Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Ejiet, bērni, papriecājieties, — Vleja kundze smai­dīdama ierosināja.

— Tikai nekavējieties pārāk ilgi, — Zannai piekodi­nāja misters Vlejs.

Uz Zemes vecāki runā ar saviem bērniem tāpat.

Tikšanās noritēja, kā jau tādās reizēs parasts. Viņi apmeklēja ne visai dārgu naktslokālu, dejoja, nedaudz iedzēra un ļoti daudz sarunājās. Gudmenu pārsteidza viņu uzskatu kopība. Zanna piekrita visam, ko viņš teica. Bija patīkami konstatēt, ka šī daiļā meitene ir tik gudra.

Viņai burtiski aizrāvās elpa, kad Gudmens stāstīja par briesmām, ar kādām sastapies, šķērsodams Galak­tiku. Viņa jau bija dzirdējusi, ka Zemes cilvēki pēc dabas esot piedzīvojumu meklētāji (kaut ari ļoti ner­vozi), tomēr risku, ko Gudmens uzņēmies, viņa nespēja aptvert.

Sermuļi skrēja Zannai pār muguru, kad viņa uzzi­nāja par Galaktisko virpuli. Šausmās iepletusi acis, viņa klausījās stāstu par drausmīgo Līko staru, kur asinskā­rie snumbžļi, slēpdamies Prodenguma ellišķīgajos labi­rintos, uzglūn kosmonautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa. No Marvina vārdiem viņa secināja, ka zemieši ir dzelžaini vīri, kas savos tērauda kuģos met drosmīgu izaicinā­jumu Lielajam tukšumam.

Zanna atguva valodu tikai tad, kad Gudmens pastās­tīja par Mollas Genas traktieri «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, kur kausiņš alus maksā piecsimt Ze­mes dolārus.

— Jūs droši vien bijāt ļoti izslāpis, — viņa domīgi teica.

— Ne sevišķi, — Gudmens atbildēja. — Naudai tur nav nekādas vērtības.

— Saprotu, bet vai nebūtu bijis labāk šo naudu pa­taupīt? Jums taču, domājams, kādreiz būs sieva un bērni… — Viņa pietvīka.

Gudmens pārliecināti teica:

— Šai savas dzīves daļai esmu pielicis punktu. Es apprecēšos un palikšu šeit, uz Tranajas.

— Lieliski! — viņa iesaucās.

Vakars bija ļoti izdevies.

Gudmens pavadīja Zannu uz mājām, kamēr vēl ne­bija satumsis, un norunāja tikties ar viņu rītvakar. Paša stāstījuma iedrošināts, viņš noskūpstīja meiteni uz vaiga. Viņa neatvirzījās, bet Marvins, būdams ļoti delikāts, šo izdevību neizmantoja.

— Līdz rītam, — viņa pasmaidījusi teica un aizvēra durvis.

Atceļā uz viesnīcu Gudmens jutās kā spārnos. Zanna, Zanna! Vai tiešām viņš būtu tik ātri iemīlējies? Un kā­dēļ gan ne? Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir reāls psihofizioloģisks stāvoklis un "kā tāds visnotaļ atzīs­tams. Mīlestība Utopijā! Cik brīnišķīgi, ka šeit, uz ideālas planētas, viņam izdevies sastapt ideālu mei­teni!

Pēkšņi no tumsas iznira nepazīstams vīrietis un aiz­šķērsoja viņam ceļu. Gudmens ievēroja, ka gandrīz visu svešinieka seju sedz melna zīda maska. Svešajam rokā bija prāva kalibra un, pēc izskata spriežot, visai jau­dīga staru pistole.

— Kārtībā, veco zēn, — nepazīstamais teica, — dod šurp naudiņu. Visu!

— Ko? — Gudmens nesaprata.

— Tu labi dzirdēji, ko es teicu. Naudu! Dod šurp naudu!

— Jums nav tiesību, — Gudmens sacīja. Viņš bija pārāk izbrīnījies, lai spētu loģiski domāt. — Uz Trana­jas taču nav noziegumu!

— Kas tad saka, ka ir? Es tikai lūdzu tevi atdot man savu naudu. Atdosi labprātīgi vai nāksies to iz­kratīt no tevis?

— Jūsu nekaunība nepaliks nesodīta! Noziegumi ne­kad neved pie laba gala!

— Nerunā muļķības, — svešais norūca un pacēla staru pistoli mazliet augstāk.

— Labi. Tikai neuztraucieties. — Gudmens izvilka kabatas portfeli, kurā glabājās visi viņa ietaupījumi, un pasniedza to cilvēkam maskā.

Nepazīstamais pārskaitīja naudu. Acīmredzot summa bija pietiekami iespaidīga.

— Tas ir vairāk, nekā gaidīju. Paldies, veco zēn. Ne­skumsti. — Un viņš ātri aizsoļoja pa tumšo ielu.

