Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Neesmu, ser, — Gudmens atzinās.

— Tad, lūk, dēliņ, — kapteinis Sevidžs sacīja. — Man šodien nez kādēļ gribas patērzēt… Tāpēc stāstīšu tev par Tranaju, dievu svētīto planētu, tur, tālu aiz Galak­tiskā virpuļa.

Kapteiņa acis aizmiglojās, un vārs smaids sasildīja viņa skarbo, it kā granītā cirsto seju.

— Tajos gados mēs bijām dzelžaini vīri… Dzelžaini vīri, kas vadīja tērauda kuģus. Džonijs Kavano, Frogs Larsens un es terganija dēļ būtu ielīduši kaut peklē. Un vajadzības gadījumā piedzirdījuši pašu Belcebulu … Tas bija laiks, kad no kosmiskā skorbuta mira katrs trešais un Lielā Dena Makklintoka ēna lidinājās pār galaktiskajām trasēm. Molla Gena toreiz saimniekoja traktierī «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, plēsa no apmeklētājiem piecsimt dolārus par kausu alus, un ļaudis maksāja, jo tas bija vienīgais krogs desmit mil­jardu jūdžu rādiusā. Tajās dienās snumbžļu bandas vēl uzglūnēja astronautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa, bet kuģi, kas devās uz Prodengumu, bija spiesti lidot pa drausmīgo Līko staru, tā ka vari iedomāties, dēliņ, ko es izjutu, kad reiz nejauši nokļuvu uz Tra­najas …

Gudmens kāri klausījās vecā kapteiņa stāstījumu par tiem dižajiem laikiem, kad sīki kuģīši meta izaicinā­jumu bezgalīgajām debesīm, tiekdamies augšup, izpla­tījumā — arvien tālāk un tālāk pretim Galaktikas pēdē­jai robežai.

Tur, Lielā tukšuma malā, ap dzeltenu pundurzvaig­zni, kas līdzīga mūsu Saulei, riņķo dievu svētītā pla­nēta — Tranaja.

Tranaja, kur atrasta dzīves jēga un kur cilvēki vairs nav piekalti pie Rata! Tranaja — miermīlīga, ziedoša, laimīga pārpilnības zeme, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi, vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kas tomēr īstenojuši Utopiju.

Veselu stundu kapteinis Sevidžs stāstīja par šīs pla­nētas daudzajiem brīnumiem. Pabeidzis viņš sāka sū­dzēties par sausumu rīklē; «kosmiskais katars» — tā Sevidžs apzīmēja šo vainu. Gudmens pasūtīja vēl divus «Tranajas sevišķos» — vienu kapteinim, otru sev. Sūk­dams eksotisko, zaļganbrūno maisījumu, Marvins node­vās sapņiem.

Beidzot viņš bikli jautāja:

— Kāpēc jūs, kaptein, neatgriezāties uz turieni?

Sirmgalvis skumji pakratīja galvu.

— Kosmiskais radikulīts. Esmu iestrēdzis šeit līdz mūža galam. Tolaik mums nebija ne jausmas par mo­derno medicīnu. Bet tagad es diemžēl esmu derīgs tikai darbam uz Zemes.

— Un ko tad īsti jūs tagad darāt?

— Strādāju par brigadieri Sīkirkas celtniecības kor­porācijā, — vecais nopūtās. — Lūk, tā, dēliņ! Brigadie­ris, kas vadījis augstākās klases zvaigžņu kliperu… Ek, kaut tu zinātu, kā šie nelieši taisa betonu! Varbūt vēl vienu par godu skaistulei Tranajai?

So pasūtījumu viņi atkārtoja vairākas reizes. Kad Gudmens izsteberēja no bāra, viss bija izlemts. Kaut kur Visuma tālēs atrasts modus vivendi, īstenots cil­vēku sensenais sapnis par ideālu sabiedrību.

Tieši tas viņam bija vajadzīgs!

Nākamajā dienā Marvins aizgāja no darba Istkostas

robotu rūpnīcā, kur bija strādājis par konstruktoru, un izņēma no bankas visus savus ietaupījumus. CeJojums uz Tranaju varēja sākties.

Ar «Zvaigžņu karalieni» Gudmens aizlidoja līdz Le- gisai II, pēc tam ar «Galaktikas skaistuli» — līdz Oumei. īsu laiciņu pakavējies uz Mačangas, Inčangas, Pankangas, Lekungas un Oisteras, kas izrādījās nožē­lojami provinces miestiņi, viņš sasniedza Tungbra- daru IV. Bez jebkādiem starpgadījumiem Marvins šķēr­soja Galaktisko virpuli un nokļuva uz Belismorantas, kur beidzās Zemes ietekmes sfēra.

Vietējās transporta firmas laineris par fantastisku maksu viņu nogādāja uz Dvastu II, no kurienes viņš ar kravas raķeti aizlidoja garām planētām Sevesa, Olgo un Mī un nolaidās uz dubultplanētas Mvanti. Tur vajadzēja gaidīt veselus trīs mēnešus; šo laiku Gud­mens izmantoja, lai ar hipnopēdijas palīdzību ap­gūtu tranajiešu valodu. Beidzot viņam izdevās sa­līgt navigatoru, kas bija ar mieru aizvest pasažieri uz Dingu.

