V. Obručovs: Plutonija

Nokāpuši krastā, mūsu ceļotāji kļuva interesanta skata liecinieki. Pāros sasieti, pie ūdens stāvēja ekspedīcijai paredzētie trīsdesmit suņi. Viņus ielenca vairāki matroži un ziņkārīgo bars, taču suņi izturējās ļoti nemierīgi — kauca, plēsās un mēģināja aizbēgt. Ūdenī pie krasta stāvēja neliela, neveikla laiva, kurā gatavojās šo suņu baru ievietot. Plecīgs, līdz jostas vietai kails vīrietis, acīm redzot kajurs — suņu braucējs, satvēra dzīvnieku pāri, kas kauca un pretojās, aiz skausta, ienesa laivā un novietoja pakaļgalā. Bet, tikko viņš pagrieza tiem muguru, lai dotos pēc nākošā pāra, gudrie suņi, kas ceļojumus pa ūdeni acīm redzot nemīlēja, izlēca krastā un piejuka pārējiem. Tā tas atkārtojās vairākas reizes par lielu labpatiku skatītājiem. Nelīdzēja ne spērieni, ne kliedzieni — suņi nevēlējās pamest savu dzimteni. Kajurs zaudēja pacietību un lamāja suņus rupjiem krievu un iezemiešu vārdiem, skatītāji smējās un deva dažādus padomus, suņi gaudoja — bija neiedomājams troksnis.

Beidzot kajurs izdomāja asprātīgu, kaut arī plušķainajiem pasažieriem ne visai patīkamu iesēdināšanas paņēmienu. Viņš atgrūda laivu soļus piecus no krasta, nododams tās piesēju kādam matrozim, un sāka sviest suņus pāri ūdenim laivā, lai gan tie pretojās. Gaisā kūleņodami, suņi nokrita laivas dibenā, uztrausās ar priekškājām uz laivas malas un izmisīgi kauca, bet lēkt ūdenī

tomēr nevarēja izšķirties. Kad laivu piepildīja visi nemierīgie pāri, kas turpināja lēkāt un gaudot, tās priekšgalu pagrieza pret krastu. Matroži un kajurs ātri ielēca un satvēra airus. Pie airu pirmā vēziena it kā uz burvja zižļa mājienu suņu bars apklusa un klusēja pa visu pārceļošanas laiku. Bet, tikko laiva atdūrās pret «Polārās zvaigznes» korpusu, koncerts atsākās ar divkāršu spēku. No krasta varēja redzēt, kā suņus pāros pacēla uz klāja ar kurvjiem, ko nolaida no kuģa borta, un kā kajurs tos ienesa viņiem ierīkotajā nožogojumā, kur krietna jukolas porcija tos piespieda samierināties ar savu likteni.

Burzma uz klāja, enkura ķēdes žvadzoņa un satraukto suņu kaucieni otrā rītā agri modināja ceļotājus, kas nenoslinkoja uzkāpt augšā, lai pēdējo reizi paskatītos uz pilsētiņu un tās iedzīvotājiem, kuri bija sapulcējušies krastā pavadīt kuģi. Skanot saucieniem «urā!» un «laimīgu ceļu!», ko pavadīja cepuru un mutautiņu vēdas, un suņiem gaudojot, «Polārā zvaigzne» slaidi pagriezās un pilnā gaitā devās pāri līcim uz vārtiem. Krasts ātri attālinājās, un tai pašā laikā no pilsētiņas tuvumā esošajiem kalniem sāka izpeldēt Avači paugura sniegbaltais konuss. No tā virsotnes pacēlās tieva, rēna dūmu strūkla.

— Mūsu paugurs aizsmēķējis! — atskanēja balss aiz ceļotājiem, kas stāvēja pie borta un tīksminājās ar skaisto ainavu.

Visi atskatījās. Tas bija enerģiskais vīrietis, kas iepriekšējā dienā bija sviedis laivā suņus. Tagad viņš bija ģērbies kuchļankā — briežādas žaketē ar spalvu ārpusē. Viņa šaurās un mazliet greizās acis, izspiedušies vaigu kauli, melnīgsnējā sejas krāsa, saspiestais deguns un mazās, melnās ūsiņas tūlīt norādīja uz mongoļa izcelsmi. Viņš smaidīdams noraudzījās ceļotājos.

— Mūsu ekspedicijas jaunais loceklis — Iļja Stepanovičs Igolkins, trīsdesmit suņu priekšnieks un priekšējās nartas kajurs, kas mūs apmācīs vadīt šos nemierīgos dzīvniekus, — sacīja Truchanovs, ar kajuru sasveicinādamies.

— Mūsu sunīši ir ļoti mierīgi, priekšnieka kungs! — tas iebilda. — Viņi jau aprimuši. Atstāt dzimteni taču nevienam nepatīk, tāpēc viņi arī kauca.

