Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Gudmens pietvīka. Kopš pirmās tikšanās ar Zannu viņš pastāvīgi domāja par to, cik labi būtu, ja viņa vienmēr, dienu un nakti, atrastos viņam blakus.

— Manuprāt, tas nav sevišķi taisnīgi attiecībā pret sievietēm, — Gudmens piezīmēja.

Melits iesmējās.

— Dārgais draugs, jūs, kā redzu, sludināt dzimumu vienlīdzību. Bet šī teorija jau sen ir gāzta no pjedes­tāla. Vīrieši un sievietes, varat šo problēmu aplūkot no kāda viedokļa vēlaties, tomēr nav gluži viens un tas pats. Nezinu, ko jums mēģināja iekalt uz Zemes, bet vīrieši visai būtiski atšķiras no sievietēm. Kas ir labs vīrietim, ne vienmēr ir labs arī sievietei.

— Un tāpēc jūs izturaties pret viņām kā pret zemā­kiem radījumiem, — Gudmenā atkal ierunājās reforma­tora asinis.

— Nekā tamlīdzīga. Mēs izturamies pret sievietēm citādi nekā pret vīriešiem, bet ne jau nu kā pret zemā­kiem radījumiem. Katrā ziņā viņas pret šādu izturēša­nos neiebilst.

— Tikai tāpēc, ka neko labāku nav redzējušas. Vai ir tāds likums, kas prasa, lai sievu ieslodzītu dersinlaukā?

— Protams, nav. Saskaņā ar mūsu ieražām jums katru nedēļu zināmu laiku jāļauj sievai atrasties ārpus stasisa. Nav labi nabaga sievieti turēt pilnīgā izolā­cijā.

— Bez šaubam, tas nav labi, — Gudmens sarkas­tiski piebilda. — Arī viņai taču jāļauj kādu laiciņu pa­dzīvot.

— Pilnīgi pareizi, — Melits, nepamanījis sarkasmu, teica. — Jūs drīz vien apgūsit šo tehniku.

Gudmens piecēlās.

— Tas būtu viss?

— Manuprāt, jā. Vēlu sekmes un tā tālāk, un tam­līdzīgi.

— Pateicos, — Gudmens sausi atbildēja, pagriezās un izgāja no kabineta.

Dienas otrajā pusē virsprezidents Borgs Nācijas pilī personīgi-salaulāja Marvinu Gudmenu ar Zannu Vleju un pēc tam kaislīgi noskūpstīja līgavu. Ceremonija bija brīnišķīga; to apēnoja tikai viena detaja.

Borga kabinetā pie sienas karājās šautene ar telesko­pisku tēmēkli un trokšņa slāpētāju — tieši tāda kā Melita kabinetā. Un gluži tāpat nebija saprotams, kā­dam nolūkam šis ierocis kalpo.

Borgs paaicināja Gudmenu sānis un jautāja:

— Nu kā, vai esat jau apdomājis manu priekšlikumu?

— Es vēl arvien par to domāju, — Gudmens teica. — Taisnību sakot, man negribas ieņemt valsts amatu…

— To neviens negrib.

— …bet Tranajai acīmredzami nepieciešamas dažas reformas. Un šķiet, ka mans pienākums ir pievērst šim apstāklim iedzīvotāju uzmanību.

— Lūk, tā ir pareiza pieeja, — Borgs uzslavēja Mar- vinu. — Mums jau sen nebija īsti uzņēmīga virsprezi- denta. Kāpēc jums tūlīt nestāties amatā? Tad jūs va­rētu medusmēnesi netraucēti pavadīt Nācijas pilī.

Kārdinājums bija liels. Gudmens tomēr negribēja medusmēnesī uzņemties papildu pienākumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka virsprezidenta postenis viņam prak­tiski jau bija rokā. Ja Tranaja savā pašreizējā gandrīz utopiskajā stāvoklī eksistēja tik daudz gadu, tad nebija šaubu, ka tā noturēsies.vēl dažas nedējas.

— Es galīgi izlemšu to, kad būšu atgriezies no kāzu ceļojuma, — Gudmens atbildēja.

Borgs paraustīja plecus.

— Neko darīt, kādu laiku man vēl būs jānes šis slogs. Jā, piedodiet, gandrīz būtu aizmirsis.

Viņš pasniedza Gudmenam aizzīmogotu aploksni.

— Kas tur iekšā?

— Visparastākais standartpadoms, vairāk nekā, — teica Borgs. — Steidzieties, līgava gaida jūs.

— Ātrāk, Marvin! — Zanna sauca. — Mēs nokavē­sim …

Gudmens steigšus sekoja Zannai uz limuzīnu.

— Laimīgi! — viņiem uzsauca vecāki.

— Laimīgi! — iesaucās Borgs.

— Laimīgi! — piebalsoja Melits ar sievu un visi pā­rējie viesi.

Ce|ā uz kosmodromu Gudmens atplēsa aploksni un izlasīja tajā ielikto lapiņu.