Šīs planētas iedzīvotāji apcietināja viņu kā higasto- meritreaniešu spiegu, bet viņam laimējās izbēgt un pa­slēpties kravas raķetē, kas veda rūdu uz Gmori. Pēc dēkainās bēgšanas Marvinam vajadzēja nopietni ārstē­ties, jo viņš bija apsaldējies, dabūjis karstuma dūrienu un virspusējus radiācijas apdegumus. Par laimi, vies­mīlīgie gmorieši viņam sagādāja biļeti lidojumam uz Tranaju.

Viņš jau bija gandrīz zaudējis pēdējās cerības un vairs' neticēja, ka jebkad nokļūs ceļojuma galapunktā, kad gmoriešu kuģis, aizjoņojis garām mēnešiem Doe un Rī, beidzot nolaidās Tranajas kosmodromā.

Tikko kuģa slūžu kamera bija atvērusies, Gudmenu pārņēma dziļa depresija. Daļēji to varēja izskaidrot ar nogurumu, kas ir neizbēgams pēc tik gara ceļa. Taču depresijai bija arī cits iemesls, proti, bailes, ka Tranaja neattaisnos viņa cerības, ka šī planēta varētu izrādīties par himeru.

Noticējis vecā kosmonauta vārdiem, viņš bija šķērso­jis Galaktiku. Tagad šie vārdi nez kādēļ vairs neizklau­sījās tik pārliecinoši. Drīzāk varētu noticēt, ka atklāta leģendārā zeme Eldorado nekā planēta Tranaja, kura viņu tik ļoti vilināja.

Gudmens nokāpa no kuģa.

Porttranaja likās tīri jauka pilsētiņa. Ielas bija pil­nas ļaužu un veikali — dažnedažādu preču. Vīrieši at­gādināja gluži parastus Zemes cilvēkus. Visas sievietes likās valdzinošas.

Un tomēr Marvins sajuta kaut kādu netveramu un tanī pašā laikā skaidri jaušamu dīvainību. Drīz viņš sa­prata, kas par lietu.

Vīriešu skaits uz ielas vismaz desmitkārt pārsnie­dza sieviešu skaitu, un — tas šķita vēl dīvaināk — sievietes, kuras viņš sastapa, bija vai nu jaunākas par astoņpadsmit, vai vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem.

Kas varēja notikt ar sievietēm vecumā no astoņ­padsmit līdz trīsdesrpit pieciem gadiem? Varbūt viņām aizliegts parādīties sabiedriskās vietās? …

Jāpagaida, drīz viņš to uzzinās.

Gudmens devās uz Idrigbildingu, kur bija izvietotas visas valdības iestādes, un pieteicās imigrācijas minis­tra kancelejā. Viņu nekavējoties aizveda pie paša mi­nistra.

Gudmens iegāja nelielā, ar mēbelēm pieblīvētā kabi­netā, kura sienas bija izraibinātas ar savādiem, ziliem traipiem. Uz traipu fona draudīgi melnēja snaipera šautene ar trokšņa slāpētāju un optisko tēmēkli. Tas viss Gudmenu mazliet pārsteidza, taču apdomāt savus iespaidus viņš nepaguva, jo kabineta saimnieks tūdaļ pielēca kājās un enerģiski paspieda viņam roku.

Ministrs bija padrukns, dzīvespriecīgs pusmūža vīrs. Viņa krūtis rotāja neliels medaljons ar Tranajas ģer­boni — zibeni, kas pāršķeļ kukurūzas vālīti. Gudmens pamatoti secināja, ka tas ir oficiāls varas simbols.

— Esiet sveicināts uz Tranajas, — ministrs sirsnīgi teica, tad notrauca papīru kaudzi no krēsla un uzaici­nāja Gudmenu apsēsties.

— Ministra kungs… — Gudmens svinīgi iesāka tranajiešu valodā.

— Dens Melits. Sauciet mani vienkārši par Denu. Mēs šeit nemīlam ceremonijas. Lieciet kājas uz galda un jūtieties kā mājās. Vai drīkstu piedāvāt cigāru?

—. Nē, paldies, — Gudmens, nedaudz apmulsis, sa­cīja. — Mister … ē-ē-ē … Den, esmu atlidojis no planētas Zeme, par kuru jums varbūt ir gadījies dzirdēt.

— Protams, protams, — ministrs sacīja. — Esmu dzirdējis. Diezgan nemierīga, nervoza vietiņa, vai ne? Lai gan… piedodiet, es negribēju jūs apvainot.

— Nē, nē, lūdzu, neraizējieties! Mūsu domas par Zemi pilnīgi sakrīt. Iemesls, kura dēļ esmu iera­dies … — Gudmens sastomījās, meklēdams vārdus, kas neizklausītos pārāk muļķīgi. — Redziet, es šo to dzir­dēju par jūsu planētu un, apsvēris dzirdēto, nospriedu, ka tās droši vien ir pasakas. Bet, ja jums nav iebil­dumu, es tomēr gribētu uzdot dažus jautājumus.