Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Jautājiet, ko vien vēlaties, — Melits augstsirdīgi atļāva. — Varat nešaubīties, ka uz katru jautājumu jūs saņemsit izsmeļošu atbildi.

— Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?

— Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pār­laboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, ne­būs.

— Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.

— Fakts.

— Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslo­dzījuma vietu…

— Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaid­roja, — jo nav taču noziegumu.

— Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.

— Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?

— Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paska­tījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistis­kas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātis­kas metodes?

— Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.

— Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzde­vumi reducēti līdz minimumam.

Melits pamāja ar galvu.

— Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas fun­kcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.

— Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, val­dībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.

— Jā, protams.

— Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst ko­rupciju?

— Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.

— Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! —Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!

— Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.

Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:

— Bet vai man atļaus šeit palikt?

— Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?

— Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.

— Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.

Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spal­vas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevē­rīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sa­šķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.

— Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omu­līgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu pa­domu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonā­kuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsi­ties. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.

— Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.

— Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu pa­radīzē valdošo kārtību.

— O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.

— Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu pa­domu.

Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.

— Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.

— Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.

— Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzī­vot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos pado­mus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?

Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudme­nam:

— Vai esat precējies?

— Nē.

— Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Me­lita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aiz­liegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?

— Viņa ir saderinājusies.

— Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…

— Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.

— Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?

— Nav viņa tips.

— Bet Zanna Vleja?

— Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudme­nam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no

atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.

— Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.

— Ar lielāko prieku. — Gudmens neveikli paklanī­jās; no tādas laipnības viņam jau sāka reibt galva.

— Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties.

Ministrs nospieda sarkano pogu, un Melita kundze izgaisa zilganā spīdumā.

— Laiks slēgt šo bodīti, — Melits, uzmetis skatienu pulkstenim, konstatēja. — Nedrīkst pārāk ilgi strādāt, citādi ļaudis vēl palaidīs nez kādas baumas. Atnāciet citu reizi, tad aizpildīsim veidlapu. Atklāti sakot, jums derētu ierasties ar vizīti pie virsprezidenta Borga Nāci­jas pilī. Lai gan … viņš droši vien pats ieradīsies pie jums. Tikai raugieties, lai vecais lapsa neapved jūs ap stūri, un neaizmirstiet rītvakar apciemot Zannu.

Ministrs viltīgi pamirkšķināja Gudmenam un pava­dīja viņu līdz durvīm.

Dažas sekundes vēlāk, stāvēdams uz ietves, Gudmens teica sev:

— Tā ir Utopija. īsta, patiesa, simtprocentīga Uto­pija.

Tiesa, šai Utopijai piemita dažas dīvainības.

Gudmens paēda pusdienas nelielā restorānā, pēc tam apmetās turpat netālu viesnīcā. Dežurants pavadīja viņu līdz istabai, kur Marvins tūdaļ atlaidās gultā. Viņš izberzēja nogurušās acis, cenzdamies kaut cik apjēgt šīsdienas iespaidus.

Tik daudz notikumu vienā dienā un jau — tik daudz nesaprotama! Piemēram, vīriešu un sieviešu skaitlis­

kais samērs. Kā to izskaidrot? Vajadzēs pajautāt Meli­tām.

Bet varbūt Melitām nav vērts uzdot šo jautājumu, viņš pats taču ir visai īpatnējs cilvēks. Kāpēc ministrs, piemēram, meta pildspalvu pret sienu? Vai nobriedis, atbildīgs valstsvīrs drīkst atjauties tādas izdarības? Turklāt Melita sieva …

Gudmens jau bija nopratis, ka Melita kundze iznā­kusi no dersinstasisa; viņš pazina šī enerģijas lauka rak­sturīgo zilgano spīdumu. Dersinlauku izmantoja arī uz Zemes. Dažreiz nopietnu medicīnisku apsvērumu dēļ kļuva nepieciešams uz laiku pārtraukt organismā dzī­vības procesus. Ja slimniekam, sacīsim, bija vajadzīga vakcīna, kuru varēja sagādāt tikai uz Marsa, tādu cil­vēku turēja dersinstasisā līdz tam brīdim, kad vakcīnu atveda.

Taču uz Zemes vienīgi diplomētiem ārstiem atļāva eksperimentēt ar šo enerģijas lauku. Par tā patvarīgu izmantošanu draudēja bargs sods.

Gudmens nekad nebija dzirdējis, ka vīri šādā laukā turētu savas laulātās draudzenes.

Bet, ja tiešām visas precētās sievas šeit atrodas sta- sisā, tad ir skaidrs, kāpēc uz ielas tikpat kā nemana sievietes vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pie­ciem gadiem.