Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Apsveicu, — viņš ar neviltotu sirsnību teica. — Taču jūs bijāt mērs, kad iecēlāt mani par noziedz­nieku, tāpēc motīvs paliek spēkā.

— Bet tagad tu nenogalini mēru! Tu nogalini ģene­rāli! Un tā vairs nav slepkavība.

— Nav slepkavība? — Toms jautāja. — Kas tad tas ir?

— Redzi, ģenerāļa nogalinašanu parasti kvalificē ka dumpi!

— O! — Toms nolaida nazi, tad palaida vaļā ap­kakli. — Lūdzu piedošanu!

— Nekas, nekas, viss kārtībā, — sacīja mērs. — Tā ir pilnīgi piedodama kļūda. Jo, redzi, es par to esmu lasī­jis grāmatās, bet tu neesi. Tev līdz šim nebija vajadzī­bas to darīt. — Viņš dziļi, ar manāmu atvieglojumu, uzelpoja. — Nu gan laikam būs jāiet. Inspektors lūdza sagatavot jauniesaucamo sarakstu.

Toms nokliedza viņam pakaļ:

— Vai jūs esat pārliecināts, ka ir nepieciešams kādu noslepkavot?

— Pilnīgi pārliecināts! — mērs, pielikdams soli, at­bildēja. — Tikai, protams, ne mani!

Toms aizbāza nazi aiz jostas.

Tikai ne mani! Kurš gan tā neteiks? Un tomēr viņam kāds jānogalina. Jā, bet kas? Nogalināt pats sevi viņš nevar. Tā būtu pašnāvība, un par slepkavību to, da­biski, neviens neatzītu.

Tomam pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš centās aizmirst, ka uz brīdi bija visai reāli iztēlojies slepka­vības ainu. Neko darīt, ar doto uzdevumu viņam jātiek galā!

Ieliņā kļuva dzirdami soļi.

Cilvēks nāca arvien tuvāk. Toms pietupās, sasprin­dzināja muskuļus un sagatavojās lēcienam.

Parādījās misis Meldere. Viņa atgriezās mājās no tirgus un nesa somu ar dārzeņiem.

Toms sacīja sev, ka nav svarīgi, vai tā ir misis Mel­dere vai kāds cits. Viņš tomēr nespēja atkratīties no atmiņām par šīs vecās, laipnās sievietes nebeidzama­jām sarunām ar viņa nelaiķi māmiņu. Šā vai tā — iz­rādījās, ka viņam nav ne mazākā iemesla nogalināt misis Melderi.

Vecenīte pagāja garām, pat nepamanījusi Tomu.

Viņš nogaidīja vēl pusstundu. Tumšajā šķērsieliņā atkal parādījās kāds siluets. Toms pazina Maksi Audēju.

Maksis Tomam allaž bija paticis. Protams, tas vēl nenozīmēja, ka nevares atrast motīvu, lai šo cilvēku nogalinātu. Taču, par spīti visām pūlēm, motīvs kā ne­radās, tā neradās. Toties Toms atcerējās, ka Maksim ir sieva un pieci bērni, kas viņu ļoti mīl un sāpīgi pār­dzīvos viņa nāvi. Toms nevēlējās, lai Bills Mālderis viņam pārmestu nemotivētu slepkavību, un tāpēc atkā­pās dziļāk ēnā, ļaudams Maksim netraucēti paiet ga­rām. Drīz ieliņā parādījās trīs brāļi Namdari. Šie vīri uzvandīja Toma dvēselē pārāk mokošas atmiņas. Arī

Namdariem viņš ļāva paiet garām. Beidzot šķērsielā iegriezās Rodžers Pārcēlājs.

Tomam nebija iemesla-, nogalināt Rodžeru, kaut arī viņi nekad īpaši nebija draudzējušies. Tiesa, Rodžeram nebija bērnu un par viņa sievu būtu grūti teikt, ka tā pārāk pieķērusies vīram. Varbūt ar šiem faktiem pietiks, lai Bills Mālderis saskatītu tajos slepkavības mo­tīvu?

Toms saprata, ka nepietiks … Un ka ar visiem pārē­jiem ciema iedzīvotājiem būs tāpat. Viņš taču izaudzis šo cilvēku vidū, allaž dalījies viņu priekos un bēdās — kādi gan te varētu būt slepkavības motīvi?!

Bet nogalināt ir nepieciešams. To prasa viņam iz­sniegtā pilnvara. Nedrīkst taču pievilt sava ciema iedzī­votāju uzticību! Un tai pašā laikā Toms juta, ka nespēs to izdarīt.

«Pagaidi!» viņš spējā uzbudinājumā nodomāja. «Var noslepkavot inspektoru!»

