V. Obručovs - Plutonija

Tāpēc nav ticams Zila Verna pazīstamais romāns «Ceļojums uz Zemes centru», kurā pētnieki nolaižas dziļumos pa kādu Islandes vulkānā krāteri, net atgriežas uz plosta pa kāda cita vulkānā krāteri Vidusjūrā. Ļoti bāli šajā romānā attēlota ari pazemes pasaule.

Es uzrakstīju «Plutoniju», lai saistošā, zinātniski fantastiska romana formā sniegtu mūsu lasītājiem iespējami pareizāku priekšstatu par bijušajiem ģeoloģiskajiem periodiem, par šo tālo laiku dzīvniekiem un augiem. Sim romanam es izmantoju hipotēzi, kuru pilnīgi nopietni iztirzāja ārzemju zinātniskajā literatūrā pirms vairāk nekā simts gadiem un kas guva daudz aizstāvju. Viņi apgalvoja, ka zemeslode ir izdobta, ka tās iekšnusi apgaismo mazs soīdeklis un ka tā ir aodzīvota. Sī hipotēzē sīki izskaidrota nodaļā «Zinātniskā saruna», un Truchanovs to, protams, aizstāv. Zinātne Šo hipotēzi iou sen atmetusi, un, kaut gan arī mēs skaidri nezinām, kāds ir zemes kodola sastāvs, tomēr varam apgalvot, ka ne iekšējais spīdeklis, ne atvere, kas ved zemes dzīlēs, neeksistē. Neraugoties uz to. autoram norādītā hipotēzē zinātniski fantastiskam romanam. šķita piemērotāka nekā Zila Verna iedomātais vulkānā krāteris.

Autors cer, ka šis «Plutonijas» izdevums ierosinās padomju jaunatni tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un palīdzēs iesaistīt šīs interesantās zinātnes apgūšanā, zemes dzītu, izrakteņu bagātību un izmirušo dzīvnieku un augu pētīšanā jaunus spēkus, kas nepieciešami., lai tālāk attīstītu un veicinātu padomju zinātni par zemi un tās vēsturi.

Krievu ceļotāii un zinātnieki jau atklājuši ne mazumu izmirušu dzīvnieku un augu atradnes dažādās mūsu. plašās Dzimtenes dalās. Nevar nepieminēt profesora V. P. Amaļicka. atrastās bagātīgās permas perioda, rāpuļu, plēsoņu un zātēdāju atliekas Ziemeļu Dvinas krasta, sarkanajā smilšakmenī. Tur pilnībā atrastie kaulu skeleti izstādīti Paleontoloģiskajā muzejā Maskavā. Akadēmiķis A. A. Boris jaks Turgaias apgabalā terciārā perioda nogulās atrada vislielākā zālēdāja zīdītāja atliekas, kuru nosauca teiksmainā zvēra indrika vārdā par indrikoteriju. Ziemeļsibirijā krievu zinātnieki atraduši mamutu līkus ar ādu, spalvām un iekšējiem orgāniem, kas saglabājušies kvartarā perioda mūžīgā sasaluma nogulās. Gobi tuksneša nogulās Mongoli jā es atradu degunradža zobu, kas pierādīja, ka šī plašā apgabala ieplakas nav aizņēmusi jūra, kā domāja ārzemju zinātnieki. Pēdējos trīsdesmit gados ekspedicijas. kas pētījušas Gobi ieplakas Centrālajā Āzijā, atradušas to nogulās ļoti bagātu faunu: krīta un terciārā perioda dažādu laikmetu bruņurupučus, abiniekus, rāpuļus, zīdītājus un putnus, kā ari milzu koku stumbrus, kas liecina, ka šo periodu gaitā ieplakas nav bijuši tuksneši vai pustuksneši kā tagad, bet tur bijuši daudzi ezeri un meži ar ļoti dažādu faunu un floru. Amūras krastos A. N. Krištofovičs atrada milzīga krita perioda rāpuļa atliekas, kas tagad rotā Ģeoloģisko muzeju Ļeņingradā. Mūsu zinātnieku savāktās dažāda ģeoloģiska vecuma zemāko dzīvnieku, korāļu, dažādu gliemežu, adatādaino, vēžveidīgo, lapu, mizu un augu stumbru atliekas atrodas daudzu Padomju Savienības universitāšu un ģeoloģisko institutu muzejos.

