V. Obručovs - Plutonija

— Nu, ne! Jūlijā, velakais augusta jura atbrīvosies, ja arī nebūs vēja.

— Jūlijā vai augustā! — Gromeko un Makšejevs iesaucās. — Tātad mēs še vēl nosēdēsim pusi vasaras?

— Jā, polarbraucienos ar to jārēķinās. Neizdevīgajos gados navigacijai atliek tikai viens vai pusotra mēneša, bet labajos — divi trīs mēneši.

«Polārās zvaigznes» iemītnieku pacietība tiešām tika ilgi pārbaudīta. Jūnijs padevās rāms, bet mēneša otrajā pusē iestājās apmācies un auksts laiks. Naktīs piesala, reizēm sniga, un šādās dienās šķita, ka vasara beigusies.

Beidzot jūlija sākumā no austrumiem atbrāzusies vētra gan apbēra visu ar sniegu, tomēr salauza ledu, un no ledus jau sen apcirstais un braucienam sagatavotais kuģis ar salutu atvadījās no skumjās Nansena Zemes un devās uz dienvidiem.

Laiks tomēr vēl arvien bija apmācies un mitrs, bieži lija vai.sniga, reizēm migla piespieda veselām stundām nostāvēt uz vietas.

Tikai augusta sākumā «Polārā zvaigzne» izrāvās no gūsta un pilnā gaitā iebrauca Beringa jūras šaurumā. Visi brīvi atelpoja. Atlika divu triju nedēļu ilgs brauciens līdz Vladivostokai.

Augusta vidū kuģis brauca Kamčatkas upes grīvas platuma grādos. Tālumā varēja labi saredzēt pussalas krastus, vulkānu konusus un kūpošo Kļučevas pauguru. Bija ļoti mierīga un skaidra diena, un vētrainais Beringa līcis izplētās līdz apvārsnim kā spogulis. Pateicoties dzidrajam rudens gaisam, dienvidaustrumos tikko redzējās Komandoru salu grupā Beringa salas virsotnes. No tās puses pilnā gaitā trauca liels kuģis, it kā dodamies uz Ņižņekamčatsku.

— Droši vien krievu kreiseris, kas dežurē šais ūdeņos, — Maķšejevs sacīja biedriem, kas pulcējās klājā un, pateicoties mierīgajai jūrai un veiksmīgajam braucienam, bija ļoti līksmā omā.

— Kas tad šeit jāuzmana? — Kaštanovs ieinteresējās.

— Plēsoņas — amerikaņi un japaņi. Komandoru salas pazīstamas kā labākā, ja ne vienīgā patvēruma vieta ļoti vērtīgajiem jūras kotikiem, kuru skaits nesaudzīgas iznīcināšanas dēļ sācis strauji samazināties. Tāpēc mūsu valdība atļauj kotikus» medīt tikai noteiktos gadalaikos un ar dažādiem ierobežojumiem attiecībā uz mātītēm un jaunajiem zvēriņiem. Taču alkatīgie lielrūpnieki cenšas aizliegumu apiet. Tāpēc salas tieši apmeklē kara flotes kuģi, kuriem tiesības aizturēt aizdomīgus kuģus, kas brauc šajos ūdeņos.

— Gaidiet vien, gan arī mūs pārbaudīs! — Truchanovs iesaucās. — Kreiseris brauc tieši uz mums.

Kreiseris, liels trīsmastu kuģis, tiešām pilnā gaitā šķērsoja «Polārās zvaigznes» ceļu. Uz tā jau varēja atšķirt lielgabalu spožos stobrus, cilvēku — grupu kapteiņa tiltiņā. Un pēkšņi no viena lielgabala izšāvās dūmu mutulis, nogranda šāviens un vienlaicīgi mastā uzvijās signāls: «Apstājieties vai šaušu!»

«Polārā zvaigzne» paklausīgi apturēja mašīnu. Tikko ieraudzījis kreiseri, kapteinis, sekodams jūras likumiem, tūlīt bija pavēlējis uzvilkt krievu karogu. Kreiseris tomēr šim piemēram nesekoja.

Pasažieri pulcējās pie borta, aplūkodami ātri tuvojošos skaisto kuģi.

— Kas tad tas? Tas nav krievu kreiseris, tas saucas «Ferdinands», un nosaukumam ir latiņu burti! — iesaucās kapteinis, novērodams kreiseri tālskatī.

— Kādas tam tiesības aizturēt krievu kuģi krievu ūdeņos? — Kaštanovs brīnījās.

— Tūlīt uzzināsim! — i kapteinis atbildēja, šķirstīdams jūras kabatas kalendaru.

— Atradu! «Ferdinands» — Austroungārijas kara flotes kreiseris, būvēts 1909. gadā, tik un tik tonnu tilpuma, 10 tāda un tāda kalibra lielgabalu utt., komandā 250 cilvēku, ātrums utt.

