Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Mani neatstāja šaubas. Es vēl nezināju, ka drīz mēs ierau­dzīsim milzīgu piramidālo konstrukciju daudzveidību un pama­zām, ļoti pamazām šaubas izklīdīs, un mēs beidzot sapratīsim, ka reāli redzam Dievu Pilsētu.

- Puiši, ejiet uz nometni! Es vēl palikšu tepat. Izskatās, ka mākoņi ceļas augšup. Atstājiet man ciparu kameru, - es teicu.

Atkal apsēdos uz sava paugura. Bija tāda sajūta, ka no tā plūst siltums. Uzmanīgi skatījos no viena kalnu pacēluma uz citu, cenšoties atrast vēl kādu piramidālu kalnu. Mani jau gan­drīz sagrāba izmisums, kad pēkšņi skatiens apstājās pie dīvainām svītrām netālu no pirmā piramidālā kalna, ko atklāja izzūdošie mākoņi. Ieskatījos ciešāk - svītras patiesi bija divainas. Bet kalna virsotni vēl aizsedza mākonis.

Savvaļas suni

Sāku gaidīt, cerot, ka mākonis pacelsies augstāk un atklās skatienam arī šo svītroto kalnu. Tajā brīdī man aiz muguras nočaukstēja zāle. Neviļus nodrebēju un atskatījos. Tur stāvēja nez no kurienes uzradies pretīgs suns un, zobus atņirdzis, skatījās uz mani.

Piecēlos, pagriezos pret suni un klusēdams sāku skatīties uz to. Suns nevarēja cilvēka skatienu izturēt un, skaļi riedams, metās man virsū. Paspēju iespert tam ar kāju, bet suns atjēdzies sāka riņķot ap mani, skaļi riedams un rūkdams.

Sazin no kurienes parādījās vēl divi lieli suņi un kopā ar pirmo sāka riņķot ap mani, cerot pielekt klāt un sagrābt manu kāju. Tik tikko varēju paspēt atkauties.

Man nebija nekāda ieroča, izņemot nazi. To es stingri turēju rokā. Baidījos pieliekties un paņemt akmeni, tā es varēju nepaspēt noreaģēt uz uzbrukumu. Kaklā kūļājās divi fotoaparāti un traucēja kustību koordināciju. Ekspedīcijas soma mētājās zemē. Blakus tai drēgns vējš pluinīja pārgājiena dienasgrāmatas lapas.

Varēja just, ka suņi vēlas mani nokausēt. Drīz vien es patiešām sāku piekust, noņēmu cepuri un pametu to suņiem. Viens suns instinktivi metās tai pakaļ. Riskēdams saņemt kodie­nu no aizmugures, metos pie šī suņa un no visa spēka iespēru tam pa žokļiem. Kā palēninātā kinolentē pamaniju, ka mans cietais tūrista zābaks ieslīd šī niknā neradījuma purnā, salaužot kaulus. Tibetas līdzenumu satricināja stindzinošs kauciens.

Strauji apgriezos apkārt. Abi suņi bija pārtraukuši riet, apstājušies un, zobus atņirguši, skatījās uz mani. Ievainotais suns turpināja drausmigi gaudot, griezdamies uz vietas.

Strauji pieliecos, pacēlu lielu akmeni un metu apklusušajiem suņiem. Suņi paskrēja kādus desmit metrus nostāk un atkal kā rēgi sāka skatīties uz mani. Baidīdams metos uz viņu pusi. Suņi paskrēja vēl nostāk un turpināja skatities uz mani. Ievainotais suns grīļodamies centās aizbēgt.

Cienīgi, kā jau stiprākais dzīvnieks, nevērīgi pacēlu savu cepuri, dienasgrāmatu, ekspedīcijas somu un lepni sāku virzīties prom, izliekoties, ka man šie mežonīgie suņi nav nekas vairāk kā nožēlojami kāmji vai zaķi.

Gāju arvien tālāk un tālāk, diemžēl prom no nometnes, bet divi uz vietas palikušie suņi klusēdami turpināja skatities uz mani kā rēgi. Kad biju ticis jau pienācigā attālumā, atskanēja gaudošana. Paskatijos atpakaļ un redzēju, kā divi «rēgainie» suņi skrien pie ievainotā brāļa.

- Ū-ā-ā! - ievainotais suns iegaudojās, acimredzot sapraz­dams «vilku likumu» cietsirdibu.

Driz vien viss sajaucās rēcošā kamolā.

Novērsos un gāju tālāk. Aiz pakalna atkal atradu sausu pau­guru, apsēdos, noorientējos pēc kompasa un sāku meklēt tās neparastās svitras, kas bija piesaistījušas manu uzmanibu. Taču iekšēji saņemties nekā neizdevās, krūtis smagi dauzījās sirds. Visu laiku atskatijos, baidoties no jauna suņu uzbrukuma. Tikai tad, kad citu pēc citas biju izsmēķējis trīs cigaretes, man izdevās domās attālināties no nesenās «suņu dejas«.

