V. Obručovs - Plutonija

— īsts koloss! — zoologs brīnījās. — Man šķiet, ka es, tikai galvu paliecis, varētu iziet zem tā vēdera.

— Bet, ja tam blakām novietotu pieaugušu Indijas degunradzi, tad tā mugura arī izrādītos vienādā līmenī ar šī kolosa vēderu, tā ka tas varētu likties viņa bērns.

— Cik žēl, ka nevaru nostāties viņam blakām un salīdzinājumam nofotografēties, — Papočkins, izdarīdams fotouzņēmumu, sacīja. — Kaut gan dzīvnieks liekas nekaitīgs, es tomēr baidos tuvoties: pat viņa nejauša kājas kustība var salauzt man kaulus.

— Uzņemiet koku kopā ar dzīvnieku, koka augstumu mēs pēc tam atzīmēsim.

Novērotāji nogaidīja, līdz beludžiterijs [8] 1915. gadā Turgajas apgabalā Zinātņu akadēmijas ekspedicija atrada tās pašas apakšdzimtas līdzīga kolosa atliekas, kuru nosauca par indrikoteriju. atgāja sāņus, un tad ar kalnu kompasa palīdzību noteica koka augstumu, kā arī uzmērīja pēdu nospiedumus, kas samērā ar dzīvnieka augumu nebija lieli.

Tās pašas dienas pievakarē lielas salas krastā ceļotāji ievēroja korifodonu pāri, lielus biezādainos, kuri pēc ķermeņa uzbūves bija līdzīgi titanoterijiem.

Ieraudzīdams plostu, tēviņš pacēla galvu un atplēta milzīgu rīkli, kurai katru žokli greznoja divi visai gari un asi ilkņi. Izkāpt malā medībās neizdevās, jo nedaudz lejāk krastā tupēja liels plēsonis, notiesādams kādu medījumu. Ieraudzījis plostu, tas piecēlās un draudīgi ierēcās.

Šis dzīvnieks atšķīrās ar milzīgu ķermeni, īsām un visai tievām kājām. Tā purns bija garš, līdzīgs kurta purnam. Lielumā zvērs neatpalika no vislielākā tīģera, tāpēc ceļotāji neiedrošinājās tam tuvoties.

Tā šajā dienā neizdevās iegūt nevienu no šiem jaunajiem dzīvniekiem.

Nākošā dienā upes krastos un salās brīžiem ieraudzīja ganāmies zirgus, titanoterijus, četrragainos degunradžus, antilopes, plēsīgos kreodonus un citus dzīvniekus. Faunas vispārējais izskats, pēc Kaštanova domām, apliecināja tās piederību terciārā perioda sākumam.

Pēc pusdienām piebrauca krastā, lai dotos ekskursijā pa stepi un iepazītos.ar tās dabu tālāk no upes.

Pie kāda ezera viņi pamanīja dzīvnieku, kas ceļotājus sevišķi ieinteresēja. Līdzīgi citiem zālēdājiem tas mierīgi ganījās, plūkdams sulīgos stiebrus.

Medniekus, kas, izlauzušies caur krūmiem ezera krastā un pēkšņi ieraudzījuši īstu briesmoni, bija jau satvēruši bises, šis apstāklis mazliet nomierināja. Pat Ģenerālis, kas jau bija pieradis pie visdažādākiem un visneparastākiem dzīvniekiem, prazdams atšķirt plēsoņus no zālēdājiem, stipri sabijās un ņurdēdams spiedās pie Makšejeva kājām.

— Kolosālā lieluma degunradzis, — Makšejevs čukstēja, apstādamies krūmos, lai briesmoni neizbiedētu vai nesaniknotu.

Taču dzīvnieks tikai pirmajā brīdī atgādināja degunradzi ar mazo ragu virsdegunē. Pāris lielu uz priekšu izvērstu ragu, kas pacēlās virs pieres, vedināja to pielīdzināt dažiem vēršiem. Ar visu pārējo viņš atšķīrās kā no degunradžiem, tā no vēršiem. Galva, salīdzinot ar ķermemeni, bija neproporcionāli liela un gandrīz sasniedza divu metru garumu, galvaskausa pakaļējā daļa paplašinājās platā un gludā cekulā, ko varēja pieņemt par milzīgām, plakanām ausīm, kaut gan patiesībā tas bija tikai kakla augšdaļas rotājums vai aizsargs, ko sedz sīkas zvīņas, bet gar ārmali asi zobveida izaugumi. Šī apkakle neapšaubāmi palielināja jau tā milzīgās galvas svaru un traucēja to pacelt uz augšu.

Priekškājas bija daudz īsākas par pakaļējām, tā ka dzīvnieks kustējās augsti paceltiem krustiem. Kad šī dzīvnieka galva un kājas pazuda garajā zālē, tas atgādināja īstu pakalnu gandrīz piecu metru augstumā. Dzīvnieka masivais ķermenis bija apklāts ar apaļu plākšņu bruņām, kas uz muguras un sānos bija lielākas, uz krustiem, kājām un vēdera mazākas. Ķermenis nobeidzās ar ne visai garu, bet resnu asti, kas kalpoja stāva pakaļējās daļas atbalstam. No purna gala, kas atgādināja asu knābi, līdz astes.sākumam dzīvnieks bija apmēram astoņus metrus garš.

— Ir gan briesmonis, ir gan briesmonis! — čukstēja Gromeko, tāpat kā pārējie skatīdamies neparastajā dzīvniekā, kas lēni līdzīgi pakalnam virzījās gar ezera krastu, aprīdams zāli un krūmus.

