Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Pamazām ciems tomēr atspirga. Iedzīvotāji pielāgo­jās vietējiem apstākļiem; viņiem radās savs īpatnējs dzīves veids, kas pakāpeniski kļuva par ieradumu. Zemi viņi gandrīz pilnīgi aizmirsa.

Tā pagāja divsimt gadu.

Un, lūk, tieši pirms* divām nedēļām vecā rācija iekle­pojās un atguva dzīvību. Vairākas stundas no vietas tā rūca un šķaudīja, reproducējot visdažādākos atmosfē­ras traucējumus. Ciema ļaudis tikmēr pulcējās uz ielas, mēra mājas tuvumā.

Beidzot atskanēja puslīdz saprotami vārdi:

— … dzirdi mani? Jaunā Dilavera! Vai tu mani dzirdi?

— Jā, jā, mēs tevi dzirdam, — mērs atbildēja.

— Vai kolonija vēl pastāv?

— Kā gan citādi! — mērs lepni atbildēja.

Balss reproduktorā kļuva barga un oficiāla:

— Sakarā ar iekšējiem sarežģījumiem un politiskās stabilitātes trūkumu mēs kādu laiku neuzturējām saka­rus ar savām kolonijām. Bet tagad nenormālajam stā­voklim darīts gals. Atlicis tikai šur tur atjaunot kār­tību. Jūs, Jaunā Dilavera, joprojām esat Zemes impēri­jas kolonija, tātad jūsu pienākums ir pakļauties Zemes likumiem. Vai atzīstat šo savu statusu?

Mērs apmulsa. Visās grāmatās Zeme tika dēvēta par Demokrātiju sadraudzību. Bet galu galā divos gadsim­tos nosaukums varēja arī mainīties.

— Mēs joprojām esam uzticīgi Zemei, — mērs cie­nīgi atbildēja.

— Lieliski. Tas atbrīvo mūs no nepieciešamības sūtīt ekspedīcijas korpusu. No tuvākās planētas pie jums at­lidos inspektors — revidents, kas pārbaudīs, vai jūs tie­šām ievērojat paražas, tradīcijas un likumus, kādi no­teikti uz Zemes.

— Kā jūs teicāt? — mērs nobažījies jautāja.

Bargā balss ieducinājās veselu oktāvu augstāk:

— Jūs, domājams, apzināties, ka Galaktikā ir vieta tikai vienai saprātīgai būtnei — Cilvēkam! Mēs necietī­sim šādu tādu svešu elementu ielavīšanos mūsu vidū. Ceru, jūs mani saprotat, ģenerāl?

— Es neesmu ģenerālis. Esmu mērs.

— Jūs vadāt koloniju, vai ne?

— Jā, bet…

— Tādā gadījumā jūs esat ģenerālis. Atļausit turpi­nāt. Mūsu Galaktikā nevar būt vietas svešiem elemen­tiem. Tas ir izslēgts! Gluži tāpat nevar būt vietas arī kultūrai, kura kaut minimāli atšķirtos no mūsējās un tātad būtu mums sveša. Nav iespējams pārvaldīt Impē­riju, ja katrs dara, kas viņam ienāk prātā. Kārtība jā­nodibina par katru cenu!

Mērs krampjaini ierija gaisu un neizpratnē blenza uz radioaparātu.

— Neaizmirstiet, ka jūs pārvaldāt Zemes koloniju, ģenerāl, un nedrīkstat pieļaut ne mazākās atkāpes no normas, nekāda radikālisma, kas izpaustos, sacīsim, brīvā, mīlestībā, brīvās vēlēšanās vai tamlīdzīgās stin­gri aizliegtās izdarībās. Tas viss mums ir svešs, un pret visu svešo mēs būsim nesaudzīgi. Nodibiniet savā kolonijā kārtību, ģenerāl! Inspektors ieradīsies pie jums apmēram pēc divām nedēļām …

Ciematā tika steidzami sasaukts mītiņš: vajadzēja nekavējoties izlemt, kā labāk īstenot no Zemes saņem­tos rīkojumus. Ļaudis vienojās, ka ierastais dzīves veids pēc iespējas ātrāk jāpārkārto atbilstoši senās grā­matās aprakstītajiem paraugiem.

— Man kaut kā tomēr nepielec, kādēļ īsti mums vaja­dzīgs noziedznieks, — sacīja Toms.

— Uz Zemes noziedzniekam ir ārkārtīgi svarīga loma sabiedrības dzīvē, — mērs paskaidroja. — Tā vismaz rakstīts grāmatās. Noziedznieks ir ne mazāk svarīgs kā, piemēram, pastnieks vai policijas priekšnieks. Starpība tikai tā, ka noziedzniekam jārīkojas pretēji sabiedrības interesēm. Viņam jākaitē sabiedrībai, saproti, Tom? Bet, ja* pie mums neviens nekaitēs sa­biedrībai, kā mēs varēsim likt kādam darboties sa­biedrības labā? Tad visām mūsu pūlēm nebūs nekādas jēgas.

