Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Direktors Abags sākumā svārstījās: triks viņam li­kās pārāk sarežģīts. Taču jauninājums tik ātri iekaroja pircēju piekrišanu, ka mājas robotu rūpnīca atvēra apavu cehu un kopā ar robotiem sāka pārdot arī spe­ciālus apavus.

Firmas iespiešanos citā nozarē akcionāri novērtēja vēl atzinīgāk nekā katalītiskās plastmasas izgudrošanu. Gudmenam paaugstināja algu un. izsniedza prāvu prē­miju.

šī panakumu viļņa virsotne viņš bildināja Zannu un nekavējoties saņēma viņas jāvārdu. Vecāki deva abiem savu svētību; atlika vienīgi dabūt varas orgānu atļauju, jo Gudmens kā nekā formāli skaitījās ārzem­nieks.

Viņš atprasījās no darba un devās uz Idrigbildingu, lai aprunātos ar Melitu. Laiks bija pavasarīgi jauks — tāds, kāds uz Tranajas mēdz būt desmit mēnešus gadā. Gudmens gāja ātri. Viņš bija iemīlējies, veiksmīgi strā­dāja un gatavojās drīzumā kļūt par Tranajas pavalst­nieku.

Nav šaubu, pat Tranaja nebija absolūts ideāls, un viens otrs uzlabojums šejienes Utopijai nemaz nenāktu par ļaunu. Varbūt piekrist Borga priekšlikumam un uz­ņemties virsprezidenta pienākumus, lai īstenotu dažas neatliekamas reformas? Tomēr steigties pagaidām, šķiet, nav vērts …

— Ei, mister! — no.pārdomām viņu iztraucēja kāda balss. — Ziedojiet diglo!

Gudmens pieliecās un ieraudzīja uz ietves tupošu, skrandās ģērbtu veci ar alvas krūzīti rokā.

— Kā, lūdzu? — Gudmens pārjautāja.

— Brāli, ziedojiet kaut vienu diglo, — sirmgalvis žēlabaini novilka. — Palīdziet nabaga cilvēkam nopirkt tasīti oglo. Divas dienas neesmu ēdis, mister.

— Kaunieties! Kāpēc jūs neņemat pistoli un neejat laupīt?

Esmu pārāk vecs, — sirmgalvis iečinkstējās.

— Mani upuri smejas par mani.

— Varbūt jūs esat vienkārši slinks? — Gudmens stingri noprasīja.

— O, nē, ser, — ubags atbildēja. — Paskatieties, kā man trīc rokas.

Gudmens izvilka maciņu un pasniedza vecim mo­nētu.

—- Bet es biju pārliecināts, ka uz Tranajas ubagu nav. Man stāstīja, ka valdība gādājot par vecajiem ļau- dīm.

— Jā, valdība par viņiem gādā, — sirmgalvis teica.

— Skatieties! — Viņš parādīja Gudmenam alvas krū­zīti, kurā bija iegravēts uzraksts «Oficiālais valsts ubags Nr. Dr-43241-3».

— Jūs gribat sacīt, ka valsts piespiež jūs nodarboties ar ubagošanu?

— Valsts atļauj man ar to nodarboties, — sirmgal­vis uzsvēra. — Ubagošana ir privilēģija, kuru piešķir veciem ļaudīm un invalīdiem.

— Kauna lieta!

—• Jūs droši vien neesat šejienietis.

— Esmu no Zemes.

— Ā, zinu, zinu … Tāda nervoza, nemierīga planēta, vai ne?

— Mūsu valdība nepieļauj ubagošanu, — Gudmens teica.

— Nepieļauj? Bet ko tad pie jums dara veči? Sēž bērniem uz kakla? Vai gaida pēdējo stundiņu nabag­mājā? šeit, pie mums, jaunais cilvēk, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uz Tranajas katram sirmgalvim nodrošina darbu, kas neprasa īpašu kvalifikāciju, lai gan arī šajā darbā zināmas iemaņas, protams, ir vajadzīgas … Daži izvēlas baznīcas vai teātrus. Citus vilina gadatirgu un tautas svētku bezbēdīgā atmosfēra. Man personīgi pa­tīk strādāt uz ielas. Tāds darbs dod iespēju pastāvīgi uzturēties svaigā gaisā un saulē, daudz kustēties un satikt neparastus, interesantus cilvēkus …

— Bet kā jūs varat ubagot!

— Ko citu es vēl varētu darīt?

— Nezinu. Bet… paskatieties uz sevi! Noskrandis, nemazgājies, nospeķotās drēbēs …

— Tās ir manas darba drēbes, — valsts ubags ap­vainojās. — Būtu jūs mani redzējis svētdienā!

— Vai tad jums ir arī citas drēbes?

