V. Obručovs - Plutonija

Piepeši stiprs grūdiens ģeologu, kas bija nometies ceļos, nogāza guļus, un viņš tikko paguva noturēties aiz ciļņa, lai nenoveltos no paugura. Grūdieni turpinājās, un Kaštanovs neizpratnē atskatījās. Viņam likās, ka visa zeme sākusi kustēties, bet koki līgojas.

— Briesmīga zemestrīce! — viņš uzkliedza saviem biedriem, kas no viņa atradās soļus četrdesmit atstatu. — Vai jūs jūtat, kādi grūdieni?

Izdzirduši šo saucienu, Gromeko un Papočkins izbrīnā saskatījās. Viņi nejuta nekādu zemestrīces pazīmju. Bet, paskatījušies uz to pusi, kur atradās Kaštanovs, tie iztrūkās: paugurs ar ģeologu lēnām kustējās pa pakalna nogāzi.

Pēc apmulsuma mirkļa abi skrēja pretī šim dīvainajam, kustīgajam pauguram, kura pamatne aiz biezās zāles nebija redzama. Pieskrējis tuvāk, Papočkins smiedamies iesaucās:

— Tas taču ir milzu bruņurupucis! Pjotr Ivanovič, jūs iājat uz bruņurupuča!

Tajā brīdī paugurs pagriezās pret sekotājiem, un viņi ieraudzīja no tā izbāztu visai garu kaklu ar riebīgu, sīkiem vairodziņiem apklātu galvu, kas nebija mazāka kā vērsim. Atplestajā rīklē biia saskatāmi plakani zobi.

Nojauzdams stāvokli, Kaštanovs pameta savu bruņurupuča bruņās iedzīto cirtni, noslīdēja no dzīvnieka lin strauji atlēca sāņus. Tagad viņš ieraudzīja ātri kustamies milzīgu, resnam baļķim līdzīgu asti, kuras sitiens varēja pārlauzt kājas.

Juzdamies brīvs, dzīvnieks aizskrēia gar nogāzi, viņa galva un aste pazuda zālē. Tas atkal pārsteidzoši atgādināja kailu, kustīgu pauguru.

Kad visi trīs bija izjokojušies par ģeologa dīvaino piedzīvojumu, noturot dzīvu bruņurupuci par klinšu pakalnu, bet tā kustības par zemestrīci, Kaštanovs biedriem aizrādīja:

— Es tomēr domāju, ka tas nepavisam nebiia bruņurupucis, bet gliptodons. bruņnešu dzimts dzīvnieks, kas uz zemes dzīvoja terciārā perioda pliocena laikmetā reizē ar lielajiem skudru lāčiem, gigantiskajiem sliņķiem, mastodontiem un milzu degunradžiem. Šo dzīvnieku atliekas lielā vairumā atrastas Dienvidamerikā.

— Lielo skudru lāci mēs jau sastapām mežā, — Papočkins atgādināja.

— Šī tikšanās manī arī ierosināja izteikto pārliecību. Ja jau mēs daudz tālākā ziemeļu joslā, tuvu lpdāiu robežai sastapām dzīvus tādus pārakmenouimus kā mamutu, garspalvaino degunradzi, pirmatnējo vērsi, alu lāci, milzeni briedi, kas uz zemes dzīvoja pēcterciaraiā laikā, nav nekāds brīnums, ja vairāk dienvidos, kur valda tāds siltums, saglabājušies vēl senāka laika — pliocena [7] Noteikta šāda Zemes dzīvības ģeoloģiskā chronoloģija (no tagadnes līdz sirmai senatnei paveidi.

— Attīstot jūsu domu tālāk, vēl vairāk uz dienvidiem mums jāsastop vēl senāka — miocena, eocena, krīta, juras utt. fauna? — zoologs mazliet neticīgi ieiautājās.

— Es par to nemaz nebrīnos, — aizrādīja Gromeko. — Kopš mēs esam atklājuši šo savādo zemes iekšienes pasauli, esmu mitējies brīnīties, lai notiktu kas notikdams. Es esmu gatavs apsveikt iguanodonus, pleziozaurus, pterodaktiļus, trilobitus 1 un citus paleontoloģijas brīnumus.

— Tādā gadījumā jānožēlo, ka mēs skudru lāci un gliptodonu nenošāvām! Ar ko mēs oierādīsim to esamību? Gliptodonu es pat nenofotografēju.

— Varbūt sastapsim vēlreiz.

— Laiks atjaunot arī gaJas krājumus, — paziņoja Gromeko, — citādi rīt vajadzēs ēst tikai cūkas speķi.

Šīs sarunas laikā mednieki bija lēni kāpuši pa pakalna nogāzi un aizsnieguši tā kori, gar kuru šaurā joslā stiepās diezgan biezi krūmi, kas par prieku Kaštanovam slēpa nelielus kalnu iežu atsegumus. Ģeologs nekavēdamies laida darbā savu āmuru, bet Papočkins, kas jau bija izlīdis caur krūmiem, iesaukdamies viņu apturēja:

— Klusāk, pretējā nogāzē redzama zāles ēdāju zvērnīca!

