Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Grents palēcās sānis. Inspektors palika viens. Viņš stāvēja, viegli šūpodamies.

Toms notēmēja, cenzdamies domāt tikai par to, kādu atbalsi šī slepkavība izraisīs un kāda tai būs sabied­riska nozīme. Taču savā iztēlē viņš redzēja inspektoru guļam zemē ar plaši ieplestām acīm, sašķiebtu muti, sastingušiem vaibstiem un stājušos sirdi.

Atkal un atkal Toms pavēlēja pirkstam nospiest šau­tenes gaili. Bet, lai cik reižu smadzenes atkārtoja, ka noziegums ir svarīgs un nepieciešams, roka to zināja labāk.

— Es nevaru! — Toms iekliedzās, nometa ieroci un ielēca krūmos.

Inspektors gribēja norīkot cilvēkus Toma meklē­šanai un tepat uz vietas pakārt viņu. Taču misters Grents viņam nepiekrita. Jaunā Dilavera ir mežu planēta. Desmittūkstoš vīru šais pirmatnējos mežos neatradīs bēgli, ja vien viņš pats negribēs doties tiem rokā.

Trokšņa izbiedēts, atskrēja mērs un daži ciema iedzī­votāji. Kareivji ieslēdza inspektoru un misteru Grentu ciešā lokā. Viņi stāvēja ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu sejas bija drūmas un skarbas.

Mērs nolēma neko neslēpt. Viņš pastāstīja par cie­mata atpalicību noziegumu jomā. Par Tomam Zvejnie­kam doto uzdevumu un par to, kā viņš apkaunojis cie­matu, nespēdams izpildīt savu pienākumu.

— Kāpēc jūs to uzdevāt tieši viņam? — misters Grents vaicāja.

— Redziet, — sacīja mērs, — es spriedu tā: ja jau kāds no mums varētu nogalināt, tad vienīgi Toms. Viņš, saprotiet, ir zvejnieks, un zveja, kā zināms, ir diezgan asiņaina nodarbošanās.

— Tātad visi pārējie jūsu ciema iedzīvotāji arī ne­spēj nogalināt?

— Nevienam no mums nekad nebūtu izdevies, aiziet tik tālu … — mērs skumīgi atzinās.

Inspektors un misters Grents saskatījās, pēc tam palūkojās uz kareivjiem. Viņi godbijīgā izbrīnā rau­dzījās uz ciema iedzīvotājiem un sāka klusi sačuk­stēties.

— Mierā! — inspektors ierēcās, tad klusinātā balsī teica Grentarn: — Kamēr nav par vēlu, jālasās prom no šejienes. Vīri, kas neprot nogalināt, mūsu armijas rindās!…

— Kareivju morāle… — misters Grents trīcēdams nomurmināja. — Visbīstamākā infekcija … Viens vie­nīgs cilvēks, kas nespēj nospiest šautenes gaili, izšķi­rošā brīdī var izraisīt kuģa un pat veselas eskadras bojāeju … Nē, tā riskēt mēs nedrīkstam!

Viņi pavēlēja apsardzei atgriezties uz kuģa. Kareivji soļoja laiskāk nekā parasti un ik pa brīdim grozīja gal­vas, lai atskatītos uz ciematu. Viņi joprojām sačukstē­jās, kaut gan inspektors nemitīgi lamājās un apbēra viņus ar pavēlēm.

Izgrūdis kaucošas liesmu strūklas, kuģītis uzšāvās debesīs. Dažas minūtes vēlāk lielais bāzes kuģis to ap­rija un tad pazuda arī pats.

Milzīga, nespodri sarkana saule jau bija skārusi ap­vāršņa malu.

— Vari nākt laukā, Tom! — uzsauca mērs.

Toms izlīda no krūmiem, kur bija slēpies.

— Esmu izgāzies, — viņš žēli sacīja.

— Neskumsti, — Bills Mālderis viņu mierināja. — Šis uzdevums taču bija neizpildāms!

