Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Nu, kā sviežas? — apvaicājās Džordžs Pārcē­lājs.

— Nav ko lielīties, — Toms atbildēja. — Ar to zag­šanu man nekas neiznāk.

— Gan pieradīsi, — kā vienmēr nesteidzīgi un no­pietni ierunājās Džordžs Pārcēlājs. — Lai nu kas, bet tu noteikti iemācīsies.

— Mēs ticam tev, Tom, — Audējs viņu mierināja.

Toms pateicās abiem. Vīri iedzēra pa glāzītei un aiz­gāja. Toms, vērdamies savā tukšajā glāzē, atkal sāka lauzīt galvu. J

Vēl pēc stundas Eds Aldaris mulsi ieklepojās.

— Piedod, Tom, bet kad īsti tu ķersies pie zagša­nas?

— Tūlīt pat, — Toms noteica.

Viņš piecēlās, pārbaudīja, vai ieroči ir savā vietā, un izgāja pa durvīm.

Tirgus laukumā pilnā sparā ritēja parastā maiņas tirdzniecība; preces kaudzēm gulēja uz garajiem gal­diem vai arī uz zālē izklātiem salmu pinumiem. Maiņa notika bez naudas starpniecības un bez jebkādiem tari­fiem. Par sauju pašdarinātu naglu varēja dabūt spaini piena vai divas zivis, vai arī otrādi — atkarībā no tā, ko kurš gribēja iemainīt vai kāda kuram bija radusies vajadzība. Ar aprēķiniem, cik maksā viena vai otra manta, neviens sevi neapgrūtināja. Tā bija vienīgā Ze­mes paraža, kuru mēram nekādi neizdevās šeit ieviest.

Kad Toms Zvejnieks parādījās tirgus laukumā, visi viņu skaļi sveica.

— Nu, kā, Tom, ar zagšanu?

— Drošāk, drošāk, draudziņ, nekautrējies!

— Nebēdā, tev tā lieta ies!

Ciemata iedzīvotāji neko tādu vēl nebija piedzīvo­juši. Zādzība viņiem šķita tālas planētas eksotisks pa­radums, un visiem joti gribējās redzēt, ka to dara. Ļau­dis pameta savas preces un vēroja katru topošā zagļa kustību.

Tomam trīcēja rokas. Puisim it nemaz nepatika, ka tik daudz cilvēku noskatīsies, kā viņš zags. Ar šo uzde­vumu jātiek galā pēc iespējas ātrāk, Toms nosprieda. Kamēr vēl dūša nav pavisam saskrējusi papēžos.

Pēkšņi viņš apstājās pie augļu kaudzes, kas bija sa­krauta uz misis Melderes letes.

— Šķiet, diezgan sulīgi, — Toms nevērīgi izmeta.

— Gluži svaigi, tikko no dārza, — misis Meldere, sīka vecenīte ar spožām actiņām, sacīja. Un Toms pie­peši atcerējās, kā viņa ik vakaru stundām ilgi mēdza sarunāties ar viņa māmuļu tais tālajos gados, kad ve­cāki vēl bija dzīvi.

— Tā izskatās, — viņš sacīja, iekšēji nožēlodams, ka nav apstājies pie cita galda.

— Labi auglīši, svaigi auglīši, — misis Meldere at­kārtoja. — šopēcpusdien es tos salasīju.

— Vai viņš tūlīt kaut ko nozags? — kāds skaļi pa­čukstēja.

— Bez šaubām. Skaties! …

Toms paņēma lielu, zaļu augli un sāka to aplūkot. Pūlis aizturēja elpu.

— Tiešām, ļoti sulīgs, — sacīja Toms un uzmanīgi nolika augli vietā.

Pūlis nopūtās.

Pie blakus galda stāvēja Maksis Audējs ar sievu un pieciem bērneļiem. Šodien viņi bija atnesuši uz tirgu divas segas un vienu kreklu. Kad Toms, kuram sekoja

vesels pūlis, pienāca tuvāk, Audēji kautrīgi pasmaidīja.

— Sis krekls tev būs pašā laikā, — Maksis paziņoja; viņam gribējās, lai ļaudis ātrāk izklīst un netraucē Tomu darbā.

— Hm, — Toms norūca, aptaustīdams kreklu.

Pūlis nogaidoši sakustējās. Kāda meiča nervozi ieķi- ķinājās. Toms satvēra kreklu un atsēja tarbu.

— Pagaidi, jaunais cilvēk! •— Bills Mālderis iesau­cās, lauzdams sev pūlī ceļu. Billa jostu rotāja spīdīga nozīme — veclaiku monēta, kuru paši pirmie kolonisti bija atveduši no Zemes, — un viņa sejas izteiksme ne­pārprotami liecināja, ka policijas priekšnieks pašreiz pilda dienesta pienākumus.

— Ko tu dari ar šo kreklu, Tom? — Bills bargi vai­cāja.

— Es? … Tapat vien … paņemu, lai apskatītu.