Priekšvārds

Negaidīts priekšlikums

Apspriede Maskavā

Tālajā cejā

Kūpošo pauguru zeme

Beringa jūras šaurums

Nezināmo zemi meklejot

Fritjofa Nansena Zeme

Pāri Krievu kalnu grēdai

Bezgalīgais lejupceļš

Neizskaidrojamais saules stāvoklis

Polārā tundra

Klīstošie pakalni

Nelūgtais viesis

Truchanova vēstule

Mūžīgās gaismas zeme

Neaicinātie kaprači

Lejup pa Makšejeva upi

Medības uz mednieku

Piedzīvojums pakalnā

Lidotājs pret paša gribu

Tropiskais negaiss

Kustīgais paugurs

Plutons dziest

Baismīgās ķirzakas un dīvainie putni

Purvu un ezeru josla

Ķirzaku jūra

Brauciens pāri jūrai

Makšejeva miljoni un miljardi

Kosu mežs

Plēsīgās un zālēdājas ķirzakas

Pterodaktiļu aiza

Viss nolaupīts

Pa laupītāju pēdām

Juras perioda dabas valdnieki

Kā iekļūt skudru pūznī

Melnā tuksneša bezgalībā

Ekskursija Sātana krāterī

Vulkānā pamošanās

Skudru pūžņa bojā eja

Brauciens uz rietumiem.

Briesmoņu karaļi

Kaštanova ugunssārts

Cīņa ar skudrām

Skudru pūžņa sadedzinašana

Jauna ekskursija zemes iekšienē

Īgņas nedarbi

Bezizejas stāvoklī

Atgriešanās

Noslēpumainās pēdas

Pamestajā jurtā

Pa biedru pēdām

Gūstekņu atbrīvošana

Pirmatnējo ciivēku uzbrukums

Dzīve gūstā

Atkal jurtā

Ledāju tālēs

Zinātniskā saruna

Epilogs

Pēcvārds

V. A. Obručovs PLUTONIJA

Redaktors B. Saulitis.

Mākslinieciskais redaktors R. Jansons.

Techniskā redaktore L. Engere.

Korektors H. Blankenfelds Nodota salikšanai 1957. g. 6. marta. Parakstīta iespiešanai 1957. g. 10. aprilī. Papīra formāts 84X108′32. 18,75 Hz. iespiedi.; 15,38 uzsk. iespiedi.; 16,55 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 6 rbl. 55 kap.

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA Rīgā, Padomļu bulv. 24. Izdevn. Nr. 9369— J 936. Iespiesta Izdevniecību, poligrāfiskās rūpniecības un grāmatu tirdzniecības Galvenās pārvaldes Paraugtipografijā Rīgā, Puškina ielā Nr. 12. Pašūt. Nr. 552.

Ēras Periodi

1. Kainozoiskā (jaunās dzīvības era)

Kvartarais

Terciarais pliocens,

miocens,

digocens,

eocens un paleocens.

2. Mezozoiskā (vidējās dzīvības era)

Krīta

Juras

Triasa

3. Paleozoiskā (senās dzīvības era)

Akmeņogļu

Permas

Silura

Kembrija

4. Proterozoiskā (dzīvības pirmās parādīšanās era) Atšķirt šo eru augšējos, vidējos un apakšējos periodus. «

5. Archaiskā (nedzīvā era)

Katrs periods vēl sadalās laikmetos: terciarajā periodā tie saucas — pliocens, miocens, digocens, eocens un paleocens.

Lēcējpele — mazs zīdītājdzīvnieks no grauzēju grupas ar loti īsu kaklu, zaķa galvu, lielām ausīm, garām ūsām un loti garu asti, loti īsām priekškājām un garām pakaļkājām. Dzīvo alās smilšainā zemē, pārtiek no sīpolaugiem un augu saknēm.

Pakalns acīm redzot sastāvēja no izrakteņu lediem, kas saglabājies, pateicoties mūžīgajam sasalumam, nelielā dziļumā. Līdzīgi izrakteņu ledi nereti sastopami Sibirijas ziemeļos, sevišķi Ledus okeana krastu tuvumā.

Par pārakmeņojumiem sauc agrāk eksistējušo dzīvnieku un augu kalmu iežos atrastās pārakmeņotās vai pārogļotās atliekas. Tiem ir svarīga nozīme, lai noteiktu attiecīgo zemes garozas slāņu vecumu. Pārakmeņojumus pētī atsevišķa ģeoloģijas nozare — paleontoloģija.

Burunduks — grauzēju sugas zvēriņš, kas līdzīgs vāverei, bet atšķiras no tās ar mazāku augumu un gaišdzeltenu spalvu, ar gareniskām, melnām svītrām sānos, kā arī mazāk kuplu asti. Dzīvo Sibirijas mežos, alās zem koku saknēm, tāpēc to sauc arī par zemes vāveri.

Aeroliti jeb meteoriti — dzelzs vai akmens masas, kas nokritušas no pasaules izplatījuma uz zemes kā dažāda lieluma gabali, kuri virspusē apkusuši, io ātrajā lidojumā caur atmosfēru tie sakarst. Aerolits sastāv no dzelzs ar niķeļa un citu vieglo metālu piejaukumu.