V. Obručovs - Plutonija

Kuģis krasi pagriezās uz ziemeļaustrumiem.

— Uz kādu ostu mēs braucam?

— Ne uz kādu, ja vien spēcīga vētra mūs uz to nepiespiedīs. Bet barometrs turas augstu, un līdz Kuriļu salām vētra nav paredzama.

— Bet tur?

— Tur saltā Ochotskas jūra droši vien sagadās mums nepatikšanas. Kuģiem, kas dodas uz Kamčatku, šis Klusā okeana nejaukais stūris gandrīz arvien liek sevi sajust. Piepešas vētras, migla, lietus vai sniegs, sevišķi pavasarī un rudenī, tur ir pastāvīgas parādības. Taču mūs tas norūdīs polarajiem apstākļiem.

Pateicoties mierīgajai jūrai, visi šajā naktī teicami izgulējās un atpūtās pēc steigas un rūpēm, pošoties ceļam. Nākošā dienā Truchanova pareģojums tomēr piepildījās. Barometrs strauji kritās, sāka pūst skarbs nordvests (ziemeļrietumu vējš), debesis aizklāja pelēki mākoņi, un sāka līt smalks rudens lietus. Uz Terpeņija zemes raga platuma «Polārā zvaigzne» pagriezās gandrīz uz austrumiem un iebrauca atklātajā Ochotskas jūrā, aizvien vairāk attālinādamās no Sachalinas. Sāka spēcīgi sāniski šūpot, un ceļotāji pavadīja nemierīgu nakti.

Nākošā dienā laiks neuzlabojās. Lietus un sniegs nomainīja viens otru. Tumši viļņi baltām putu galotnēm strauji vēlās pret kreiso bortu, aptašķot ar šļakatām visu klāju. Vajadzēja sēdēt kopējā kajitē, īsinot laiku sarunās. Papočkins un Borovojs, kas slikti panesa šūpošanu, neieradās ne brokastīs, ne pusdienās. Kapteinis tikai uz īsu brīdi atstāja savu posteni kabinē. Vētra par laimi nebija stipra un naktī pat atslāba. No rīta priekšā parādījās Kūriju ziemeļu daļas vislielākās salas — Paramuširas tumšā masa, bet pa labi varēja saredzēt mazākās salas — Makanruši un Onekotanu ar vulkānu Toorusiru, no kura pacēlās biezs dūmu stabs. Vējš pārstāja, un dūmi kāpa stāvus gaisā, augšējos atmosfēras slāņos izplūzdami pelēkā mākonī, kas apmākušajās debesīs bija tikko saskatāms. Nedaudzas jūdzes uz dienvidiem tio ūdens līdzīgi milzu stabam stāvus slējās Avosi klints kā milzīgs pirksts, kas draudēja kuģiem. Uzviļņa baltā josla krasi atdalīja klints pamatni no jūras virsmas, kas pelēkajā rītā šķita olivzaļa.

— Cik šīs salas drūmas! — iesaucās Papočkins, uznācis klājā, izdzirdis, ka redzama zeme. — Baigas, melnas un iesarkanas klintis, staipīgi krūmāji.

— Un pastāvīgas miglas, vasarā lieti, ziemā puteņi, — piebilda Truchanovs. — Un tomēr cilvēki dzīvo arī še.

— Visas Kuriļu salas ir vulkāniskās izcelsmes, — paskaidroja Kaštanovs. — Uz tām skaitās divdesmit trīs vulkāni, no kuriem sešpadsmit vairāk vai mazāk darbojas pastāvīgi. Šī salu virkne, savienodama Kamčatku ar

Japanu, stiepjas pa deviņarpus tūkstošu metru dziļās Tuskaroras ieplakas lielā jūras dibens iegruvuma rietumu malu. Vulkāni parasti pavada zemes garozas vareno lūzumu līnijas, bet biežās zemestrīces liecina, ka kustības zemes garozā vēl turpinās un izjauc līdzsvaru.

Pēcpusdienā ceļa vējš ļāva atraisīt visas buras, un «Polārā zvaigzne» divkāršā ātrumā traucās uz Kamčatku, kas jau bija saredzama pie apvāršņa. Drīz vien viņi atradās blakus Lopatkas zemes ragam, bet tad ceļotāju acu priekšā izstiepās vulkānu — pauguru virkne. Daži no tiem bija koniski, citi nostrupināti, savienoti līdzeniem nelielu kalnāju skaustiem. Sniegs, kas klāja pauguru slaidos konusus un starpkalnāja muguru, spilgti baltoja pret tumšo debesi. Mēnesnīcas nakts ļāva droši iebraukt šaurajos Avači līča vārtos. Ievilktām burām «Polārā zvaigzne» lēni izbrauca starp vārtu augstajām klintīm un atradās plašā līcī, kura krastos neviena uguntiņa neapliecināja cilvēka klātbūtni. Bija jau pāri pusnaktij, un mazā Petropavlovskas pilsētiņa sen gulēja. Līča mierīgie ūdeņi sidraboja gaišajā mēness gaismā, bet tālē, ziemeļos, pret tumšo debesi kā balts rēgs pacēlās Avači paugura slaidais konuss. Gaisā bija jūtams viegls sals. Šķita, ka Kamčatku vēl skāra ziemas miegs.