Motīvi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums nekā no­sist mēru… Protams, mērs tagad ir arī ģenerālis, bet ģenerāļa nogalināšanu labākajā gadījumā kvalificēs kā dumpi. Un, pat ja mērs joprojām būtu tikai mērs, in­spektors ir daudz solīdāks upuris. Toms viņu noslep­kavos, lai izceltos, lai izpelnītos nevīstošu slavu! Šī slepkavība pierādīs, cik ļoti uzticīga kolonija ir metro­poles tradīcijām. Un visa Zeme tad brīnīsies: «Uz Jau­nās Dilaveras noziedzība ieguvusi tik plašu vērienu, ka tur kļuvis bīstami rādīties. Kāds nezināms noziedznieks vienkārši ņēmis un nositis mūsu inspektoru, tiklīdz tas parādījies šai kolonijā! Visā kosmosā diezin vai izdo­sies atrast otru tik briesmīgu slepkavu!»

Tā neapšaubāmi būs visefektīvākā slepkavība, kādu vien var izdarīt, domāja Toms. Slepkavība, uz kādu spē­jīgs tikai īsts sava aroda meistars.

Šīs domas spārnots, Toms steigšus devās uz mēra māju. Pa atvērto logu viņš sadzirdēja sarunas fragmen­tus.

— … ļoti pasīva tautiņa, — sacīja misters Grents.

— Es pat teiktu, bikla.

— Ne sevišķi vērtīga īpašība, — inspektors piezī­mēja. — It īpaši karavīriem.

— Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem atpalikušajiem zemniekiem? Labi vēl, ka mums izdevies savervēt ne­daudz rekrūšu. — Misters Grents skaļi nožāvājās.

— Sardze, mierā! Mēs dodamies atpakaļ uz kuģi…

Sardze! Toms to bija pavisam aizmirsis. Viņš bažīgi

palūkojās uz savu nazi. Ja kāds metīsies virsū inspek­toram, sargi neapšaubāmi sagrābs uzbrucēju/ iekams slepkavība būs pastrādāta. Šie vīri laikam ir speciāli apmācīti.

Protams, ja Tomam būtu tādi ieroči kā viņiem . ..

Mājā atskanēja soļu troksnis. Toms steigšus devās tālāk.

Tirgus tuvumā viņš ieraudzīja pietempušos kareivi, kas sēdēja uz mājas lieveņa un kaut ko klusi dungoja. Pie viņa kājām mētājās divas tukšas pudeles; šautenes siksna bija nevērīgi pārmestā pār plecu. Toms piezagās tuvāk, izvilka rundziņu, savicināja to un, ..

Viņa ēna acīmredzot bija saistījusi kareivja uzma­nību. Kareivis pieliecās,-izvairīdamies no rungas sitiena, un ar šautenes laidi iezvēla Tomam pa ribām. Tad viņš pielika šauteni pie pleca. Toms samiedza acis un iz­svieda abas kājas uz priekšu. Spēriens notrieca kareivi zemē, un, iekams viņš paspēja piecelties, Toms gāza viņam ar rungu.

Pataustījis kareivim pulsu (nebija jēgas nogalināt kuru katru) un konstatējis, ka tas ir pilnīgi apmieri­nošs, Toms paņēma šauteni, izpētīja, kas un kādā vir­zienā spiežams vai kustināms, un devās meklēt inspek­toru.

Viņš to ieraudzīja ceļā uz nolaišanās laukumu. In­spektors kopā ar Grentu gāja pa priekšu, bet sargka­reivji steberēja viņiem nopakaļ.

Ātri un klusi lavīdamies caur krūmu biezokni, Toms aizvien vairāk tuvojās procesijai, līdz beidzot panāca Grentu un inspektoru. Tad viņš notēmēja, bet rādītāj­pirksts nezkādēļ sastinga uz šautenes gaiļa …

Puisim, jādomā, negribējās nogalināt arī Grentu. Bija taču paredzēts noslepkavot tikai vienu cilvēku!

Toms aizskrēja gabaliņu uz priekšu, tad izlēca no krū­miem, aizšķērsodams procesijai ceļu. Šautenes stobru viņš pavērsa tieši pret inspektoru.

— Kas tas tāds? — inspektors jautāja.

— Nekustieties! — Toms pavēlēja. — Visi pārējie no- metiet ieročus un lasieties prom!

Kareivji paklausīja kā mēnessērdzīgi. Viens pēc otra viņi nometa ieročus un atkāpās līdz ceļmalas krūmiem. Grents palika uz vietas.

— Ko tu, puis, esi nodomājis? — viņš jautāja.

— Es esmu pilsētas noziedznieks, — Toms lepni at­bildēja, — un tūlīt nogalināšu inspektoru. Lūdzu, pa- ejiet malā!

Grents neizpratnē blenza uz'viņu.

— Noziedznieks? Tad, lūk, par ko bubināja jūsu mērs!

— Es zinu, ka jau vairāk nekā divsimt gadu pie mums nav bijis nevienas slepkavības, — Toms paskaid­roja. — Bet tūlīt es šo kļūdu izlabošu. Nost no ceļa!