PADOMS JAUNAJAM VĪRAM

Jūs tikko apprecējāties un, dabiski, gaidāt, ka dzīve sniegs jums laulības svētlaimi. Un tas ir gluži pareizi, jo laimīga laulība ir veselīgas valsts pamats. Taču ar vēlēšanos vien nepietiek. Laba ģimene nebūt nav debesu dāvana: par laimīgu ģimeni ir jācīnās!

Iegaumējiet, jūsu sieva ir dzīva būtne un viņai jādod zināma brīvība; uz to viņai ir neatņemamas tiesības. Mēs ieteicam jums vismaz reizi nedēļā izlaist viņu no dersinlauka. Ilgstoša atrašanās stasisā nelabvēlīgi ietekmēs viņas kustību koordi­nāciju, sabojās sejas krāsu, un tas būs nepatī­kami jums abiem.

Brīvlaikā un svētkos ir lietderīgi izlaist sievu no stasisa uz veselu dienu vai pat uz divām trim dienām pēc kārtas.

Ļaunuma no tā nebūs, toties jauno iespaidu bagātība augstākajā mērā labvēlīgi ietekmēs viņas garastāvokli.

Ievērojiet šos noteikumus, kas balstās uz veselo saprātu, un jūs sev nodrošināsit laimīgu ģime­nes dzīvi…

Gudmens saplēsa lapiņu sīkās driskās un nometa tās uz limuzīna grīdas. Viņa reformatora dvēselē plosījās negaiss. Viņš zināja, ka Tranaja ir pārāk laba, lai būtu taisnīga pret visiem. Par pilnību kādam jāmaksā. Šaja gadījumā to nācās darīt sievietēm.

Tas bija pirmais nopietnais trūkums, kuru viņš sa­skatīja paradīzē.

— Dārgais, kas tur bija rakstīts? — jautāja Zanna, skatīdamās uz papīra driskām.

— Idiotiski padomi, — Gudmens atbildēja. — Mīļā, vai tu esi kādreiz nopietni padomājusi par jūsu ģime­nes dzīves paražām?

— Nē. Bet vai tad tās ir sliktas?

— Aplamas. Un ļoti netaisnīgas. Šeit ar sievietēm apietas kā ar rotaļlietām, kā ar lellēm, kuras paslēpj atvilktnē, kad rotaļa apnikusi. Vai tiešām tu to nema­nīji?

— Es par to nekad neesmu domājusi.

— Tagad varēsi padomāt, — Gudmens sacīja. — Visā drīzumā te daudz kas mainīsies, un pārmaiņas sāksies mūsu namā.

— Tu, dārgais, šādās lietās orientējies daudz labāk par mani, — Zanna paklausīgi teica un paspieda vīram roku. Gudmens viņu noskūpstīja.

Limuzīns iebrauca kosmodromā, un viņi iekāpa kuģī.

Medusmēnesis uz Tranajas dabiska pavadoņa Doe atgādināja ciemošanos paradīzē. Planetoīda jaukumi bija radīti mīlētājiem un tikai viņiem. Biznesmeņi ne­brauca uz šejieni atpūsties, alkaini, iekāres dzīti vec­puiši te neložņāja pa taciņām. Nevienu nogurušu, vīlu­šos laimes meklētāju uz Doe nelaida; tiem vajadzēja medīt citur. Saskaņā ar vienīgo noteikumu, kuru te stin­gri ievēroja, paradīzē uzņēma tikai dzīvespriecīgus mīlas pārīšus, visiem citiem ceļš uz šejieni bija slēgts.

šo lielisko kārtību Gudmens tūdaļ pienācīgi novēr­tēja.

Uz mazās planētas bija milzum daudz noru un pļa­viņu, kur auga kupla, sulīga zāle, un vēl vairāk — klusu, ēnainu birztalu. Mežu biezokņos zaigoja vēsi, tumši ezeri, bet robotās kalnu galotnes vilināja ar savu pirmatnējo skaistumu. Sev par lielu prieku, mīlētāji ik pa brīdim apmaldījās mežā, lai gan apmaldīties pa īstam te nebija iespējams — visu planētu varēja ap­staigāt dienas laikā. Niecīgā pievilkšanas spēka dēļ no­slīkt ezeros nevarēja, bet kritiens no kalniem, kaut arī iedvesa bailes, patiesībā nebija bīstams.

Romantiski vientuļās vietās atradās mazas viesnīci­ņas. Bāros saimniekoja laipni, nosirmojuši bārmeņi un valdīja tīkams mijkrēslis. Šur tur klintīs pavērās drū­mas alas, kas veda dziļi (taču ne pārāk dziļi) pazemē. Tur zem fosforescējošām velvēm, starp spīguļojošiem ledus stalagmītiem laiski tecēja pazemes upes, kurās peldēja zivis ar ugunīgi sarkanām acīm.

Valdība uzskatīja šīs vienkāršās atrakcijas par pie­tiekamām un neapgrūtināja sevi ar peldbaseinu, golfa un tenisa laukumu būvi. Varas orgāni ne bez pamata bija pārliecināti, ka, tiklīdz mīlētājiem rodas vajadzība pēc tādām lietām, medusmēnesim jāpieliek punkts.