Tikām kreiseris bija pienācis pavisam tuvu, samazināja gaitu un apstājās kabeļtauvas attālumā no «Polārās zvaigznes». No tā tūlīt nolaida laivu, un varēja redzēt, kā apmēram divdesmit šautenēm bruņotu matrožu un divi virsnieki nokāpa pa kāpnēm. Laiva devās uz «Polāro zvaigzni», kuras pasažieri, kapteinis un visa komanda lielā izbrīnā pulcējās pie borta. Tomēr nelūgto viesu saņemšanai kāpnes gribot negribot vajadzēja nolaist.

Klājā uzkāpa abi virsnieki un desmit matrožu.

— Tas ir krievu kuģis? — jautāja vecākais viesis, militārā sveicienā pielikdams labo roku pie cepures.

— Krievu. Jachta «Polārā zvaigzne», privātīpašums, — Truchanovs atbildēja.

— Jūs pats kapteinis?

— Nē, kuģa īpašnieks.

— Tirdzniecības kuģis vai valzivju ķērājs?

— Ne viens, ne otrs. «Polārā zvaigzne» atgriežas ar zinātnisku ekspediciju no brauciena pa Ledus okeānu. Bet es vēlētos zināt, ar kādām tiesībām jūs aizturat krievu kuģi krievu ūdeņos un mūs nopratināt?

— Uz jūras kara un karastāvokļa pamata.

— Kā tā? Kas par karastāvokli? Kas noticis? — bira galīgi satraukto pasažieru jautājumi.

Virsnieks pasmaidīja.

— Jums neko nezināt? Jums sen peldēt uz Ledus okeāns?

— Kopš pagājušā gada pavasara.

— Diese Russen sind wie von Himmel gefallen (šie krievi it kā no debesīm nokrituši!), — austrietis uzrunāja savu biedru, kas acīm redzot vāji saprata krieviski, bet tagad arī pasmaidīja un atbildēja:

— Sie vissen var nichts von Kriege (viņi par karu neko nezin).

— Tad es jums pasludin, ka Austroungārijas impērija un Vācijas impērija jau vesels gads ved karš ar Krieviju, un mēs imperatora flotes kreiseris «Ferdinands» ņemsim jūsu kuģis kā kara laupījums. Saprotait?

— Mana jachta taču nav kara kuģis, bet zinātnisks, miermīlīgs kuģis. Privātos kuģus nekonfiscē.

— Miermīlīgs kuģis? Bet kas tas tāds? — austrietis norādīja uz mazo salutu un signālu lielgabalu kuģa priekšgalā. — Tas ir lielgabals!

Truchanovs tikai pasmaidīja.

— Katrs miermīlīgs kuģis, — austrietis turpināja, — vai būs apbruņots, atvest desants, kara materials, kara posts. Miermīlīgs kuģis jāatņem, neko darait!

— Vai es nevaru runāt ar kreisera komandieri?

— Bet vai jūs vācu valods runāt, saprot?

— Nē, bet runāju franciski un angliski.

— Labs! Iesim kreisers.

Virsnieks pusbalsī kaut ko pateica savam biedram un tad kopā ar Truchanovu nokāpa laivā, kas aizbrauca pie kreisera. Otrais virsnieks un matroži palika uz «Polārās zvaigznes».

Kaštanovs, labi mācēdams vācu valodu, sāka runāties ar virsnieku, kas labprāt atbildēja uz jautājumiem un iepazīstināja pasažierus ar svarīgākajiem notikumiem, kuri 1914. gada jūlijā bija izraisījuši Eiropas karu, un laiks, līdz atgriezās Truchanovs, aizritēja nemanot. Pēdējais ieradās ar diviem virsniekiem un vēl dažiem neapbruņotiem matrožiem.

— Mūs sagaida izsēdināšana Kamčatkas krastā, — viņš paziņoja. — Dosimies uz kajitēm sakravāties, kamēr «Polāro zvaigzni» ar konvoju nogādās pie krasta. Viņi konfiscē bez ierunām ar visu kravu.

Kajītē bez austriešiem, kas bija palikuši rīkoties klājā, Truchanovs pastāstīja sekojošo:

— Kreisera komandieris paziņoja man to pašu, ko virsnieks. Sākumā, apspriedies ar saviem palīgiem, viņš gribēja aizvest mūs līdzi kā gūstekņus. Es taču teicami saprotu un runāju vāciski, — Truchanovs paskaidroja, — bet tīšām to noslēpu, vēlēdamies uzzināt, ko viņi savā starpā runās un par mums izlems. Un tā es uzzināju, ka viņiem maz pārtikas un tie ar mūsu krāiumiem cer iedzīvoties. Tāpēc liekas gūstekņu mutes viņiem nav vajadzīgas. Kaut gan viens no palīgiem uzstāia, ka viņiem vismaz jāaizved visi, kas jaunāki par 45 gadiem, — tātad kara dienestam pakļautie, tas ir, visi, izņemot mani, tomēr komandieris viņu nomierināja, apgalvodams: kamēr mēs no Kamčatkas nokļūšot līdz Maskavai, karš droši vien jau būšot beidzies ar Krievijas un Francijas sakāvi.