Kaštanovs pārstāja sist, iebāza iegūtos paraugus kabatā un līda caur krūmiem. Gromeko viņam sekoja.

Pakalna dienvidu nogāzē, kas bija vēl nolaidenāka, viņi ieraudzīja mierīgi ganāmies dažādus dzīvniekus. Viņiem vistuvāk atradās degunradžu ģimene. Sie dzīvnieki stipri atšķīrās kā no Indijā un Āfrikā dzīvojošiem, tā arī no garspalvainā degunradža. Tie bija drukni, zemi, īskājaini radījumi, kas drīzāk līdzinājās nilzirgiem. Tomēr galvas veids un tēviņa īsais, resnais rags uz deguna norādīja tā sugu. Mātītei raga vietā bija tikai liels, tulznai līdzīgs puns. Mazulis, kas draiskoja ap māti, atgādināja milzīgu aknu desu. Lai piekļūtu piena avotam, viņš nogūlās zemē un sāniski parāpās zem mātes vēdera. Māte kustēdamās mazuli spieda un tas neapmierināts rukšķēja.

Mazliet tālāk nogāzē ganījās milzu ziloņu bars. Aplūkojis tos binoklī, Kaštanovs paziņoja, ka tie droši vien esot mastodonti. Viņi atšķīrās no mamutiem ar gariem un taisniem ilkņiem, slīpu pieri un garāku ķermeni.

Tiem kaimiņos pastaigājās dažas loti lielas antilopes ar dzeltenbrūnu spalvu, melniem lāsumiem kā leopardam un gariem, zobenveidīgiem ragiem. Viņas pārvietojās lēkdamas, jo pakaļkā jas bija daudz garākas par priekšējām. Gromeko sākumā tās noturēja par milzu zaķiem.

Mežmalā atradās vēl dīvaināki dzīvnieki, kas dalēii līdzinājās žirafēm, dalēii kamieļiem; žirafes tie atgādināia ar savu loti garo kaklu un galvu, pamaziem radziņiem, bet kamieļa pazīmes pauda brūnā krāsa un ķermenis ar nelielu kupri. Šis dzīvnieku pāris, kuru Kaštanovs atzina par kamieļa un žirafes priekštečiem, klaiņoja gar mežmalu, brīvi apraujot zariņus un lapas četru metru augstumā.

Visinteresantākais ieguvums medniekiem šķita antilopes un kamielveidīgās žirafes. Tāpēc viņi sadalījās pa trim: Kaštanovs aplinkus ceļā devās pie kamieļveida žirafēm, Papočkins pie antilopēm, bet Gromeko vajadzēja nofotografēt degunradžus un mastodontus.

Gromeko, kuru bija iekārdinājis mazais degunradzis, kas tam likās iesma vērts, izšāva un neko nenojautušo mazuli tūlīt noguldīja. Viņa vecāki tomēr neglābās bēgot, kā mednieks bija cerējis, bet apošņāja līķi un tad, skaļi urkšķēdami, metās uz botāniķi, kas neuzmanīgi bija parādījies krūmmalē. Viņš atkal paslēpās krūmos un paguva aizskriet dažus soļus sāņus, kad tai vietā, kur viņš

bija stāvējis, atskanēja neganti lauztu zaru brīkšķis, un abi degunradži, krūmus mīdīdami un ar žokļiem izmētādami uz visām pusēm, parādījās uz pakalna kores un aizskrēja tālāk. Bet, ievērojuši, ka viņu ienaidnieks pazudis, tie pagriezās atpakaļ un traucās turp, kur krūmu līgošanās atklāja mednieka klātbūtni.

Šajā brīdī antilopu tuvumā atskanēja Papočkina šāviens, un šo dzīvnieku bars metās augšā pa nogāzi. Snuķus izslējuši un raidīdami satrauktas tauru skaņas, turp devās arī mastodonti. Gromeko stāvoklis kļuva draudīgs: no vienas puses viņam vajadzēja sekot degunradžiem un skraidelēt caur krūmiem uz priekšu un atpakaļ, bet no otras — draudēja antilopu un mastodontu briesmas. Taču botaniķim ienāca prātā laimīga iedoma: ievērojis, ka antilopes un mastodonti skrien augšā pa nogāzi no dažādām pusēm, bet apmēram uz vienu kores punktu, viņš pārtrauca bēguļot no degunradžiem, skraidīdams pa krūmiem turp un atpakaļ, bet tagad devās lejā pa nogāzi spraugā starp antilopēm un mastodontiem, cerēdams, ka vai nu vieni, vai otri viņa vajātājus aizturēs. Šis aprēķins attaisnojās: viens no saniknotajiem degunradžiem, kuri atkal bija izlauzušies cauri krūmiem, uzdūrās mastocjontlern, otrs — antilopēm. Izcēlās apjukums. Pirmo de?

Gunradzi notrieca zemē un samīdīja, otro antilopes piespieda bēgt, un tas pats aizskrēja viņām līdzi, bet Gromeko palika kaujas laukā uzvarētājs.