Pēc stundas kuģis izmeta enkuru simts solu no krasta, blakām miegainajai pilsētiņai. Ķēžu grandoņa pamodināja suņus, un nakts klusumu iztraucēja rejas un kaucieni, ko neviens pilsētnieks tomēr neievēroja. Šis koncerts atkārtojās ne vienreiz vien, tātad bija parasta parādība.

No rīta ceļotājus uzmodināja kņada un skraidīšana klājā. Uzņēma ogles, dzeramo ūdeni, produktus. Visi steidzās augšup. Spoža saule jau bija pacēlusies augstu pār kalniem, un pilsēta likās atdzīvojusies.

Pēc ilgā brauciena visi vēlējās just zem kājām stingru pamatu. Tāpēc pabrokastoja steigā un, lai nokļūtu krastā, izlietoja laivu, kas devās pēc pārtikas. Visi Petropavlovskas iedzīvotāji no mazuļiem līdz večiem, kas tikko vilka kājas, tur jau bija sapulcējušies aplūkot kuģi un tā pasazierus, dzirdēt pēdējos jaunumus no tālās dzimtenes, uzzināt, vai nav atvestas tiem vajadzīgās preces.

Aiz pūļa lēzenā nogāzē nekārtībā pacēlās pilsētnieku nožēlojamie nameļi, starp kuriem izdalījās lielāka un labāka izskata celtnes: pilsētas skola, slimnīca, jaunais guberņas pārvaldes nams un dažas tirdzniecības noliktavas.

Ceļotājus pārsteidza tas, ka pilsētā vispār nebija ielu. Nameji bija izsvaidīti tā, kā bija iepaticies to cēlājiem un saimniekiem: citi stāvēja pret līci ar priekšpusi, citi ar sāniem, citi pat šķērsām. Ap katru māju atradās klētis, šķūnīši, nojumes lopiem, jukolas novietnes. Daudzās vietās vēl gulēja netīras kūstošā sniega kaudzes un klajumi, no kurienes uz jūru trauca duļķaina ūdens tērces, un gājējiem vajadzēja tās pārlēkt, jo nebija ne trotuāru, ne tiltiņu.

Visi brīnījās, ka gandrīz nemaz nebija putnu un sīko dzīvnieku. Tas izskaidrojams ar to, ka braucamie suņi, bez kuriem Kamčatkā dzīve nav iedomājama, visus sīkos dzīvniekus iznīcināja, sevišķi ziemas beigās, kad izsīkst jukolas krājumi un suņus tur pusbadā. Šie suņi, skaisti, pinkaini dzīvnieki dažādu krāsu spalvā, bija redzami ap visām mājām. Vieni sildījās saulē, citi rakņājās virtuves atkritumos, plēsās vai rotaļājās. Ceļotāji ar interesi aplūkoja šos dzīvniekus, kuru ciltsbrāļiem vajadzēja piedalīties «Polārās zvaigznes» ekspedicijā kā vilcējspēkam, lai pārvietotos pa nepazīstamās zemes sniegiem un ledājiem. Kamčatkā ziemas cels bija beidzies un iestājies pilnīgs šķīdonis, un suņi patlaban izmantoja pelnīto atpūtu un nepelnīto lielo gavēni, ko liecināja to iekritušie sāni un izsalkušie skati.

Neraugoties uz līkločiem, ko pastāvīgi vajadzēja mest starp nameļiem un to piebūvēm, ceļotāji nepilnā pusstundā apstaigāja visu pilsētu un izkļuva aiz tās robežām, kur botāniķis cerēja ievākt pavasara augus. Viņš savās cerībās tomēr vīlās — visur vēl gulēja dziļš sniegs, un tikai kādā stāvākā nogāzē, kas bija paguvusi nokust, atradās anemonu.svaigās lapiņas. Pateicoties ziemas sniegu pārpilnībai un saltās Ochotskas jūras iespaidam, pavasaris Kamčatkā sākas vēlu, un zeme atbrīvojas no sniega tikai maija beigās. Toties rudens ieilgst līdz novembra otrajai pusei vai beigām.

No pilsētas augšējās malienes pavērās burvīgs skats uz visu Avači līci, ko apņēma kalnu gredzens, vietām spēji izbeidzoties ar tumšām kraujām tieši pie ūdens virsmas, vietām ar lēzenās nogāzēs urdzošām un ieleju šķērsotām upītēm, kas jau bija atbrīvojušās no ziemas šķavām.

Kalnu loks atkāpās no līča krastiem tikai rietumos, kur bija saskatāma Avači upītes zemā delta. Pie upītes grīvas varēja atšķirt tā paša nosaukuma apmetnes mājiņas. Izņemot Petropavlovsku, tā bija vienīgā apdzīvotā vieta pie šī lieliskā baseina, kas caurmērā sasniedza ap divdesmit kilometru, spēdams uzņemt visu lielo un mazo valstu flotes, bija no jūras puses lieliski aizsargāts un tomēr pārsteidza skatītāju ar savu pamestību. Uz tā gludās virsmas nebaltoja neviena vienīga bura, toties ziemas apsegā vēl baltoja apkārtējie, ar mežu apaugušie kalni.