Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Nonācis līdz vāji apgaismotam ielu krustojumam, Marvins paslēpās kāda nama ēnā un sāka gaidīt. Drīz viņš sadzirdēja soļus: viņam strauji tuvojās solīds, labi ģērbies tranajietis.

— Stop, draudziņ! — Gudmens iesaucās.

Tranajietis apstājās un uzmeta skatienu staru pisto­lei Marvina rokā.

— Hm … Kā redzu, jums ir «Drog-3» sistēmas plat­iet,īķa staru pistole. Drusku vecmodīgs ierocis. Vai jums tā neliekas?

— Mani tas pilnīgi apmierina, — Gudmens sacīja. — Dod šurp …

— Sprūda mehānisms darbojas lēni, — tranajietis domīgi novilka. — Es personīgi jums ieteiktu adatsta- raino Mils-Slivenu. Starp citu, esmu Slivena ieroču fir­mas pārstāvis. Ja jūs nodotu mums savu veco krāmu un nedaudz piemaksātu …

— Dod šurp naudu, — Gudmens atcirta.

Solīdais tranajietis pasmaidīja.

— Jūsu «Drog-3» pistolei ir ļoti būtisks trūkums: šis ierocis nešauj, kamēr nav atvilkts drošinātājs. — Tra­najietis pēkšņi palēcās uz priekšu un izsita pistoli Gud­menam no rokas. — Nu, redzat? Jūs tik un tā neko nevarētu man padarīt. — Viņš pagriezās un mierīgi aizgāja.

Gudmens pacēla pistoli, sataustīja drošinātāju un metās tranajietim pakaļ.

— Rokas augšā, — viņš ar izmisīgu apņēmību pavē­lēja.

— Nu nē, dārgumiņ, — tranajietis, pat neatskatījies,

izmeta pār plecu. — Uz katru klientu tikai pa vienam mēģinājumam. Nav labi ignorēt nerakstīto likumu.

Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.

Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.

— Ei, puis, — viņš uzsauca, — rokas augšā!

Par Gudmena upuri bija kļuvis padrukns tranajietis stipri apvalkātā strādnieka kombinezonā. Iepletis muti, viņš blenza uz draudīgi melnējošo pistoles stobru.

— Nešaujiet, mister, — tranajietis lūdzās.

Tā jau bija cita valoda! Gudmenā uzbangoja silts gandarījuma vilnis.

— Nekustēties! — viņš brīdināja. — Drošinātājs ir atvilkts.

— Redzu, — resnītis izdvesa. — Uzmanīgāk ar šo daiktu, mister. Es nepakustināšu pat mazo pirkstiņu.

— Un prātīgi darīsi. Dod šurp naudu!

— Naudu?

— Jā, naudu un pie tam veicīgāk!

— Man nav naudas, — tranajietis sāka vaimanāt. — Mister, es esmu nabadzīgs cilvēks. Trūkums žņaudz mani vai nost.

— Uz Tranajas nabadzības nav, — Gudmens pamā­coši teica.

— Zinu. Bet dažreiz mēs tik ļoti tuvojamies šim ne­esošajam stāvoklim, ka sevišķu starpību nejūtam. At­laidiet mani, mister, lūdzu!

— Kāpēc jūs esat tik pasīvs? Kur paliek jūsu privātā iniciatīva? — Gudmens jautāja. — Ja ciešat trūkumu, kādēļ gan jums kādu neaplaupīt? Visi tā dara.

— Man pēdējā laikā diemžēl nav bijis tādas iespējas. Vispirms meita saslima ar garo klepu, un vairākas nak­tis es pavadīju pie viņas gultas, tad sabojājās dersin- lauks un sieva mani gremza caurām dienām. Es vien­mēr esmu teicis, ka ikvienā mājā jābūt rezerves dersin- ģeneratoram. Bez tam, kamēr ģeneratoru laboja, sieva nolēma sarīkot dzīvoklī ģenerāltīrīšanu, kaut kur iebāza manu staru pistoli un nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti viņa to nobāzusi. Bet, tikko nolēmu aizņemties pis­toli no drauga …

— Pietiek, — Gudmens teica. — Laupīšana ir laupī­šana, un kaut kas man jums jāatņem. Dodiet šurp savu kabatas portfeli!

Svešais žēli iekunkstējās un pastiepa Gudmenam ap­driskātu ādas maciņu. Atvēris to, Gudmens ieraudzīja vienu vienīgu diglo, Zemes dolāra ekvivalentu.

— Tas ir viss, vairāk man nekā nav, — tranajietis šņukstēdams turpināja, — bet jūs varat to paņemt. Es saprotu, arī jums taču nav diez cik patīkami visu nakti kvernēt saltā vējā …

— Atstājiet šo diglo sev, — Gudmens teica, atdeva maciņu un gāja prom.

— Paldies, mister.