— Saprotams! Un turklāt itin mājīgs dzīvoklītis, loža operā, divi roboti un bankā uz tekošā rēķina vairāk naudas, nekā jums jebkad nācies redzēt. Bija patīkami ar jums parunāties, jaunais cilvēk, un paldies par zie­dojumu. Taču laiks atkal ķerties pie darba, ko es, starp citu, ieteicu arī jums.

Uzmetis valsts ubagam pēdējo skatienu, Gudmens soļoja tālāk.

Bet kā var ubagot?

Šādai praksei noteikti jādara gals! Ja viņš uzņemsies virsprezidenta pienākumus (acīmredzot to vajadzēs darīt), pie šī jautājuma noteikti vēl būs jāat­griežas.

Idrigbildingā Gudmens pastāstīja Melitām par sa­viem matrimoniālajiem plāniem. Imigrācijas ministru tie nepārprotami iepriecināja.

— Lieliski, tas tiešām ir lieliski, — viņš sacīja. — Es labi pazīstu Vleju ģimeni. Brīnišķīgi cilvēki. Bet Zanna ir tāda meitene, ar kuru varētu lepoties ikviens vīrie­tis.

— Kādas juridiskas formalitātes man būs jāno­kārto? — Gudmens jautāja. — Kā nekā es taču esmu ārzemnieks …

— Nekādas. Jums nekas nebūs jākārto. Iztiksim bez formalitātēm. Ja vēlaties kļūt par Tranajas pilsoni, pie­tiks ar mutisku paziņojumu. Ja gribat, varat saglabāt Zemes pavalstniecību, neviens jums to ļaunā neņems. Varat arī vienlaikus būt divu planētu — Tranajas un Zemes — pilsonis. Ja vien Zeme tam piekritīs, mums, pats par sevi saprotams, iebildumu nebūs.

— Es gribētu būt Tranajas pilsonis, — Gudmens sa­cīja.

— Kā jums labpatīk. Bet, ja esat nodomājis kļūt par virsprezidentu, neraizējieties — šo posteni var ieņemt, arī saglabājot Zemes pavalstniecību. Mēs tādos jautā­jumos neesam sīkumaini. Starp citu, viens no mūsu labākajiem virsprezidentiem bija ķirzakveidīgs puisis no planētas Akvarella XI.

— Ļoti cēla, humāna nostāja!

— Nekā sevišķa. Vienādas iespējas visiem — tāda ir mūsu devīze. Un tagad par kāzām: jūs var salaulāt jebkurš valdības ierēdnis. Virsprezidents Borgs, ja vēlaties, būs laimīgs jūs salaulāt šo'dien pat. — Melits pamirkšķināja. — Vecais savādnieks labprāt skūpsta līgavas. Bet man šķiet, ka jūs tiešām esat viņam iepa­ticies.

— Šodien? — Gudmens iesaucās. — Lieliska ideja! Protams, ja tikai Zanna piekritīs.

— Piekritīs, noteikti! — Melits par to nešaubījās. — Bet kur jūs domājat apmesties pēc medusmēneša? Viesnīcas istaba ģimenes dzīvei diez vai būs piemē­rota. — Viņš apklusa, brītiņu kaut ko pārlika, tad tur­pināja: — Lūk, ko es jums teikšu. Pilsētas nomalē man ir neliela mājiņa. Kāpēc jums nepadzīvot tajā, kamēr būsit atradis kaut ko labāku? Ja patiks, varēsit palikt tur pavisam.

— Jūs esat pārāk devīgs … — Gudmens mēģināja protestēt.

— Nieki. Bet sakiet, — vai jums nav radusies vēlē­šanās kļūt par imigrācijas ministru? Darbiņš viegls, nekāda birokrātisma, saīsināta darba diena, laba alga. Nē? Domājat par virsprezidenta posteni? Nu, tādā gadījumā es jums neko nepārmetu.

Melits parakņājās kabatās un izņēma divas atslē­gas.

— Luk, ši ir no parades ieejas, bet otra — no sētas durvīm. Adrese iegravēta. Māja mēbelēta un apgādāta ar visu nepieciešamo, ieskaitot jaunu dersinģeneratoru.

— Dersinģeneratoru?

— Protams. Pie mums, uz Tranajas, neviena māja netiek uzskatīta par gatavu, kamēr tajā nav iebūvēts dersinģenerators.

— Es jau sen gribēju pajautāt, kādā nolūkā jūs iz­mantojat stasisu, — Gudmens piesardzīgi teica.

— Dersinlaukā mēs turam sievas, — Melits atbil­dēja. — Es domāju, ka jums tas ir zināms.

— Jā, — Gudmens sacīja. — Bet kāpēc?

— Kāpēc? — Melits sarauca pieri. Tāds jautājums viņam acīmredzot nekad, nebija ienācis prātā. — Kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Laikam tāpēc, ka tā ir pie­ņemts; izveidojusies tradīcija un turklāt ļoti loģiska. Kuram vīram gan varētu patikt, ka sieva visu laiku ir viņam blakus un pļāpā bez mitas dienu un nakti?