— Ak tāpat vien, lai apskatītu? — Bills novērsās un salika rokas aiz muguras. Tad strauji pagriezās uz pa­pēžiem un draudoši pacēla rādītājpirkstu. — Bet man nezkādēļ liekas, ka tu neesi paņēmis kreklu tāpat vien, lai apskatītu. Man liekas, ka tu gribi to nozagt!

Toms neatbildēja. Vienā rokā viņš bija sažņau­dzis atsieto tarbu, ko neapšaubāmi varēja uzskatīt par lietisku pierādījumu, bet otrā joprojām turēja kreklu.

— Policijas priekšnieka pienākums, — Bills ar uz­svaru sacīja, — ir sargāt šos cilvēkus. Tu, Tom, esi aiz­domīgs subjekts. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu vis­pārējās drošības labad ieslodzīt tevi cietumā.

Toms nokāra galvu. To viņš nebija gaidījis. Lai gan, patiesību sakot, viņam bija vienalga. Ja viņu ietupinās cietumā, būs vismaz pamats domāt, ka viņš ticis galā ar savu uzdevumu. Bet, kad Bills viņu izlaidīs, varēs mierīgi turpināt bezbēdīgo zvejnieka dzīvi.

Pēkšņi caur pūli izspraucās mērs. Pāri biksēm izlais­tais krekls tāpat kā dienā brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.

— Bili! Ko tu esi šeit ievārījis?

— Pildu savu pienākumu, mēr. Toms uzvedās aizdo­mīgi. Bet grāmatās teikts …

— Es zinu, kas teikts grāmatās, — mērs sacīja. — Es pats taču iedevu tev šīs grāmatas. Tu nedrīksti apcieti­nāt Tomu. Vismaz pagaidām ne.

— Bet mūsu ciemā nav cita noziedznieka. — Bills nevarīgi iepleta rokas.

— Tā nav mana vaina, — mērs taisnojās.

Bills stūrgalvīgi saknieba lūpas.

— Grāmatā teikts, ka policijai jāveic profilaktiski pasākumi. No tā izriet, ka noziegumi vispār nav jāpie­ļauj.

Mērs izmisīgi sasita rokas.

— Bili, vai tiešām tu nesaproti? Nepieciešams, lai mūsu ciematā būtu noticis kaut viens noziegums. Arī tavs pienākums — palīdzēt mums šai ziņā!

Bills paraustīja plecus.

— Viss kārtībā, mēr. Es tikai gribēju rīkoties sa­skaņā ar jūsu norādījumiem. — Viņš paspēra soli sānis, tad pēkšņi pagriezās un uzbrēca Tomam: — Bet tu, put­niņ, tik un tā man neizspruksi! Un iegaumē: noziegumi pie laba gala neved …

— Acīmredzot puisim ļoti gribas izcelties, — mērs paskaidroja. — Bet tu, Tom, nepievērs viņam uzma­nību. Drošāk ķeries pie lietas, pamēģini kaut ko nozagt. Vienreiz šis darbs taču japadara.

Toms neatbildēja. Viņš spraucās caur pūli, virzīda­mies uz ciematam tuvāko mežmalu.

— Tom, uz kurieni tu tā steidzies? — mērs satraukts vaicāja.

— Man šodien nav noskaņojuma, — Toms sacīja.

— Varbūt rītvakar . ..

— Nē, Tom, tūlīt, — mērs nepiekāpās. — Pietiek vil­cināties un atlikt. Sāc tūlīt pat, mēs visi tev palīdzē­sim.

— Protams, palīdzēsim, — Maksis Audējs piebilda.

— Nozodz šo kreklu. Tas taču tev tieši laikā.

— Paskaties, Tom, šeit ir vēl tīri laba ūdens krūka!

— Bet man vesels lērums riekstu!

Toms pārlaida skatienu tirgus galdiem. Kad viņš iz­stiepa roku pēc Audēja krekla, nazis, kas viņam bija aizbāzts aiz jostas, nokrita zemē. Pūlī atskanēja līdz­jūtīgi smiekli.

Slaucīdams nosvīdušo pieri, Toms jutās kā pēdējais lempis. Viņš pacēla nazi, aizbāza to aiz jostas, tad sa­tvēra kreklu un iestūķēja tarbā. Pūlī atskanēja piekri­šanas saucieni.

Toms bikli pasmaidīja; viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.

— Es, liekas, pamazām pieradīšu.

— Kā tad! Noteikti pieradīsi!

— Mēs zinājām, ka tu tiksi galā!

— Nozodz vēl kaut ko, draudziņ!

Staigādams pa tirgu, Toms pievāca vēl virves rituli, sauju riekstu un no niedrēm pītu cepuri. >

— Manuprāt, pietiks, — viņš sacīja mēram.

— Jā, šodienai pietiks, — mērs piekrita. — Bet, tu pats saproti, pagaidām tā vēl nav īsta zādzība. Būtībā cilvēki paši tev visu atdeva. Uzskati, ka šovakar tu esi tikai papraktizējies.