V. Obručovs - Plutonija

Tādējādi, — Truchanovs nobeidza savu ziņojumu, — cietzemes vai lielu salu blīvas grupas esamība šajā arktiskā apgabala daļā jāatzīst par gandrīz neapšaubāmu, atliek tikai to atklāt un pasludināt tās piederību Krievijai. Es Uzzināju, ka Kanadas valdība gatavo ekspediciju, kuras mērķis šā gada vasarā iekļūt baltajā plankumā no austrumiem. Ilgāk vairs nevar vilcināties — mums jānokļūst tajā pašā apgabalā no dienvidiem un dienvidrietumiem, no Beringa jūras šauruma puses, citādi Arktikas pēdējo neizpētīto daļu pilnībā izpētīs un sagrābs amerikaņi.

Lūk, kāpēc es nolēmu organizēt un sūtīt turp ekspediciju, bet jūs lūdzu tajā piedalīties.

Bet tagad atļaujiet jums paziņot tuvākos plānus. «Frama» tipa kuģi, tikai daudz pilnveidotāku, balstoties uz pēdējo braucienu pieredzi, būvē jau kopš rudens. Šajās dienās kuģi ielaidīs ūdenī, un kapteinis dosies vadīt pēdējos sagatavošanas darbus. Pēc līguma aprija beigās kuģim jābūt pilnīgi gatavam, un ap pirmo maiju tas ieradīsies Vladivostokā pēc ekspedīcijas locekļiem. Maija sākumā mēs pacelsim enkuru un dosimies tieši uz Kamčatku un Petropavlovskā uzņemsim braucamos suņus ar vienu vai diviem iezemiešiem — piedzīvojušiem suņu braucējiem. Ja Kamčatkā mums tas neizdosies, mēs varam paņemt suņus Čukču pussalā. Beringa jūras šaurumā, kur vajadzēs piestāt, lai iegādātos jukolu suņiem un polarapģērbus cilvēkiem. Izbraukuši cauri Beringa jūras šaurumam, mēs dosimies nevis uz ziemeļrietumiem kā «Zaneta», bet uz ziemeļaustrumiem, tieši uz meklējamo zemi. Protams, mēs drīz vien sastapsimies ar lediem un lauzīsimies tiem cauri, cik tik tālu vien pagūsim, taču iespējama varbūtība, ka ar kuģi mēs šīs zemes krastus nesasniegsim un izsēdināsim kamanu ekspediciju, kam tad arī vajadzēs aizkļūt pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem. Kamanu ekspedicija būs apgādāta ar pārtikas krājumiem vienam gadam, ja tai līdz rudenim neizdosies atgriezties un nāksies pārziemot vai arī ja kuģis, kas braukās gar zemes dienvidu malieni vai blīvajiem lediem, nevarēs uzņemt ekspediciju, pirms iestāsies ziemas polārā nakts. Zemes piekrastē kuģis zināmos atstatumos ierīkos novietnes, lai kaut kādas nelaimes gadījumā kamanu ekspedicija varētu papildināt savus krājumus arī otram gadam. Ja nākošās vasaras beigās kuģis neatgriezīsies kādā ostā, kam ir telegrāfiski sakari ar Eiropu, nākamā gada pavasarī izsūtīs glābšanas ekspediciju uzmeklēt kuģi un uzņemt kamanu ļaudis.

Kā redzat, — Truchanovs nobeidza, — kaut gan ekspedicijas mērķis nav sasniegt ziemeļpolu no jaunas puses, bet tikai, izpētīt šķietamo cietzemi ziemeļos no Beringa jūras šauruma, tomēr arī šis uzdevums ir visai grūts. Labākā gadījumā mēs atgriezīsimies dzimtenē šā gada vēlā rudenī, varbūt meklējamo zemi pat neieraudzījuši. Tomēr drīzāk ticams, ka nāksies pārziemot ledos uz kuģa vai uz cietzemes un atgriezties vienu vai divus gadus vēlāk. Ļaunākā gadījumā varam aiziet bojā — tas mums ikvienam jāpatur prātā un attiecīgi arī jānokārto savas lietas.

Pēc zināma klusuma brīža, kas katram klausītājam deva iespēju pārdomāt savu attieksmi pret pasākumu, Truchanovs piebilda.

— Ja kāds no jums tagad, iepazinies ar ekspedicijas plānu, ir atzinis par neiespējamu tajā piedalīties, es to palūgtu par mūsu nodomu līdz maija sākumam nevienam tomēr nestāstīt, lai ārzemnieki neaizsteigtos mums priekšā.

— Ja es nemaldos, — piezīmēja Kaštanovs, — jūs, Nikolaj Inokentjevič, runādams par kamanu ekspediciju, izteicāties: «Mēs to izsēdināsim krastā vai uz ledus.» Vai tad jūs pats nepazīstamās cietzemes pētīšanā nedomājat piedalīties?

