Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Kam vajadzīga tāda elektromagnētiska parandža?

Un vēl viena mīkla satrauca Gudmenu. Proti, snai­pera šautene Melita kabinetā.

Varbūt ministrs ir mednieks? Varbūt nodarbojas ar šaušanas sportu? Bet kam tādā gadījumā vajadzīgs trokšņa slāpētājs? Un kāpēc šautene atrodas viņa kabi­netā?

Galu galā, Gudmens nosprieda, nav vērts veltīt sīku­miem tik daudz uzmanības. Gan jau katrai dīvainībai

radīsies kaut kāds izskaidrojums. Būtu muļķīgi cerēt, ka viņam nekavējoties un pilnā mērā izdosies saprast, kas notiek uz šīs kā nekā svešās planētas.

Jau iesnaudies, Gudmens sadzirdēja klauvējienus pie durvīm.

— Iekšā, — viņš sacīja.

Neliela auguma vīrs ar pelēcīgu seju, tramīgi skatī­damies apkārt, ieskrēja istabā un aizcirta durvis.

— Vai jūs esat tas jaunais cilvēks, kas atlidojis no Zemes?

— Jā.

— Es jau domāju, ka atradīšu jūs šeit, — vīrelis, ap­mierināti smaidīdams, teica. — Sameklēju jūs ātri. Vai esat nodomājis kādu laiciņu padzīvot pie mums?

— Es palikšu uz visiem laikiem.

— Lieliski, — vīrelis saberzēja rokas. — Vai negri­bat kļūt par virsprezidentu?

— Ko?

— Laba aldziņa. Saīsināta darba diena. Un tikai uz vienu gadu! Jūs izskatāties pēc cilvēka, kuram sabiedrī­bas intereses nav vienaldzīgas, — svešais priecīgi tēr­zēja. — Nu, kā tad būs, vai izlēmāt?

Gudmens nezināja, ko atbildēt.

— Jūs gribat teikt, — viņš apmulsis vaicāja, — ka ne no šā, ne no tā piedāvājat man augstāko posteni šajā valstī?

— Ko nozīmē «ne no šā, ne no tā»? — svešinieks ap­vainojās. — Vai jūs domājat, ka mēs kuram katram piedāvājam virsprezidenta posteni? Tāds piedāvājums ir ļoti liels gods.

— Es negribēju …

— Tieši jūs, Zemes civilizācijas pārstāvis, manuprāt, esat šim postenim sevišķi piemērots.

— Kāpēc?

— Visi zina, ka Zemes iedzīvotāji ir varaskāri. Mēs, tranajieši, pēc varas netiecamies. Ar to saistīta pārāk liela ķēpa.

Tad, lūk, cik vienkāršs izskaidrojums! Gudmena dzīs­lās uzvirmoja reformatora asinis. Lai gan Tranaja ir ideāla planēta, tomēr arī šeit noteikti iespējams kaut ko "pilnveidot. Viņš pēkšņi iedomājās sevi par Utopijas valdnieku, kuram uzticēta diženā misija pilnīgot pašu pilnību. Tomēr iedzimtā piesardzība neļāva viņam uz­reiz pieņemt pagodinošo priekšlikumu. Un ja nu pēkšņi izrādīsies, ka svešais ir izbēdzis no psihiatriskās slim­nīcas?

— Pateicos par laipno piedāvājumu, — Gudmens sa­cīja, — bet man vēl jāpadomā. Es varbūt aprunāšos ar pašreizējo prezidentu, lai tuvāk iepazītos ar viņa dar­bības raksturu.

— Interesanti, — vīrelis iesaucās, — kādā nolūkā es, pēc jūsu domām, šeit atrodos? Es pats taču esmu virs- prezidents Borgs.

Tikai tagad Gudmens pamanīja oficiālo varas sim­bolu — medaljonu uz svešinieka krūtīm.

— Paziņojiet man savu lēmumu! Būšu Nācijas pilī.

Borgs paspieda Gudmenam roku un aizgāja. Mar­vins nogaidīja piecas minūtes, tad piezvanīja šveica­ram:

— Pie manis nupat bija apmeklētājs. Kas viņš tāds ir?

— Virsprezidents Borgs, — šveicars atbildēja. —Vai pieņēmāt viņa priekšlikumu?

Gudmens paraustīja plecus. Viņš pēkšņi saprata, ka uz šīs planētas viņu vēl gaida ne viens vien pārstei­gums.

Nākamajā rītā Gudmens sastādīja attiecīgā profila uzņēmumu alfabētisku sarakstu un devās meklēt darbu. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka atrast darbu šeit tiešām nav problēma. Firmas «Abbag» milzīgajā mājas robotu rūpnīcā Marvinu pieņēma nekavējoties, pat lāgā nepāršķirstot viņa dokumentus.

Gudmena jaunais priekšnieks, misters Abags, bija neliela auguma enerģisks vīrs ar varenu sirmu matu ērkuli.

