Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Nu, protams!

— Bet kāpēc?

— Tiesa, jūs šeit esat nesen, — Abags teica. —= Bet to taču zina pat bērni! Tas ir pamatu pamats.

— Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man šos pama­tus izskaidrotu.

Abags nopūtās.

— Visupirms, es ceru, jūs saprotat, ka ikviens mehā­nisms lielākā vai mazākā mērā kaitina cilvēkus. Lai gan dažkārt neapzināti, būtībā cilvēki tomēr neuzticas mašīnām. Psihologi to dēvē par dzīvības instinktīvo reakciju uz pseidodzīvību. Vai piekrītat?

Marvins atcerējās grāmatas, kurās bija rakstīts par mašīnu dumpjiem, par kibernētiskām smadzenēm, kas iekarojušas pasauli, par androīdu sacelšanos un tā tā­lāk. Viņa atmiņā uzpeldēja ziņojumi no avīžu hroni­kas: kāds vīrs sašāvis savu televizoru, otrs triecis pret sienu elektrotosteru, trešais — pārvērtis lūžņu kaudzē automobili. Viņš atcerējās arī daudzas anekdotes par robotiem, kuru zemtekstā lielāko tiesu bija jaušams cil­vēku naids pret mehānismiem.

— Jā, visā visumā es jums piekritu, — Gudmens sa­cīja.

— Tada gadījuma atgriezīsimies izejas punktā, — Abags pedantiski turpināja. — Jebkura mašīna kaitina cilvēku. Un, jo labāk mašīna darbojas, jo spilgtāk tas izpaužas. Tādējādi mēs varam loģiski secināt, ka ne­vainojami strādājošs mehānisms rada cilvēkā īgnumu, apvaino viņu, mazina viņa pašcieņu …

— Stop! — Gudmens iesaucās. — Nu gan jūs aizejat pārāk tālu!

— … un izraisa šizofrēniskus murgus, — Abags bez žēlastības nobeidza. — Tomēr attīstīta ekonomika bez mašīnām iztikt nevar. Vislabāk un humānāk šī pret­runa atrisināma, izmantojot mašīnas, kas strādā slikti.

— Tam es nevaru piekrist.

— Bet tas taču ir acīm redzams! Jūsu mašīnas, cik man zināms, darbojas optimālā režīmā, līdz ar to radot mazvērtības sajūtu cilvēkos, kuri šīs mašīnas vada … Pie jums diemžēl pastāv mazohistisks tabu, kas neļauj iznīcināt tehniku. Bet kāds ir rezultāts? Svēta godbijība pret pārcilvēciski efektīvo Mašīnu! Un, tā kā cilvēks ne­var izlādēties, laužot mašīnas, viņš savas agresīvās tiek­smes vērš pret citu ohjektu. Visbiežāk par tādu kļūst vai nu sieva, vai draugs. Situācija, kā redzat, nav sevišķi iepriecinoša. Protams, var iebilst, ka no robotu un citu mašīnu izmantošanas viedokļa jūsu sistēma ir efektīva, bet pamēģiniet to vērtēt no cilvēku veselības un labklā­jības viedokļa, un jūs tūdaļ sapratīsit, cik tā nederīga.

— Vai esat pārliecināts …

— Cilvēks ir visai nemierīgs radījums. Uz Tranajas mēs šim nemieram ļaujam izpausties konkrētā rīcībā, mēs atveram vārstuli neapmierinātībai. Pietiek cilvēkam iesvilties — lūdzu, viņš savas dusmas var izgāzt uz robotu. Terapeitiskais efekts iestājas nekavējoties — cil­vēks ir atbrīvojies no nervu sasprindzinājuma, reāli iz­jutis savu pārākumu par mašīnu, viņa asinīs ieplūst adrenalīns, un tas neapšaubāmi labvēlīgi ietekmē viņa veselību. Vienlaikus šāda rīcība veicina planētas indus­triālo progresu, jo, sadauzījis robotu, cilvēks, dabiski, steigsies uz veikalu nopirkt jaunu. Un galu galā, vai tad viņš ir izdarījis ko ļaunu? Viņš taču nav piekāvis sievu, nav izdarījis pašnāvību, nav pieteicis karu, pat nav izgudrojis jaunu masveida iznīcināšanas ieroci. Vārdu sakot, nav pielietojis nevienu no parastajiem līdzekļiem, ar kuriem cilvēki mēdz atbrīvoties no savām agresīvajām tieksmēm. Viņš vienkārši ņēmis un sadau­zījis lētu robotu, kuru bez jebkādām grūtībām iespē­jams nekavējoties aizstāt.

— Man nepieciešams laiks, lai visu to saprastu, — Gudmens atzinās.

— Tas ir dabiski, — Abags piekrita. — Esmu pārlie­cināts, ka jūs drīz vien būsit mums ļoti noderīgs, Gudmen. Padomājiet par to, ko šodien jums stāstīju, un pacentieties atrast pēc iespējas lētāku paņēmienu, kā antipilnveidot robotus.

