Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

piramidu pamatus, - es iekarsis ierosināju un tūliņ aprāvos. - Lai gan… kāda tam jēga? Mums ir svarīgi fiksēt faktu, ka Tibetā ir piramidas. Ja es iešu, mēs zaudēsim aptuveni divas stundas. Ja nu laiks pēkšņi sabojājas un mēs, nedod Dievs… neredzēsim citas piramidas.

- Mēs būsim Tibetas piramīdu pirmatklājēji! - Ravils sajūs­mināti pacēla pirkstu.

- Mums ir cits mērķis - atrast Dievu Pilsētu, - teica Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, - lai gan… tā jau sākas… šī Pilsēta, kas sastāv no piramīdām. Interesanti, kāda ir tās loma? Bija taču kaut kāds mērķis…

- Veči, - pārtraucu Seļiverstovu, juzdams, ka neatrisināmais jautājums spiež kaklā sašutuma kamolu, - es paskraidīšu pa nogāzi un uzzīmēšu šis piramīdas no vairākiem rakursiem. Un trešā piramīda ir tikai mazliet redzama, jāpaiet uz kreiso pusi augšup, lai to apskatītu.

- Nu labi!

Paskraidīt pa nogāzi, godīgi sakot, neizdevās. Ātri ejot, mums ar Ravilu tik tikko pietika elpas. Kā nekā bijām aptuveni 5000 met­ru augstumā! Zīmējot es bieži apgūlos zemē - tā bija ērtāk.

Zīmējums sanāca diezgan labs. Nodomāju, ka ari turpmāk vajag zīmēt piramidālās konstrukcijas no vairākiem rakursiem,

jo zimējuma atšķirība no fotogrāfijas ir tieši tā, ka var attēlot konstrukcijas apjomu.

Kamēr es zīmēju, Ravils cieši lūkojās uz ziemeļaustrumiem.

- Šef, kas tas tāds? - viņš jautāja.

- Pagaidi, es pabeigšu zīmēt.

Pabeidzis zīmējumu, paskatijos, kur rādīja Ravils. Aiz pakalna tikko jaušami rēgojās kaut kāds saliekts veidojums uz virsotnes, kas bija lēzena kā galds.

- Paskaties ar videokameru maksimālā palielinājumā. Videokameras palielinājums ir lielāks nekā binoklim.

Mēģinādams to izdarit, Ravils ar nožēlu nopūtās.

- Nesanāk! Rokas trīc. Vajadzīgs statīvs.

- Tomēr - kas tur varētu būt?

- Izskatās tā kā pēc cilvēka.

- Ko? - es brīnījos.

- Tā kā cilvēks sēdētu. - Ravila acis iepletās.

- Ātri skrienam lejā pie puišiem. Paņemsim stativu un nāk­sim atpakaļ. Pakāpsimies augstāk, lai labāk var redzēt. Tā var būt …

-Kas?

- Lasošā Cilvēka statuja.

Ravila acis iepletās vēl platākas.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

________________ Dava Tencings (āerpa)

Kad atgriezāmies vietā, kur mūs gaidīja Rafaels Jusupovs un Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs, es satraukti teicu:

- Izskatās, ka mēs redzējām Lasošā Cilvēka statuju. Vajag uzņemt video ar maksimālo palielinājumu, vajadzīgs statīvs.

- Un zem Lasošā Cilvēka statujas atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes, uz kurām rakstītas «patiesās zināšanas», kas var cilvēces dzivi izmainīt pašos pamatos, - Seļiverstovs retoriski atgādināja.

- Bet kur ir pārējie jaki? Te ir tikai «mūsējais»? - Sāku lūkoties apkārt.

- Tie ar dzinēju aizgāja uz priekšu, gaidīs mūs upes ielejā, - atbildēja Rafaels Jusupovs.

- Vispār gan, - es saskaitos, - pārgājiena laikā jāturas kopā. Nu nekas. Iesim visi uz turieni, kur mēs tikko bijām ar Ravilu.

Kad rāpāmies augšup pa nogāzi, galvā atausa Harati alas «vecākā cilvēka» un Astamana vārdi, ka Lasošā Cilvēka statuja pievelk mākoņus un reti kuram izdodas to ieraudzīt. Atcerējos, ka «vecākajam cilvēkam», kas bija apmeklējis Kailasa apkārtni kā svētceļnieks, nebija palaimējies ieraudzit Lasošā Cilvēka statuju.

- Šef, tu esi uzņēmis pārāk strauju tempu. Pat jaks netiek līdzi, - atskanēja Seļiverstova balss.

- Baidos, ka mākoņi aizklās Lasošā Cilvēka statuju, - es atbildēju.

Vai patiesi tas ir tas pats Lasošais Cilvēks?