— Priecājos sveikt mūsu saimē cilvēku no planētas Zeme, — Abags teica. — Esmu dzirdējis, ka Zemes ļau­dis ir visai atjautīgi, prasmīgi, un tieši tādi mums vaja­dzīgi. Būšu ar jums atklāts, Gudmen. Jūsu spējas un oriģinālo domāšanas veidu es ceru izmantot fir­mas labā. Lieta tā, ka šobrīd mēs esam nokļuvuši strup­ceļā.

— Tehniskas dabas problēma? — Gudmens vaicāja.

— Tūlīt jūs redzēsit.

Caur spiežu cehu, termisko, rcntgenoskopijas un mon­tāžas cehiem Abags ieveda Gudmenu izmēģinājumu zālē. Tā atgādināja virtuves un viesistabas kombinā­ciju. Gar sienām stāvēja desmitiem robotu.

— Izmēģiniet kādu no tiem! — Abags ierosināja.

Gudmens piegāja pie tuvākā robota un palūkojās uz

vadības pulti. Shēma bija diezgan vienkārša, arī vadīt automātu nebija sarežģīti. Viņš lika mašīnai pacelt dažādus priekšmetus, nomazgāt traukus, uzklāt galdu. Robota reakcija bija diezgan precīza, taču drausmīgi lēna. Robotus ar tik lēnu reakciju uz Zemes neražoja jau kādus simt gadus. Tranajieši šinī ziņā acīmredzot bija atpalikuši.

— Tā kā drusku par lēnu, — Gudmens piesardzīgi bilda.

— Jums taisnība, — Abags piekrita. — Ļoti lēni. Es personīgi uzskatu, ka viss ir kārtībā. Taču mūsu reali­zācijas daļa apgalvo, ka patērētāji vēlas, lai roboti dar­botos vēl lēnāk.

— Ko?

— Muļķīgi, vai ne? — Abags teica. — Mums radī­sies prāvi zaudējumi, ja mēģināsim robota darbību vēl vairāk palēnināt. Paskatieties uz viņa iekšām.

Gudmens atvēra robota muguras paneli. Kļuva re­dzams samudžinātu vadu pinums. Taču Gudmens lie­liski orientējās mudžeklī. Konstrukcija bija tāda pati kā līdzīgām mašīnām uz Zemes; tajā izmantoja vispa­rastākos, lētos ātras darbības pārnesumus. Taču mehā­nismā nez kādēļ bija iebūvēti īpaši releji, kas aizturēja signālus, bloki, kas pavājina impulsus, un reduktori.

— Sakiet, lūdzu, — Abags sirdīgi jautāja, — vai robotu darbību iespējams vēl vairāk palēnināt, nesadār­dzinot tos vismaz divkārt un vismaz trīskārt nepalieli­not korpusa izmērus? Es tiešām nevaru iedomāties, kā­dus antipilnveidojumus no mums vēl prasīs!

Par spīti visām pūlēm izprast sarunu biedra loģiku, tā šķita Gudmenam tikpat absurda kā mašīnu «anti- pilnveidošanas» koncepcija.

Viņa kolēģi uz Zemes centās radīt robotus ar aizvien ātrākām, plastiskākām un precīzākām reakcijām. Ap­šaubīt šī attīstības virziena saprātīgumu nebija nekāda pamata, un viņš to arī neapšaubīja.

— Bet tas vēl nav viss, — Abags žēlojās. — Jaunā plastmasa, kuru esam izstrādājuši speciāli šim mode­lim, diemžēl neatbilst savam uzdevumam. Skatieties!

Viņš piegāja pie robota un iespēra tam pa vēderu. Plastmasas korpuss ieliecās kā skārda bundža. Abags iespēra vēlreiz. Plastmasa ieliecās vēl vairāk, robots iečerkstējās, un tā spuldzītes sāka izmisīgi mirkšķināt. Tikai pēc trešā spēriena automāta korpuss izjuka. Tā iekšas sasprāga ar skaļu blīkšķi un izbira pa visu grīdu.

— Ne sevišķi izturīgs, — Gudmens piezīmēja.

— Gluži otrādi! Par daudz izturīgs … Robotam jā- sašķīst druskās jau no pirmā spēriena. Apdauzījuši kā­jas pret mehānisma korpusu, mūsu pircēji diez vai izju­tīs lielu gandarījumu. Bet sakiet, kā sintezēt tādu plast­masu, kas izturētu parastās slodzes (nedrīkst taču pie­ļaut, lai roboti izjūk nejauši) un tanī pašā laikā sa­šķīstu gabalos, kad to vēlēsies patērētājs?

— Pagaidiet, — Gudmens iebilda. — Es kaut ko ne­saprotu. Jūs apzinīgi palēnināt robotu reakcijas, lai tie kaitinātu cilvēkus un lai cilvēki tos pēc tam iznīci-, nātu?

Abags sarauca uzacis.