Par šo problēmu Gudmens prātoja līdz pat darba die­nas beigām, bet pielāgot savas smadzenes sliktāka kon­strukcijas varianta meklēšanai tik ātri nespēja. Sāda rīcība pārāk stipri atgādinātu svētuma zaimošanu. Pus­sešos viņš beidza darbu — neapmierināts ar sevi, tomēr pilns apņēmības vai nu gūt panākumus, vai arī ciest neveiksmi, atkarībā no tā, kā uz šo lietu skatās.

Atri paēdis vakariņas, Gudmens nolēma doties ciemos pie Zannas Vlejas. Viņam negribējās palikt vienatnē ar savām domām, viņu pēkšņi bija pārņēmusi vēlēšanās atrast kaut ko patīkamu un nesarežģītu šai diezgan sa­režģītajā Utopijā.

Iespējams, ka tieši 2anna viņam šinī ziņā varēs palī­dzēt.

Vleju ģimenes māja atradās tikai dažus kvartālus no viesnīcas, un viņš devās uz turieni kājām.

Lielākās grūtības Marvinam radīja tas, ka viņam bija pašam savs priekšstats par Utopiju un viņa idejas pagaidām nekādi neizdevās saskaņot ar dzīves īstenību. Viņš nez kādēļ bija iztēlojies pastorālu ainavu — pla­nētu, kuras iedzīvotāji mīt nelielos ciematos, ģērbjas brīvi krītošos, tunikām līdzīgos tērpos, ir gudri, maigi un visu saprotoši. Viņu bērni rotaļājas zeltainas saules staros, jaunieši dejo puķēm un zaļumiem rotāto ciemu laukumos.

Cik muļķīgi! Savā iztēlē viņš īstenību bija aizstājis ar idilliskām ainiņām, dzīves trauksmaino ritumu — ar stilizētām pozām. Patiesībā cilvēki tā nemaz nevar dzī­vot, pat ja viņi to vēlētos …

Pie Vleju ģimenes mājas Gudmens, šaubu mocīts, uz brītiņu apstājās. Kas viņu šeit gaida? Ar kādām sve­šām (kaut arī neapšaubāmi utopiskām) paražām viņš te sadursies?

Marvins jau bija gatavs griezties atpakaļ, bet tad iedomājās garās vakara stundas viesnīcas istabas vien­tulībā, un šī perspektīva viņam šķita neciešama. Sako­dis zobus, viņš nospieda zvana pogu.

Durvis atvēra vidēja auguma rudmatis pusmūža ga­dos.

— Ā, jūs droši vien esat tas jaunais cilvēks no Ze­mes, par kuru mums stāstīja. Zanna tūdaļ būs. Lūdzu, ienāciet, iepazīstieties ar manu sievu.

Viņš ieveda Gudmenu patīkami mēbelētā viesistabā un nospieda sarkano pogu pie sienas. Šoreiz dersin- lauka zilganais spīdums Marvinu nenobiedēja. Laulāto draugu savstarpējās attiecības galu galā ir viņu pašu darīšana.

No mirgojošās dūmakas iznāca kādus divdesmit asto­ņus gadus veca ļoti pievilcīga sieviete.

— Dārgā, — rudmatis teica, — iepazīsties ar misteru Gudmenu no Zemes.

— Priecājos jūs redzēt, — sacīja Vleja kundze. — Vai negribat kaut ko iedzert?

Gudmens palocīja galvu. Vlejs aicinoši norādīja uz ērtu atzveltnes krēslu. Pāris minūtes vēlāk Vleja kun­dze atnesa paplāti ar atspirdzinošiem dzērieniem un arī apsēdās.

— Tātad jūs esat no planētas Zeme, — misters Vlejs ievadīja sarunu. — Diezgan nemierīga, nervoza vieta, vai ne? Visi nemitīgi steidzas…

— Jā, — Gudmens piekrita.

— Tranaja jums patiks. Mēs protam dzīvot. Lieta tā, ka…

No kāpņu telpas atskanēja brunču švīkoņa. Gudmens piecēlās.

— Mister Gudmen, mūsu meita Zanna, — Vleja kun­dze sacīja.

Zannas matu krāsa atgādināja pārnovu no Circes zvaigznāja, viņas acu neiedomājami spilgtā zilgme — rudens debesis virs planētas Algo II, lūpas — maigi sārto toni, kāds piemīt Skarslota—Ternera reaktīvo dzi­nēju izšauto gāzu strūklām, deguns …

Gudmena astronomiskie epiteti līdz ar to bija iz­smelti; taisnību sakot, tie arī nebija diez cik piemēroti tik daiļas būtnes aprakstīšanai. Zanna bija slaida, ap­brīnojami skaista gaišmate, un Gudmenu pēkšņi pār­ņēma dziļš prieks. Pirmo reizi pēc ierašanās uz Trana­jas viņš pa īstam juta, ka ne veltīgi šķērsojis Galak­tiku.