Vēl viena piramīda?

Atkal sāku uzmanīgi pētīt kalnu nogāzes. Pēc kāda laika satraukti pats sev teicu:

- Tās nav dīvainas svitras. Tur no mākoņiem ir iznirusi pakāpjveida piramīda.

Bija pietiekami labi redzams, ka šim «kalnam» ir pareiza piramidas forma ar nošķeltu virsotni. Neskatoties uz to, ka «kalna» dienvidu pusi daļēji aizsedza sniega kārta, bija skaidri redzamas pakāpieniem līdzīgas joslas.

Ātri uzzīmēju šo piramidālo kalnu, baiļodamies, ka to atkal aizklās mākoņi, pēc tam nofotografēju ar parasto un ciparu ka­meru. Man likās, ka blakus šim piramidālajam kalnam mazliet tālāk ir vēl viena piramidāla konstrukcija, tikai tai bija cita forma, un tā bija mazāka. Ar binokli varēja saskatīt, ka to diez­gan biezā kārtā klāj sniegs, taču šķautnes un cilindriskais izcil-

nis pašā virsotnē bija redzams ļoti labi. Uzzīmēju ari šo kon­strukciju, bet nebiju pārliecināts, ka tai ir kāds sakars ar piramīdām.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka pēc rūpīgas attēla apstrādes ar datoru pilsētas apstākļos izrādījās, ka arī šī konstrukcija droši vien var tikt interpretēta kā «piramidāls kalns», lai gan nelielas šaubas tomēr palika.

Beidzis zīmēt un fotografēt, turpināju pētīt otru piramidālo kalnu, kas bija redzams samērā labi. Tas ļoti līdzinājās pakāpj- veida piramīdām, kuras ne reizi vien biju redzējis Latiņamerikā.

Tikai salidzinājumā ar tām šis kalns bija daudz, daudz lielāks, tas bija lielāks pat par Heopsa piramīdu Ēģiptē.

Sāku nopietni prātot, ka rit, iespējams, būtu daudz lietderīgāk iet nevis pa plānoto maršrutu, bet doties pētīt redzamos piramidālos kalnus, izdarīt nepieciešamos mērījumus, uzkāpt virsotnē un tā tālāk. Tad mēs ar lielāku pārliecību varēsim apgalvot, ka esam atraduši jaunas, līdz šim nezināmas piramī­das. Biju uzņēmis precīzus azimutus, un šos piramidālos kalnus mēs atrastu jebkuros laika apstākļos.

- Ko darit? Nu, ko labāk darīt? - sāku murmināt pie sevis, dvēseles mulsuma pārņemts.

Taču sirds dziļumos es cerēju, ka laiks mums būs labvēlīgs un svētā Kailasa apkārtnē mēs ieraudzīsim vēl daudzas neparastas piramīdas. (Jn leģendārā Nāves Ieleja? Cln Nāves Valdnieka Jamas Spogulis? (Jn vārti uz Šambalu? Un mīklainā Milarepas ala?

- Nē! Iesim pa plānoto maršrutu! - es cieši pateicu pats sev, atkal apjaušot, ka ekspedīcijas galvenais mērķis tomēr ir Dievu Pilsētas meklēšana, nevis jaunu piramidu atklāšana un sīka aprakstīšana.

Negaidīti rietošās saules stars izlauzās cauri mākoņiem un izgaismoja teritoriju uz austrumiem no piramidālajiem kalniem. Gn uz šā stara no aukstas krēslas izpeldēja vēl viena piramidāla konstrukcija.

«Vai man jau sāk rādīties?» nejauši nodomāju. «Vai es jau vēlamo uztveru kā īstenību?»

Baiļodamies, ka šo konstrukciju atkal aizklās mākoņi, es, cik ātri vien iespējams, to uzzīmēju. Bet, kad sāku fotografēt, māko­nis tomēr aprija to saules staru un sabojāja fotogrāfijas kvalitāti.

- Velns lai parauj, vispirms vajadzēja nofotografēt! - nolamājos pie sevis.

Tomēr es skaidri redzēju, ka šim neparastajam kalnam ir precīza piramidas virsotne, kas balstās uz četršķautņu kupolam lidzīga pamata.

- Paskat tikai, kāda piramidālo konstrukciju daudzveidība! - pusčukstus iesaucos. - Kāpēc tā?

Strauji satumsa. Ar kompasu uzņēmu azimutu uz mūsu nometni un pēkšņi atcerējos, ka ceļš vedīs pa to vietu, kur man uzbruka savvaļas suņi. Noskurinājos un nolēmu iet pa apkārt­ceļu, novirzoties no azimuta par 30° uz rietumiem, bet pusceļā - 30° uz austrumiem. Sapratu, ka atrast nometni būs grūtāk, taču suņi bija atstājuši pārāk pretīgas atmiņas.