Kad Igolkins aizgāja pie suņiem, Truchanovs pastāstīja biedriem par šo ekspedicijas locekli sīkāk. Igolkins bija dzimis Aizbaikalā kādā burjatu kazaku staņicā pie Mongolijas robežām. Viņš piedalījies karā pret Japanu, pēc tam palicis Vladivostokā. Uz Kamčatku viņu aizvedusi zinātniska ekspedicija, un tam iepatikusies kūpošo pauguru zeme, tās plašums, zivju bagātība, lāču medības. Še viņš atradis savu otro dzimteni, ātri pielāgojies vietējās dzīves savdabīgajiem apstākļiem un kļuvis visā Petropavlovskā pazīstams kā veikls kajurs un medību mīļotāju pavadonis. Piedalīties Truchanova ekspedicijā viņu bija iekārdinājis lielais atalgojums, ko saņēma par gadu uz priekšu un kas tam ļāva uzbūvēt māju un iegādāties amata rīkus.

Stundu pēc enkura pacelšanas «Polārā zvaigzne» jau iebrauca Avači līča vārtos, kas turpinās vairāk nekā piecus kilometrus. Pie ieejas pa labi, pretī Babuškina zemes raga stāvajām klintīm, ho jūras kā klucis melnoja milzīgais, ap simts metru augstais Babuškina akmens ar plakanu virsotni, kas bija ļoti piemērota putnu perēkļiem.

Simtiem kaiju, jūras kraukļu un citu putnu, mašīnas trokšņu iztraucēti, lidinājās ap šo klinti, piepildīdami gaisu griezīgiem ķērcieniem.

Apbraukusi Daļņija zemes ragu ar bāku, «Polārā zvaigzne» strauji pagriezās pret ziemeļaustrumiem un devās gar Kamčatkas austrumu krastu, pamazām no tā attālinādamās.

Divas dienas nebija ko novērot. Bez tam pūta salts nordvests, kas atnesa gan lietu, gan sīku krusu vai sniegu. Jūra bija nemierīga, un siltās kajites šķita vilinošākas par slapjo klāju.

Beidzot vējš norima, toties parādījās peldoši ledi un miglas. Divas dienas brauca pavisam lēni, lai neuzdurtos ledus laukiem. Laikam noskaidrojoties, pa labi parādījās Sv. Laurencija salas klinšainais krasts, bet pa kreisi — Čukču zemes rags. Rietumos no tā, dziļā Provedenija līča krastos, atradās faktorija. Tur bija novietotas ar iepriekš nofraktētu kuģi ekspedicijai atvestās ogles. «Polārā zvaigzne» izmeta enkuru, un sākās ogļu iekraušana. Pēc nedēļu ilga brauciena visi steidzās krastā. Tomēr piekrastes klintis neatļāva nekādu tālāku pastaigu, bet nogāzes vēl klāja isniegs, un no tā bija brīvs tikai neliels laukums ap faktoriju.

Pēc divām dienām, uzņēmusi ogles, «Polārā zvaigzne» apmeta līkumu Čukču zemes ragam un iebrauca Beringa jūras šaurumā, turēdamās tuvāk Āzijas cietzemei, kur zemie kalni spēji nokritās pret jūras krastu vai lēzeni noslīdēja līdz platām ielejām, kas aizstiepās šīs skumjās zemes dziļumos. Kaut gan bija maija beigas, visur vēl varēja redzēt lielus sniega laukus, un vienīgi kalnu stāvās dienvidu un dienvidrietumu nogāzes bija no tā pilnīgi brīvas un jau zaļoja ar jauno zālīti vai zemo staipeklīgo polāro kārklu krūmu un bērzu svaigajām lapiņām.

Pāri jūras šauruma zaļajiem viļņiem bieži vēlās migla, aizsegdama tāli. Debesis pastāvīgi ietinās zemos svina mākoņos, kas aplaistīja kuģa klāju gan ar lietu, gan apbirdināja ar sniegu. Reizēm starp mākoņiem parādījās saule, kas deva daudz gaismas, bet maz siltuma. Un saules staros Āzijas galējo ziemeļaustrumu neviesmīlīgie krasti zaudēja savu drūmo raksturu.

Kad migla izklīda vai to izdzenāja vēja brāzmas, pārklājot zaļos viļņus ar baltiem putu ielokiem, austrumos varēja atšķirt tikko zilgojošo Amerikas līdzeno krastu. Peldošie ledi atgadījās arvien biežāk un biežāk, tomēr ne blīvās masās, bet kā nelieli lauki vai arī kā skaisti blāķi, kuru brīnumainie apveidi sajūsmināja visus cilvēkus, kas ziemeļu jūras vēl nepazina.

Daudzmaz ievērojamāku ledus lauku tuvošanos parasti apliecināja pirms tiem parādījušās miglas joslas, tā ka kuģu kapteiņiem arvien bija iespēja novirzīties uz to vai citu pusi, lai nesadurtos ar ledājiem. Bet še tas vēl nav tik bīstami kā Atlantijas okeana ziemeļu daļā, kur var atgadīties kuģiem bīstami ledus kalni, jo šie ledus milzeņi, straumes nesti uz dienvidiem, pamazām kūst; rezultātā zemūdens daļa zaudē drošu līdzsvaru un kalns aiz niecīgākā iemesla var apgāzties.