Gudmens drudžaini lūkojās apkārt, meklēdams poli­cistu, līdz beidzot atcerējās, ka šeit tādu vispār nav. Pie tuvākā ielu krustojuma viņš ieraudzīja nelielu bāru, virs kura durvīm zaigoja neona izkārtne «Kitty Cat», un skriešus devās uz turieni.

Iekšā neviena nebija, atskaitot bārmeni, kas cītīgi slaucīja glāzes.

— Mani aplaupīja! — Gudmens iekliedzās.

— Nu, un tad?

— Uz Tranajas taču neesot noziedzības!…

— Pareizi.

— Un tomēr mani nupat aplaupīja.

— Jūs laikam esat iebraucējs, — bārmenis, palūko­jies uz Marvinu, sacīja.

— Es nesen atlidoju no Zemes.

— No Zemes? Jā, jā, esmu dzirdējis. Tāda nervoza, nemierīga planēta …

— Hm, — Gudmens norūca. Viņam jau sāka apnikt šis vienveidīgais refrēns. — Kā var apgalvot, ka uz Tranajas nav noziedzības, ja mani tikko ap­laupīja?

— Kas te ko nesaprast! — bārmenis atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Pie mums laupīšana netiek uz­skatīta par noziegumu.

— Laupīšana vienmēr ir noziegums!

— Bet sakiet, — kādā krāsā viņam bija maska?

Gudmens brīdi padomāja.

— Melna. No melna zīda.

Bārmenis pamāja ar galvu.

— Tātad šis cilvēks bija valsts nodokļu piedzinējs.

— Ļoti dīvaina nodokļu piedzīšanas metode, — Gud­mens nomurmināja.

Bārmenis ielēja Marvinam glāzīti «Tranajas sevišķā».

— Pamēģiniet uz visu to paskatīties caur sabiedrī­bas interešu prizmu. Kaut kādi līdzekļi valdībai galu galā ir vajadzīgi. Iegūstot tos šādā veidā, var iztikt bez ienākumu nodokļa, bez juridiskās kazuistikas un birokrātijas, ko nodokļi allaž rada. Arī no tīri psiho­loģiskā viedokļa atņemt naudu ar īslaicīgu un visumā nesāpīgu operāciju ir daudz labāk nekā likt pilsoņiem veselu gadu mocīties, gaidot to dienu, kad viņiem tik un tā vajadzēs atvērt maku.

Marvins vienā rāvienā iztukšoja glāzīti, un bārmenis ielēja viņam otru.

— Līdz šim es biju domājis, — Gudmens teica, — ka jūsu sabiedrība pamatojas uz privātās iniciatīvas un brīvas gribas idejām.

— Pareizi, — bārmenis apstiprināja. — Bet šādos apstākļos arī valdībai, kas pie mums jau tā ir stipri reducēta, nevar liegt tiesības uz gribas un rīcības brī­vību, vai ne?

Nezinādams, ko atbildēt, Gudmens izdzēra otru glā­zīti.

— Vai drīkstu palūgt vēl? Es samaksāšu pie pirmās izdevības.

— Protams, protams, — bārmenis laipni sacīja, ielie­dams Gudmenam vēl vienu glāzīti un nolikdams otru sev priekšā.

— Kāpēc jūs pirmīt interesējāties par svešinieka maskas krāsu? — Gudmens vaicāja.

— Melnas maskas ir tikai valsts ierēdņiem. Privāt­personas valkā baltas.

— Jūs gribat teikt, ka arī privātpersonas nodarbo­jas ar laupīšanu?

— Bez šaubām! Tāda ir mūsu metode: bagātības tiek pārdalītas, īpašumi nivelējas bez valsts iejaukšanās, bez jebkādiem nodokļiem, tikai pateicoties privātajai iniciatīvai. — Bārmenis pamāja ar galvu. — Sī sistēma darbojas nevainojami. Ne jau velti laupīšanu mēs dēvē­jam par Lielo izlīdzinātāju.

— Jums acīmredzot ir taisnība, — Gudmens, iztukšo­jis trešo glāzīti, atzina. — Ja esmu jūs pareizi sapra­tis, jebkurš cilvēks var paņemt staru pistoli, uzvilkt masku un iziet uz lielceļa?

— Tieši tā, — bārmenis apstiprināja. — Tikai, re­dzat, visam jānotiek zināmos rāmjos.

Gudmens pasmīkņāja.

— Ja jau likums to atļauj, arī es varu iekļauties spēlē. Vai jūs man neaizdotu masku? Un pistoli…

Bārmenis parakņājās zem letes.

— Tikai neaizmirstiet atdot. Tās ir ģimenes relikvi­jas.

— Noteikti, — Gudmens apsolīja. — Pie reizes sa­maksāšu ari tēriņu.

Viņš aizbāza pistoli aiz joslas, uzlika masku un iz­gāja uz ielas. Ja tāda ir tranajiešu dzīve, tai var pie­lāgoties. Viņu grib aplaupīt? Nekā nebija! Viņš pats aplaupīs citus un kā vēl!