Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Pavadījuši jaunlaulāto paradīzē burvīgu nedēļu,Mar­vins un Zanna atgriezās uz Tranaju.

Pec tam kad Gudmens bija ienesis sievu jaunajā mājā, viņš vispirms izslēdza dersinģeneratoru.

— Dārgā, — Marvins teica, — līdz šim esmu ievēro­jis visas tranajiešu paražas pat tad, kad tās šķita smieklīgas. Bet ar šo es samierināties nevaru. Uz Ze­mes savā laikā nodibināju «Sieviešu līdztiesības piekri­tēju savienību». Mēs, Zemes vīrieši, izturamies pret sie­vietēm kā pret līdztiesīgām būtnēm, kā pret biedrenēm, savām partnerēm dzīves priekos un bēdās.

— Cik dīvainas idejas! — Zanna iesaucās, sarauk­dama skaisto pierīti.

— Padomā, — Gudmens nepiekāpās. — Vai šādos apstākļos mūsu dzīve nebūs daudz pilnvērtīgāka un lai­mīgāka nekā tad, ja es būtu ieslodzījis tevi dersinlauka harēmā? Vai tiešām tu tam nepiekriti?

— Tu zini daudz vairāk par mani, mīļais. Tu esi ap­braukājis visu Galaktiku, bet es, atskaitot mūsu kāzu ceļojumu, ne reizes neesmu izbraukusi no Porttranajas. Ja tu saki, ka tā būs labāk, tā noteikti arī būs.

«Nav šaubu,» Gudmens nosprieda, «ka viņa ir pati pilnība; otras tādas sievietes pasaulē nav.»

Atgriezies firmas «Abbag» robotu rūpnīcā, Marvins ar visu viņam piemītošo enerģiju ķērās pie jauna anti- pilnveidojumu projekta izstrādāšanas. Šoreiz ideja bija sevišķi spoža: likt robotu locītavām čīkstēt! Pretīgais troksnis pastiprinās automātu kaitinošās īpašības un līdz ar to darīs viņu iznīcināšanu patīkamāku un psi­holoģiski vērtīgāku.

Misteru Abagu šī ideja sajūsmināja. Viņš kārtējo reizi paaugstināja Gudmenam algu un lūdza pasteidzi­nāt jauno antipilnveidojumu ieviešanu praksē.

Sākotnēji Gudmens bija nodomājis vienkārši izņemt no mehānisma dažus eļļas pievadus. Taču izrādījās, ka pastiprinātas berzes rezultātā virkne svarīgu detaļu pārāk ātri nodilst. To, saprotams, nedrīkstēja pieļaut.

Tad viņš pamēģināja konstruēt ierīci, kas imitētu čīkstēšanu. Troksnim vajadzēja būt absolūti dabiskam, ierīcei — pēc iespējas lētākai, turklāt tā nedrīkstēja vei­cināt mehānisma ātrāku nolietošanos un, galvenais, ne­drīkstēja pārsniegt visminimālākos apmērus, jo robota korpuss jau tāpat bija bāztin piebāzts ar visādiem antipilnveidojumiem.

Diemžēl Gudmens itin drīz konstatēja, ka nelielas ierīces čīkst Joti nedabiski, bet lielāki aparāti ir vai nu pārāk dārgi, vai arī tos nekādi nevar ievietot korpusā. Viņš sāka aizkavēties darbā, novājēja un kļuva viegli uzbudināms.

2anna bija laba, uzticama sieva. Viņa laikā gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas, vakaros allaž bija laipna un līdzjūtīgi uzklausīja vīra žēlošanos par grūtī­bām darbā. Dienā viņa raudzījās, lai roboti kārtīgi uz­koptu māju. Tas viss prasīja augstākais stundu. Pēc tam viņa lasīja grāmatas, cepa pīrāgus, adīja un iznī­cināja robotus — parasti trīs četrus nedēļā.

Marvinu šis fakts mazliet satrauca. Bet katram cil­vēkam galu galā nepieciešams savs vaļasprieks, un viņš varēja atļauties palutināt sievu, jo robotus saņēma ar prāvu atlaidi.

Kamēr Gudmena projekts šķita bezcerīgi iestrēdzis nobeiguma stadijā, cits izgudrotājs, Dats Hergo, radīja īpatnēju sistēmu kustību kontrolei. Tā pamatojās uz kontržiroskopa principa un deva iespēju robotam ienākt istabā ar gandrīz desmit grādu sānsveri. (Pētījumu daļa bija noskaidrojusi, ka viskaitinošākā sānsvere, kas tehniski vēl ir pieļaujama, vienlīdzīga tieši desmit grā­diem.) Data Hergo kibernētiskā iekārta lika robotam šad tad sašūpoties, it kā tas būtu iereibis. Tiesa, no robota rokām nekas neizkrita, taču radās iespaids, ka vēl mirklis un viss nesamais nokritīs uz grīdas un sašķīdīs drumslas.