Toms pašūpoja galvu.

— Tik un tā es nesaprotu, kam tas vajadzīgs.

— Netiepies, Tom! Mums sava dzīve jāpārveido pēc Zemes parauga. Ņemsim kaut vai bruģētās ielas. Visās grāmatās par tām rakstīts. Arī par baznīcām, skolām un cietumiem. Tāpat visās grāmatās pieminēti noziedz­nieki.

— Es tomēr negribētu uzņemties šo darbu, — Toms sacīja.

— Paklau, Tom, pieņemsim, ka tu esi nolikts mana vietā. Un tagad iedomājies, ka atlidojis inspektors un vēlas redzēt cietumu. Viņš jautā: «Vai tiešām jums nav neviena ieslodzītā?» Bet es viņam atbildu: «Protams, ka nav. Mums šeit vispār nav noziedznieku.» — «Un nav arī noziegumu?» inspektors brīnās. «Visās Zemes kolonijās vienmēr tikuši pastrādāti noziegumi. Jums taču labi zināms!» — «Nē, mums tas nav zināms,» es saku. «Mums pat nebija ne jausmas, ko šis vārds no­zīmē, kamēr pagājušajā nedēļā neieskatījāmies vārd­nīcā.» — «Tad kāda velna pēc jūs uzbūvējāt šo cie­tumu?» viņš atkal jautā. «Un ar ko īsti nodarbojas jūsu policijas priekšnieks?»

Mērs atvilka elpu.

— Nu, vai tagad tu saproti? — viņš pēc brītiņa tur­pināja. — Viss saies grīstē. Inspektors tūlīt apjēgs, ka mēs vairs neesam īsti Zemes civilizācijas pārstāvji. Ka te viss darīts acu apmānīšanai. Ka mēs esam sveši ele­menti …

— Hm, — Toms noburkšķēja; šie argumenti viņu bija satriekuši.

— Bet ja tu izpildīsi manu lūgumu, — mērs ātri sa­cīja, — es varēšu atbildēt: saprotams, mums ir nozie­gumi — gluži kā uz Zemes. Mums ir zaglis un slep­kava vienā personā — kombinēts slepkavzaglis. Nabaga puisim bija ļaunas tieksmes, un viņš izauga garīgi ne­līdzsvarots. Tomēr mūsu policijas šefs jau savācis ne­pieciešamos pierādījumus, un tuvāko divdesmit četru stundu laikā noziedznieks tiks apcietināts. Mēs viņu ietupināsim aiz restēm, bet pēc tam amnestēsim.

— Ko nozīmē «amnestēt»? — Toms jautāja.

— Diemžēl precīzi es to nezinu. Bet gan jau ar laiku noskaidrošu. Nu, vai tagad tu saproti, cik svarīga per­sona civilizētā sabiedrībā ir noziedznieks?

— Mjā, tā vien rādās, ka tev taisnība. Bet kāpēc tieši man jākļūst par šo svarīgo personu?

— Visi pārējie vajadzīgi citiem nolūkiem. Turklāt tev ir pašauras acis. Un noziedzniekiem vienmēr ir vai nu šauras, vai iešķības acis.

— Manējās nemaz nav tik šauras. Katrā ziņā — ne šaurākas kā Edam Audējam.

— Tom, es tevi lūdzu! — mērs iesaucās. — Katrs no mums dara, ko var. Vai tiešām tu vienīgais negribēsi palīdzēt savam ciematam?

— Nē, ko jūs! Es, protams, gribu, — Toms bez seviš­ķas pārliecības atbildēja.

— Tad jau lieliski! Tu būsi mūsu pilsētas noziedz­nieks. Se, paskaties, es visu nokārtoju stingri pēc likuma.

Mērs pasniedza Tomam dokumentu. Tajā bija rak­stīts:

«PILNVARA Visparejai zinašanai

Šī dokumenta uzrādītājs Toms Zvejnieks ir oficiāli pilnvarots zagt un slepkavot. Šai sakarā viņam jāslap- stās visādos tumšos kaktos, jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava, un jāpārkāpj likums.»

Toms pārlasīja dokumentu divas reizes, pēc tam jau­tāja:

— Kads likums?

— To es tev paziņošu, tiklīdz būšu šo likumu izde­vis, — mērs sacīja. — Visām Zemes kolonijām ir savi likumi.

— Paklausieties, kas tad īsti man būs jādara?

— Tev jāzog. Un jāslepkavo. Tas nemaz nav tik grūti. — Mērs piegāja pie grāmatu skapja un nocēla no plaukta vecu, vairākos sējumos izdotu populārzināt­nisku darbu «Noziedznieks un viņa vide. Slepkavas psi­holoģija. Zādzības motīvu analīze».

— Te tu atradīsi visu, kas jāzina. Zodz, cik patīk. Nu, bet attiecībā uz slepkavību es domāju, ka pietiks ar vienu. Te pārcensties arī nebūtu vēlams.