— Kas tas ir par zvēru? — jautāja Papočkins.

— Tas laikam ir triceratops, dinozauru kārtas pārstāvis, pie kuras piederēja dažādas milzu ķirzakas, — atbildēja Kaštanovs.

— Tātad tie ir rāpuļi! Vai tad bijuši arī ragaini rāpuļi? — brīnījās Makšejevs.

— Dinozauru karta pārstāv ļoti dažādus kā plēsīsīgo, tā zālēdāju, lielu un mazu ķirzaku paveidus, kas dzīvojuši, sākot ar triasa un beidzot ar krīta periodu.

— Tātad.mēs jau atrodamies krīta 1 periodā! — Papočkins iesaucās. — Un, jo tālāk brauksim pa upi, jo vairāk nāksies sastapt šādus briesmoņus.

— Labi, ja tie būtu tik nekaitīgi kā šis! — aizrādīja Gromeko. — Bet pazemīgi pateicos sastapt tik lielu, plēsīgu nešķīsteni! Saplēsīs, pirms pagūsi izšaut.

— Lieli dzīvnieki parasti nav kustīgi! — Kaštanovs iebilda. — Man šķiet, ka zobentīģeri daudz bīstamāki nekā šie milži.

— Vajadzētu to piespiest pacelt galvu, — Papočkins sacīja, — vai arī izvilināt atklātākā vietā. Es jau divreiz fotografēju, bet abas kājas un purna galu nevar redzēt.

— Vai uz viņu neizšaut? — Makšejevs piedāvājās.

— Nē, viņš vai nu sabīsies un aizbēgs, vai arī metīsies uz mums. Tādu milzeni tik viegli nenogāzīs arī sprāgstošā lode.

— Uzlaidīsim tam Ģenerāli!

Trīcošo un ņurdošo suni pēc labinājumiem un mudinājumiem izdevās piespiest uzbrukt briesmonim. Suns, skaļi riedams, metās uz to pusi, tomēr.apstājās godbijīgā attālumā. Taču suņa uzbrukuma sekas bija gluži negaidītas.

Briesmonis metās ezerā, uzšļākdams veselas ūdens šaltis, un pazuda sabangotajā, duļķainajā dzelmē.

Redzēdami šo kauna pilno bēgšanu, visi iesmējās, bet Ģenerālis uzvaras lepnumā aizskrēja līdz krastam un sāka nikni apriet netīros viļņus, kas apļos izklīda. Pēc kāda laika ezera vidū parādījās ķirzakas divi ragi un apkakle. Dzīvnieks bija izbāzis galvu ieelpot āra gaisu. Papočkinam, kas turēja sagatavoto aparatu, vajadzēja apmierināties ar galvas uzņēmumu, jo ķirzaka, rīdama gaisu un redzēdama, ka tās savādie vajātāji stāv malā, atkal iegrima ūdenī.

Pie cita ezera Ģenerālis izdzina no meldrājiem dīvainu putnu baru. Tie bija ļoti prāva gulbja lielumā, bet ar garāku ķermeni, īsāku kaklu un ļoti garu un smailu knābi ar sīkiem un asiem zobiem. Putni lieliski peldēja un nira, medīdami zivis. Vienu no tiem izdevās nošaut.

To apskatījis, Kaštanovs atzina, ka tam jābūt hesperornisam, krīta perioda bezspārnu putnam ar spēcīgiem zobiem. Pēc ķermeņa uzbūves šis putns bija tuvs tagadējiem pingviniem. Viņa spārni bija iedīgļa stāvoklī un pilnīgi apklāti ar mīkstām, matiem līdzīgām spalvām.

Pēc trīs dienu ilga brauciena caur sauso stepju zemi ceļotāji sasniedza tās dienvidu malieni, kur augu valsts tūlīt izmainījās. Upes krastu apklāja skuju koku, sago palmu [9] Sago palmas — vienīgā dzimta no cikadu rindas kailsēkju klasē ar palmām līdzīgu izskatu. Sago palmas aug karstā klimatā, kur tās saskaitītas 83 sugas. Agrākajos ģeoloģiskos laikmetos floras sastāvā tām bija ievērojama loma, un tās parādījās jau akmeņogļu periodā, bet juras un krīta periodā tās bija visai raksturīgs floras pārstāvis. īstās palmas parādījās tikai krīta perioda beigās. un neskaitāmu pasugu paparžu zaļais biezoknis. Papardes lielāko tiesu bija neredzētu sugu, sasniegdamas cilvēka auguma garumu. Garas, meldriem līdzīgu augu saaudzēs plētās ūdenī gar krastu, bet seklos sēkļus klāja pusotra metra garas un vairāk nekā divdesmit piecus milimetrus resnas kosas. Saaudžu biezokņos nemitīgi sirsināja, bet virs ūdens riņķoja savādi kukaiņi. Tie atgādināja spāres, kuru izplestie spārni sasniedza gandrīz četrdesmit centimetru. Viņu metāliski spulgais ķermenis bija ap divdesmit centimetru garš. Vieni kukaiņi bija zeltaini dzelteni, citi tēraudpelēki, citi smaragdzaļi, tumšzili vai ugunssarkani. Saules staros tie laidelējās, plīvoja, tvarstīja cits citu, izraisīdami metāliskās skaņas, kas atgādināja kastaņetu knikšņus.