— Diemžēl, ne, Pjotr Ivanovič. Es braukšu jums līdz kuģī un palikšu uz tā, tāpēc ka es gandrīz nemaz nevaru iet kājām. Man taču viena kāja zem ceļgala ir mākslīga. Ceļojumā pa mežonīgajiem Sajaniem es to tik neizdevīgi pārlauzu, ka kļuvu invalids, kas derīgs vienīgi sēdošam dzīves veidam.

— Kas piedalīsies kamanu ekspedicijā?

— Visi klātesošie, izņemot mani un kapteini, kā arī viens vai divi Kamčatkas iezemieši vai čukči, tātad pieci vai seši cilvēki. Visu triju dabas valstību pētīšana būs nodrošināta, bet meteorologs bez atmosferiskajām parādībām uzņemsies noteikt arī garumu un platumu. Vai ne, Ivan Andrejevič?

— Gluži pareizi. Šai ziņā man ir pietiekama pieredze, — atbildēja Borovojs.

— Es neuzstāju izšķirt jautājumu par piedalīšanos ekspedicijā nekavējoties, — Truchanovs turpināja. — Lai katrs pārdomā manu priekšlikumu mierīgi vienatnē.

— Kad jādod galīgā atbilde? — jautāja Papočkins.

— Pēc nedēļas šajā pašā laikā. Garāku termiņu pārdomām es jums, diemžēl, nevaru dot, jo, kādam atsakoties, man jāmeklē cits attiecīgais speciālists, bet janvara beigās man jāatgriežas Sibirijā nokārtot lietas savā laboratorijā, ko atstāju uz ilgu laiku.

Pēc nedēļas tajā pašā laikā Truchanova istabā sapulcējās tās pašas personas, izņemot kapteini, kas jau bija aizbraucis pieņemt kuģi. Neviens zinātnieks nebija atteicies piedalīties ekspedicijā, kas bija pārāk valdzinoša, neraugoties uz sagaidāmām grūtībām un briesmām. Truchanovs jūsmoja un aizrādīja, ka šī dalībnieku vienprātība un nešaubīgums jau iepriekš nodrošina pasākuma sekmes. Plānu apsprieda vēlreiz, un katrs dalībnieks izteica piezīmes savā specialitātē par nepieciešamo apgādi zinātniskajām un personīgajām vajadzībām.

Nākošajā dienā visi aizbrauca dažādos virzienos, sagatavoties ekspedicijai un nokārtot personīgās lietas.

Divdesmitajā aprilī ar Sibirijas ekspresi no Maskavas vienlaicīgi izbrauca profesors Kaštanovs, zoologs Papočkins, meteorologs Borovojs un ārsts Gromeko, pēc norunas sapulcējušies no dažādām Krievijas malām. Pēc desmit dienām viņi ieradās Vladivostokas stacijā.

Norādītajā viesnīcā mūsu ceļotāji jau atrada Truchanovu, kas bija ieradies pirms nedēļas izdarīt dažādus iepirkumus un pieņemt pasūtītās mantas. Nākošajā dienā, pirmajā maijā, visi pieci sagaidīja ostā ekspedicijas kuģi «Polārā zvaigzne», no kura komandtiltiņa tiem uzsmaidīja kapteiņa vēju appūstā seja.

Trīs dienas uzņēma ogles, smērvielas, pārtiku, dažādus priekšmetus zinātniskajām vajadzībām un personīgo bagažu ekspedicijas locekļiem, kas trešajā dienā arī paši pārvietojās uz kuģa.

Ceturtā maija rītā viss bija sagatavots, ostas formalitātes nokārtotas, apkalpe un pasažieri savās vietās.

Raiti šķeļot Zelta Raga līča viļņus, «Polārā zvaigzne» pusdienā apbrauca Ēzeļa Ausis un devas garām Krievu salai uz austrumiem. Visi pieci ekspedicijas dalībnieki no kapteiņa tiltiņa skatieniem aizvadīja tālē aizpeldošo pilsētu, kas amfiteatra veidā izpletās pa pauguriem aiz zaļā līča. Ikviena dvēselē negribot uzjundīja jautājums: vai es vēl kādreiz atkal skatīšu šos krastus un dzimteni vispār? Un ikvienam kļuva mazliet skumji. Taču svaigais jūras vējš un vieglā šūpošanās, kas sākās, izbraucot no līča, atmiņas par krastu drīz vien izgaisināja.

Atskanēja gongs, kas aicināja brokastīs, un ceļotāji, pēdējo reizi paskatījušies uz aizmugurē palikušā dzimtā krasta tumšo joslu, nokāpa kopējā kajitē.

Pēc brokastīm visi atkal uzkāpa klājā aplūkot Askolda salas tumšo masu — pēdējo dzimtās zemes malu līdz pat Kamčatkai. Pabraukuši garām salai, «Polārā zvaigzne» pagriezās uz austrumiem. Vējš bija norimis, un kuģis līksmi šķēla Japaņu jūras zilos viļņus, kura tagad izpletās uz dienvidiem un austrumiem aiz apvāršņa. Vienīgi ziemeļos, piecpadsmit — divdesmit kilometru attālumā, stiepās Usurijas krasta tumšā svītra. Saulrietā aiz Povorotnija zemes raga arī šī svītra strauji izzuda skatienam.