Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

R.ŠEKLIJS

ŠIS TAS PAR VELTI

Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pa­gara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļau­jas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš at­stāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.

— Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.

Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sa­rauca uzacis.

— Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?

— Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir

planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.

— Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrā­matu.

— Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …

— Gudmens. Marvins Gudmens.

— Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.

— Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieska­nējās slēpts saviļņojums.

Klerks pakratīja galvu.

— Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.

— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks valdzinoši pasmaidīja.

— Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …

— Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi at­kārtoja.

— Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …

— Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …

Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.

— Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aiz­vēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papar­dēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.

— Tranaja, — sacīja Gudmens.

-— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sa­kniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērsta­jām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt no­slēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz fir­mas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzī­vespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …

Gudmens pakratīja galvu.

— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?

Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūk­sni.

— Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avā­riju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja lai­mēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un no­kļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.

— Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?

Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet ap­jucis, nomurmināja:

— Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?

Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.

— Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Uto­pija.

Sava mūža lielāko daļu Marvins Gudmens bija nodzī­vojis Ņūdžersijas štatā — nelielā pilsētiņā Sīkirkā, kuru jau gandrīz piecdesmit gadus pēc kārtas pārval­dīja dažādi politiski bosi. Sīkirkas pilsoņu vairākums izturējās vienaldzīgi pret korupciju, kas laida arvien dziļākas saknes ierēdņu aprindās, pret azarta spēļu namiem, pret konkurējošo gangsteru bandu kariem pil­sētas ielās un pat pret alkoholismu, kas arvien vairāk izplatījās jauniešu vidū. Viņi apātiski vēroja, kā sa­drūp viņu ceļi, pārsprāgst ūdensvadi, beidz darboties elektrostacijas un sabrūk dzīvojamie nami, kamēr bosi ceļ sev elegantas villas, greznus peldbaseinus un apsil­dāmus zirgu staļļus. Pie visa tā cilvēki jau bija piera­duši. Tikai Gudmens, dzimis cīnītājs par taisnību, ne­kādi nevarēja ar to samierināties.

Viņš sacerēja atmaskojošus rakstus, kas nekur ne­tika iespiesti, sūtīja uz kongresu vēstules, kuras neviens nelasīja, atbalstīja godīgus kandidātus, kurus nekad ne­ievēlēja. Viņš nodibināja «Pilsētas labiekārtošanas līgu», biedrību «Pilsoņi pret gangsteriem», «Korupcijas apkarotāju savienību», «Asociāciju cīņai pret azarta spēlēm», «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību» un vēl duci līdzīgu organizāciju.

Viņa pūles bija veltīgas. Apātiskos pilsētniekus šīs problēmas absolūti neinteresēja. Politiskie bosi atklāti smējās par viņu, un tieši to Gudmenam bija visgrūtāk paciest. Kroni visām neveiksmēm uzlika viņa līgava, aiziedama pie tukšpauraina, bramanīga švīta, kas val­kāja spilgtas, sportiska piegriezuma žaketes un kura vienīgā ievērības cienīgā īpašība bija tā, ka viņam pie­derēja Sīkirkas celtniecības korporācijas akciju kontrol­pakete.

Marvina meiteni acīmredzot nemaz neuztrauca, ka Sīkirkas celtniecības korporācija betonam piejauc ne­samērīgi daudz smilšu un ražo tērauda sijas dažas col­las šaurākas par standartu. Reiz viņa pat bija teikusi Gudmenam: «Ak dievs, Marvin, kas tur sevišķs? Tā dara visi. Vajag būt reālistam.»

Bet kļūt par reālistu Gudmens nevēlējās. Viņš steig­šus patvērās Edija «Mēness bārā» un pie vīna glāzītes sāka apsvērt, cik jauki būtu dzīvot zaru būdiņā kaut kur Venēras zaļajā ellē.

Marvins vēl nebija paguvis iztukšot savu glāzīti, kad ibārā ienāca sirmgalvis ar ērgļa vaibstiem un pastīvu, cēlu gaitu. Pēc viņa smagnējiem soļiem (tā mēdz iet tikai cilvēki, kas ilgu laiku pavadījuši bezsvara stā­voklī), pēc bālās sejas, radiācijas apdegumu rētām un caururbjoši pelēkajām acīm Gudmens nekļūdīgi no­teica, ka šis vīrs ir bijis kosmonauts.

— «Tranajas sevišķo», Sem, — sirmgalvis strupi uz­sauca bārmenim.

— Tūlīt, kapteini Sevidž, — bārmenis atbildēja.

— «Tranajas»? — Gudmenam paspruka.

— Tranajas, — kapteinis teica. — Tu, dēliņ, par tādu planētu laikam neesi dzirdējis?