Tikuši līdz vajadzīgajai vietai, uzstādījām statīvu un uzfil­mējām statuju ar maksimāli iespējamo palielinājumu, pēc tam es sāku zīmēt, skatīdamies videokameras okulārā. Bija pavisam skaidri redzams, ka tā patiesi ir milziga Būdas pozā sēdoša cil­vēka statuja. Diemžēl redzamība tik augstu kalnos, kur visas ēnas ir melnas un pusēnas ir slikti saskatāmas, neļāva atšķirt statujas detaļas. Tomēr bija redzams, ka statujas galva ir noliek­ta uz priekšu, it kā šis milzīgais cilvēks lasītu uz ceļiem noliktu grāmatu. Statuja stāvēja uz daudzpakāpju postamenta, pareizāk sakot, bija novietota vismaz 6000 metru augstas pakāpjveida piramidas virsotnē. Statujas seja bija pavērsta uz austrumiem. Aptuvenais attālums līdz Lasošā Cilvēka statujai bija 25-30 kilo­metri. Statujas izmērus mēs novērtējām vismaz 10-12 stāvu augstas mājas lielumā.

Ieskatījies videokameras okulārā, Seļiverstovs klusu noteica:

- Šis cilvēks sēž ar seju uz austrumiem. Tāpat kā Ēģiptes sfinksa skatās uz austrumiem. Es šo cilvēku nosauktu par Tibetas sfinksu.

- Nu, Sergej Anatoļjevič, jūs kļūdāties! Sfinksa ir pavisam kas cits: cilvēka galva, lauvas ķermenis, bet šeit mēs redzam statu­jā attēlotu īstu cilvēku, kas lasa… grāmatu, - Ravils iebilda.

- Bet kas tad ir sfinksa? - Seļiverstovs negaidīti sabozās. - Ravil, es gribu tev pajautāt - kas ir sfinksa? Droši vien tu nezini?

- M… m… nezinu.

- Atbildu, - Seļiverstovs lepni izslēja galvu, - sfinksa ir Gadsimtu Mikla. Skaidrs?

- Ne visai, - Ravils samulsa.

- Visas Gadsimtu Miklas skatās uz austrumiem. Kur skatās Ēģiptes sfinksa? Uz austrumiem. Lasošais Cilvēks sēž ar seju uz kuru pusi? Ari uz austrumiem. Kādu secinājumu no tā var izdarit? - Seļiverstovs viltīgi paskatījās uz Ravilu.

- Kādu?

- Visus mīklainos senos monumentus, kas raugās uz austru­miem, sauc par sfinksām.

- (Jn kāpēc lai tā būtu? - neticīgi noburkšķēja Rafaels Jusupovs.

- Tāpēc, - Seļiverstovs satraukumā noņēma savu sarkano cepuriti, - ka austrumos kaut kas ir. Ēģiptes sfinksa skatās nevis vienkārši uz austrumiem, bet gan uz Dievu Pilsētu, kur atrodas Lasošā Cilvēka statuja, kas simbolizē uz lemūriešu zelta plāk­snēm uzrakstīto seno zināšanu krātuvi. Gn Lasošā Cilvēka seja

ari ir pavērsta uz austrumiem, uz turieni, kur atrodas Klusais okeāns, kur kādreiz bija senā Lemūrija - pati attīstītākā civilizā­cija mūsu planētas vēsturē, kuras zināšanas nav pazudušas, bet, uzrakstītas uz zelta plāksnēm, glabājas priekš paaudzēm, kas būs gudrākas un labākas par mums. Lasošā Cilvēka uz austru­miem pavērstā seja it kā rāda, no kurienes šis zināšanas nāk. Tādējādi Ēģiptes sfinksa skatās uz Lasošo Cilvēku, bet Lasošais Cilvēks «skatās» uz nogrimušo Lemūriju.

- Un kāds te sakars ar to, ka tu Lasošo Cilvēku nosauci par Tibetas sfinksu? - Rafaels Jusupovs sarauca uzacis.

- Sfinksa… - Seļiverstovs uz brīdi pieklusa, - sfinksa ir Gudrības simbols, - un vai tad Lasošais Cilvēks nesimbolizē Gudrību? Simbolizē. Tāpēc es arī viņu nosaucu… par «Tibetas sfinksu».

- Ā-ā-ā… - Rafaels un Ravils atbildēja abi reizē.

- Man, - es iejaucos sarunā, - no galvas neiziet saruna ar noslēpumainās Harati alas sargātājiem Nepālā. Astamans un «vecākais cilvēks» apgalvoja, ka Harati alā glabājas lemūriešu zelta plāksnes. Bet viņi teica arī, ka galvenās zelta plāksnes, kur rakstītas Senatnes Galvenās Zināšanas, atrodas Tibetā Kailasa rajonā un šī vieta ir apzīmēta ar Lasošā Cilvēka statuju.

- Tātad, kungi, - Seļiverstovs svinīgi pacēla roku un parādī­ja uz Lasošā Cilvēka pusi, - esiet tik laipni un skatieties, kur atrodas galvenā seno zināšanu krātuve uz Zemes.

- «Vecākais cilvēks» teica arī, - es turpināju, - ka tur, pie Lasošā Cilvēka statujas, ir otra ieeja Kailasa zemzemēs un ka pēdējo 2000 gadu laikā neviens tur nav iegājis. Interesanti, kur tā varētu…