Gudmens neatbildēja. Ar smagu sirdi viņš atgriezās bārā, nolika uz letes pistoli un masku. Uzzinājis, kas noticis, bārmenis nicīgi iesmējās.

— Viņam nebija naudas? Sis triks, draudziņ, ir tik­pat vecs kā pasaule. Mums katram ir vismaz viens, bet dažiem divi trīs kabatas portfeļi rezervē. Vai tu viņu pārmeklēji?

— Nē, — Gudmens atzinās.

— Esi gan tu vēl zaļš, draudziņ!

— Droši vien tev taisnība. Paklausies, es samaksāšu par cienastu, tiklīdz būšu kaut ko nopelnījis.

— Neraizējies, — bārmenis viņu mierināja. — Ej labāk mājās un izgulies. Tev bija grūta nakts.

Gudmens aizvilkās līdz viesnīcai un iemiga, tikko nolicis galvu uz spilvena.

No rīta, ieradies darbā, viņš cītīgi sāka risināt auto­mātu antipilnveidošanas problēmu. Un pat šajos nepa­rastajos apstākļos Zemes cilvēka iedzimtā atjautība viņu nepievīla.

Gudmens ieguva jauna veida plastmasu robotu kor­pusam. Tā bija silikonu grupas plastmasa, mazliet rad­niecīga plastilīnam, kuru uz Zemes pazīst jau ļoti sen. Jaunā plastmasa izrādījās pietiekami cieta un elastīga; tā spēja izturēt prāvas pārslodzes. Tai pašā laikā no spēriena ar trīsdesmit mārciņu lielu spēku robota kor­puss vienā mirklī blīkšķēdams sašķīda. Direktors uzsla­vēja Gudmenu par izgudrojumu, izsniedza prēmiju (kas viņam ļoti noderēja), ieteica vēl pastrādāt pie šīs idejas un, ja iespējams, samazināt minimāli nepiecie­šamo trieciena spēku līdz divdesmit trim mārciņām. Zinātnisko pētījumu nodaļā uzskatīja, ka saīdzis cil­vēks spērienā iegulda tieši tādu spēku.

Marvins bija tik aizņemts, ka praktiski neatlika laika tuvāk iepazīties ar Tranajas tikumiem un paražām. Tiesa, viņam izdevās pabūt tā dēvētajā Politisko vērtē­jumu birojā. Sī tīri tranajiskā iestāde bija izvietota vienā no pilsētas klusākajām šķērsielām.

Ēkas iekšienē Gudmens ieraudzīja lielu plāksni ar visu pašreizējo valsts ierēdņu uzvārdiem un amatu no­saukumiem. Katram uzvārdam blakus atradās maza podziņa. Dežurants paskaidroja, ka, nospiežot podziņu, pilsoņi izsaka savu neapmierinātību ar kāda ierēdņa rīcību. Katru reizi, kad podziņu nospiež, šis fakts tiek automātiski reģistrēts Vēstures zālē, uz visiem laikiem apkaunodams vainīgo.

Saprotams, nepilngadīgiem nospiest pogas nebija atjauts.

Tāda sistēma Gudmenam likās diezgan neefektīva. «Kaut gan,» viņš sev teica, «iespējams, ka Tranajas ierēdņiem ir citi stimuli nekā viņu kolēģiem uz Zemes.»

Ar Zannu viņš satikās gandrīz katru vakaru. Divatā viņi apmeklēja bārus, kinoteātrus, koncertzāles, muze­jus, gadatirgus, karnevālus. Gudmenam tagad allaž bija līdzi staru pistole, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mē­ģinājumiem viņam beidzot izdevās aplaupīt kādu tirgo­tāju, tādējādi iegūstot piecsimt diglo.

Kā jebkura saprātīga tranajiešu meitene Zanna jūs­mīgi apsveica šo panākumu, un viņi to nosvinēja «Kitly Cat» bārā.

Nākamajā vakarā tos pašus piecsimt diglo plus visu, kas vēl bija atlicis no nesen saņemtās prēmijas, Gud­menam nolaupīja svešinieks, kurš dīvainā kārtā šķita loti līdzīgs «Kitty Cat» bārmenim un turklāt bija ap­bruņots ar «Drog-3» sistēmas staru pistoli.

Gudmens mierināja sevi ar domu, ka šāda rīcība vei­cina brīvu naudas cirkulāciju, kas visnotaļ atbilst tra­na iiešu dzīves veidam.

Drīz viņš guva vēl vienu uzvaru — izstrādāja prin­cipiāli jaunu korpusa ražošanas tehnoloģiju. Viņam iz­devās arī radīt jaunu plastmasu, kas bija sevišķi iztu­rīga un nebaidījās ne no kādiem triecieniem. Robotu īpašniekiem turpmāk vajadzēja valkāt speciālus zāba­kus ar papēžos iemontētu katalizatoru. Kad saimnieks iespēra robotam, katalizators saskārās ar automāta korpusu un acumirklī iestājās vēlamais efekts.