— Liekas, tev taisnība, — sacīja mērs, soļodams uz ciematu. — Es tikai nodomāju: ko var zināt, un ja nu viņam izdodas … Bet tu nebēdā! Neviens no mūsu ļau­dīm nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko paveici tu.

— Bet ko mēs iesāksim ar šīm celtnēm? — jautāja Bills Mālderis, norādīdams uz cietumu, pastu, baznīcu un mazo, sarkano skolas ēku.

Kādu brīdi mērs sasprindzināti domāja.

— Zinu, — viņš beidzot teica. — Iegūtos būvmate­riālus izmantosim, lai ierīkotu bērnu rotaļlaukumu. Šū­poles, slidkalniņu, smilšu kastes un tamlīdzīgas lietiņas.

— Vēl vienu rotaļlaukumu? — Toms jautāja.

— Kāpēc gan ne?

Iebilst te neko nevarēja: tiešām, kāpēc gan ne?

— Tagad šis papīrs man droši vien nebūs vaja­dzīgs, — Toms sacīja, atdodams mēram pilnvaru.

— Jā, droši vien nebūs, — teica mērs, un visi līdz­jūtīgi nolūkojās, kā viņš saplēš pilnvaru sīkās dris- kās. — Nu ko, — mērs piebilda, — mēs darījām, ko varējām. Ja neizdevās, nav mūsu vaina.

— Un man bija tāda izdevība! — Toms mulsi no­murmināja. — Bet es jūs visus iegāzu.

Bills Mālderis draudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.

— Tu neesi vainīgs, Tom. Neviens nav vainīgs. Jo, redzi, tā laikam iznāk vienmēr, kad cilvēki divsimt ga­dus ir atrauti ņo civilizācijas. Apdomājiet, cik daudz laika vajadzēja Zemei, Jai civilizētos. Tūkstošiem gadu! Bet mēs visu gribējām panākt divās nedēļās.

— Neko darīt, acīmredzot mums no jauna vajadzēs atgriezties necivilizētā stāvoklī, — mērs neveikli pamē­ģināja jokot.

Toms nožāvājās, izstaipījās un devās uz mājām, lai pienācīgi izgulētos un tādējādi atgūtu noka­vēto. Pie mājas sliekšņa viņš vēlreiz palūkojās uz debesīm.

Tur blīvējās tumši, smagi mākoņi, un katru mākoni ietvēra tāds kā melnīgsnējs nimbs. Tuvojās rudens lie­tavas. Drīz varēs atsākt zveju.

Ak, kāpēc viņam neienāca prātā iztēloties inspektoru kā zivi?! Taču viņš juta, ka ir pārāk noguris, lai tagad izspriestu, vai tas būtu pietiekams motīvs slepkavībai. Šā vai tā, tagad bija par vēlu! Zeme ir atteikusies no viņiem, tās pārstāvji aizlidojuši, un uz cik daudziem gadsimtiem civilizācija atvirzījusies no Jaunās Dilave- ras, nevienam nebija zināms.

Tajā naktī Toms ilgi nevarēja aizmigt.

Biļete uz Tranaju…………………………………… 5 R.ŠEKLIJS ŠIS TAS PAR VELTI

Zaķis…………………………………………………….. 62

Bruņinieks pelēkā flanelī………………………………. 76

Četri temperamenti……………………………………… 94

Absolūtais ierocis……………………………… .158

Mani nabaga slepenie .'……………………………….. 171

Cilvēka minimums…………………………………….. 189

Atbrīvošanas dienests……………………………… 236

Sis tas par velti……………………………………….. 244

Akadēmija……………………………………………… 262

Atkritumu vācējs no Lorejas………………………….. 296

Svētceļojums uz Zemi…………………………………. 315

Rituāls ………………………………………………….. 333

Pilnvara slepkavot…………………………………….. 346

Izdota ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Roberts Seklijs

SIS TAS PAR VELTI

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1972. g. 24. martā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 26. aprīlī. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X100'/32. 12,13 fiz. iespiedi.; 15,65 uzsk. iespiedi.; 17,61 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses_ komitejas 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 917. še' 270