Š0 izgudrojumu, saprotams, apsveica kā ievērojamu soli uz priekšu antipilnveidojumu jomā. Gudmenam izdevās iemontēt savu čīkstošo mezglu jaunizgud- rotajā kontroles sistēmā. Zinātniski tehniskie žur­nāli līdzās Data Hergo vārdam minēja arī viņa vārdu.

Jaunais robota modelis izraisīja īstu sensāciju.

Pienāca brīdis, kad Gudmens nolēma aiziet no rūpnī­cas un stāties Tranajas virsprezidenta amatā. Viņš juta, ka tas ir viņa pienākums pret tranajiešiem. Ja Zemes cilvēka atjautība un zināšanas tik labi noderēja antipilnveidošanas darbā, tās neapšaubāmi vēl daudz labāk noderēs, lai veicinātu pilnveidošanas procesu. Tranaja ir tuvu Utopijai. Kad viņš pārņems vadības stūri savās rokās, planēta noies pēdējo ceļa posmu, kas to šķir no absolūtās pilnības.

Marvins devās pie Melita, lai ar viņu apspriestu šo plānu.

— Kaut ko grozīt, manuprāt, vienmēr ir iespējams,— Melits dziļdomīgi teica. Imigrācijas ministrs sēdēja pie loga un laiski vēroja garāmgājējus. — Tiesa, mūsu paš­reizējā sistēma pastāv jau ilgus gadus un rezultāti ir teicami. Nezinu, ko jūs te varētu uzlabot. Piemēram, mums nav noziedzības …

— Tāpēc, ka jūs .to esat legalizējuši, — Gudmens iebilda. — Jūs vienkārši izvairāties risināt problēmas.

— Mums ir cita pieeja. Nav nabadzības …

— Tāpēc, ka visi laupa. Un nav veco ļaužu problē­mas tāpēc, ka valdība pārvērš sirmgalvjus par uba­giem. Sakiet, ko gribat, bet, pēc manām domām, šeit daudz kas būtu uzlabojams un pārkārtojams.

— Varbūt jums taisnība. Lai gan es … — Melits pēkšņi apklusa, metās pie sienas un paķēra šauteni. — Tas ir viņš!

Gudmens paskatījās pa logu. Gar Idrigbildingu stei­dzās cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citiem. Pēkšņi atskanēja apslāpēts klakšķis. Gudmens ieraudzīja, ka cilvēks sagrīļojas un nokrīt uz ietves.

Melits bija viņu nošāvis ar savu beztrokšņa ieroci.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — Gudmens, pārsteigts un bezgala izbrīnījies, jautāja.

— Tas bija potenciāls slepkava, — Melits atbildēja.

— Ko?

— Protams, mums nav atklatas noziedzības, bet cil­vēki vien mēs esam, tāpēc valdībai jārēķinās ar šādu noziegumu potenciālo iespējamību.

— Ko tad īsti viņš nodarījis, ka atzīts par potenciālu slepkavu?

— Noslepkavojis piecus, — Melits paskaidroja.

— Bet… velns parāvis, tas taču ir netaisnīgi! Jūs viņu neapcietinājāt, netiesājāt, viņš nevarēja aprunā­ties ar advokātu …

— Nu un tad? — Melits, mazliet sapīcis, jautāja. — Mums šeit nav ne policijas, ne tiesu. Bet vai tāpēc man būtu mierīgi jānoskatās, kā viņš turpina slepkavot cilvēkus? Pēc mūsu definējuma, slepkava ir tas, kas nogalinājis desmit cilvēkus, bet viņš jau bija tuvu šai robežai. Tādos apstākļos es taču nevarēju sēdēt, salicis rokas klēpī. Mans pienākums — aizstāvēt iedzīvotājus. Varat ticēt, esmu iepriekš rūpīgi ievācis visas nepiecie­šamās ziņas.

— Un tomēr tas ir netaisnīgi! — Gudmens nepiekā­pās.

— Vai tad es saku, ka taisnīgi? — Melits savukārt paaugstināja balsi. — Un vispār, kāds sakars Utopijai ar taisnību?

— Vistiešākais! — Gudmens centās apspiest

sašuiumu. — Taisnīgums ir cilvēka cieņas pamats, cil­vēki vēlas …

— Skaļi vārdi, — Melits sacīja, un viņa sejā atkal ievilkās labsirdīgs smaids. — Pacentieties būt reālists. Mēs esam radījuši Utopiju cilvēkiem un nevis svēta­jiem, kuriem tā nav vajadzīga. Mums jārēķinās ar cil­vēku reālajiem trūkumiem un nevis jāizliekas, ka tādu nav. Mūsuprāt, policijas aparāts un likumdošanas sis­tēma rada atmosfēru, kas tikai veicina noziedzību. Ti­ciet man, tad jau labāk vispār neatzīt noziegumu pa­strādāšanas iespēju. Katrā ziņā tautas lielum lielais vairākums atbalsta šo viedokli.