz mēness. Par nelaimi visā lejupceļā mēs nesastapām nevienu klinti, ne visniecīgāko kalnu iežu atklājumu, kas mums izskaidrotu šīs ieplakas izcelsmi. Krātera nogāzēm jāsastāv no dažādām lavām un vulkāniskiem tufiem.

— Krievu kalnu grēdas ziemeļu nogāzē un tās virsotnē mēs redzējām bazaltus un bazalta lavas, — atgādināja Papočkins. — Daži norādījumi par šīs ieplakas vulkānisko dabu mums tomēr ir.

— Līdz virsai ar sniegu un ledu piepildīti nokritušu vulkānu krāteri pazīstami Aļaskā, — Makšejevs piebilda.

Tās dienas vakarā arī dzīvsudraba barometrs atsacījās kalpot: dzīvsudrabs piepildīja caurulīti līdz augšai. Nācās sadabūt hipsotermometru un noteikt gaisa spiedienu pēc ūdens vārīšanās temperatūras. Tā atbilda astoņi simti četrdesmit metru dzijumam zem okeana līmeņa.

Visi ievēroja, ka vakarā kļuva mazliet tumšāks. Pusnakts saules stari acīm redzot dziļajā ieplakā tieši vairs neiekļuva. Ceļotāju mulsumu vēl palielināja tas apstāklis, ka arī kompass šajā dienā atteicās pildīt savu uzde-

vumu: tā bultiņa mētājās, drebēja un nevarēja nomierināties un parādīt ziemeļu stāvokli. Lai turpinātu iepriekšējo ceļu uz ziemeļiem, vajadzēja vadīties no vēja virziena un līdzenuma vispārējā slīpuma. Kompasa traucējumus Kaštanovs izskaidroja ar ieplakas vulkānisko dabu, jo zināms, ka lielas bazalta masas magneta bultiņu neiespaido.

Taču nākošā dienā ceļotāji dažus kilometrus no nakts apmetnes sastapa negaidītu šķērsli; sniega līdzenums nobeidzās pie ledainu klinšu grēdas, kas, cik varēja vērot, šķērsoja ceļu abās pusēs. Vietām stāvās klintis pacēlās desmit, piecpadsmit metru, vietām pārvērtās cits uz citu sablīvētu lielu un mazu ledus gabalu chaosā. Uztikt šajās kraujās bija grūti arī ar tukšām nartām. Vajadzēja apstāties, izlūkot. Makšejevs un Borovojs uzrāpās visaugstākajā blāķī un pārliecinājās, ka priekšā, cik vien tālu varēja saredzēt, stiepās tādas pašas kraujas un klintis.