Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Toms pamāja ar galvu.

— Pareizi. Izlasīšu un pamēģināšu tikt skaidrībā.

Viņš iespīlēja populāro izdevumu padusē un aizgāja

mājās.

Diena bija neciešami tveicīga, un pēc šīs sarunas Toms jutās ļoti noguris. Viņš atgūlās gultā un sāka studēt veco grāmatu.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Nāciet iekšā! — Toms, berzēdams acis, iesaucās.

Marvs Namdaris, visvecākais un visgarākais no trim

rudmatainajiem Namdaru brāļiem, parādījās durvīs kopā ar Džedu Fermeri. Viņi bija atstiepuši nelielu tarbu.

— Vai tu tagad esi pilsētas noziedznieks? — Marvs vaicāja.

— Tā jau laikam būs.

— Tādā gadījumā šīs mantas domātas tev. — Viņi nolika tarbu uz grīdas un izcēla no tās nelielu cirvīti, nazi, harpūnu, nūju un rungu.

— Ko jūs man atnesāt? — Toms jautāja, uzrausda- mies gultā sēdus.

— Atnesām ieročus. Ko gan citu, pēc tavām domām, mums vajadzēja nest? — Džeds Fermeris ērcīgi atcirta. — Kas tas par noziedznieku, kuram nav ieroču?!

Toms pakasīja aiz auss.

— Vai tu to skaidri zini?

— Tev pašam jau būtu laiks tikt skaidrībā par tādām lietām, — īgni norūca Fermeris. — Neceri, ka mēs visu izdarīsim tavā vietā.

Marvs Namdaris pamirkšķināja Tomam.

— Džeds dusmojas tāpēc, ka mērs viņu iecēlis par pastnieku.

— Savu pienākumu es pildu, — Džeds sacīja. — Riebjas tikai rakstīt visas šīs vēstules.

— Nu, man liekas, tas nemaz nav tik grūti, — Marvs Namdaris smīnēdams teica. — Zemes pastnieki taču tiek ar šo darbu galā! Un viņiem jāraksta vēl daudz vairāk… Padomā, cik cilvēku dzīvo uz Zemes! Paliec sveiks, Tom! — viņš piebilda. — Vēlu sekmes!

Abi aizgāja.

Toms noliecās, lai labāk apskatītu ieročus. Viņš zināja, kas tie par priekšmetiem: vecajās grāmatās tiem bija veltītas vairākas nodaļas. Bet uz Jaunās Dilaveras ieroči praktiski vēl nekad nebija laisti darbā. Vienīgie mugurkaulainie dzīvnieki, kas mitinājās uz šīs planē­tas sauszemes — mazi, pūkaini zvēriņi —, bija pārlieci­nāti veģetārieši. Un izmantot ieročus pret saviem līdz­cilvēkiem nevienam, saprotams, nebija ienācis prātā.

Toms paņēma atnesto nazi. Tā asmens šķita vēss, bet gals — ļoti smails un ass.

Piecēlies viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu, ik pa brīdim uzmezdams skatienu ieročiem. Un katru reizi, kad Toms uz tiem palūkojās, viņam apšķebinājās dūša un vēderam pārskrēja saltas tirpas. Toms nodomāja, ka laikam tomēr ir mazliet pārsteidzies, apņemdamies veikt šo uzdevumu.

Tiesa, pagaidām viņam nebija sevišķa pamata uz­traukties. Vispirms jāizlasa vecās grāmatas, pēc tam varbūt kļūs skaidrs, kāda visā šai lietā jēga.

Viņš lasīja vairākas stundas un tikai vienu reizi pār­trauca lasīšanu, lai ieturētu vieglu azaidu. Atsevišķas nodaļas bija uzrakstītas ļoti saprātīgi. Noziegumu me­todiku autori aplūkoja sīki un samērā populāri, vietām tekstu papildināja ilustrācijas un pat diagrammas. Tomēr kopumā izlasītais atstāja absolūti nejēdzīgu iespaidu. Kāpēc vispār ir jāpastrādā noziegumi? Kam no tā labums? Ko tas var dot cilvēkiem?

Uz šiem jautājumiem grāmatas neatbildēja. Toms šķirstīja lappuses un ar interesi aplūkoja noziedznieku fotoattēlus. Visi viņi izskatījās ļoti nopietni, domīgi; likās, ka viņi pilnā mērā apzinās savu nozīmi sabied­rībā. Tomam ļoti gribējās izprast šīs nozīmes būtību. Iespējams, ka tad viņam daudz kas kļūtu skaidrāks.

— Tom, — aiz loga atskanēja mēra balss.

— Esmu šeit, — Toms atsaucās.

Durvis atvērās, un mērs iebāza galvu istabā. Viņam aiz muguras parādījās Džeina Fermere, Mērija Pārcē­lāja un Elisa Pavāre.

— Nu, kā? — mērs jautāja.

— Ko nozīmē «kā»?

— Kad tu domā iesākt?

Toms mulsi pasmaidīja.

— Gatavojos, kā redzat, — viņš sacīja. — Grāmatas lasu, mēģinu saprast…

Trīs cienījamās dāmas nosodoši pavērās viņā, un Toms apjucis aizvēra muti.

— Tu veltīgi tērē laiku, — sacīja Elisa Pavāre.

— Visi strādā, neviens negulšņā mājās, — piebilda Džeina Fermere.

— Vai tiešām ir tik grūti kaut ko nospert? — izaici­noši iesaucās Mērija Pārcēlāja.

— Tas tiesa, Tom, — mērs viņas atbalstīja. — In­spektors var ierasties kuru katru brīdi, bet ciemā vēl nav pastrādāts neviens noziegums. Mums pat nebūs ko ziņot…

— Labi, labi. — Toms tūlīt saprata mājienu, aizbāza nazi un rungu aiz siksnas, paņēma tarbu, lai būtu kur ielikt laupījumu, un izgāja no mājas.

Bet uz kurieni iet? Bija trešā pēcpusdienas stunda. Tirgus — vispiemērotākā vieta zādzībām •— būs lidz vakaram tukšs. Turklāt Tomam ne visai gribējās zagt gaišā dienas laikā. Tas izskatītos kaut kā neprofesio­nāli. Toms izņēma no kabatas pilnvaru, kas uzlika vi­ņam par pienākumu pastrādāt noziegumus, un vēlreiz pārlasīja to no sākuma līdz galam: «… jāslapstās tum­šos kaktos un jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava . ..»

Viss skaidrs! Viņš uzturēsies vietā, kurai ir slikta slava, tur izstrādās rīcības plānu un arī attiecīgi no­skaņosies. Diemžēl izvēle bija ļoti ierobežota. Ciematā darbojās restorāns «Mazulis», kurā saimniekoja divas māsas atraitnes, Džefa Apiņa «Atpūtas stūrītis» un pē­dīgi vēl — Eda Aldara taverna.

Toms izvēlējās tavernu.

Taverna atradās mājiņā, kas neko daudz neatšķīrās no citām ciemata mājām. Tur bija viena liela istaba viesiem, virtuve un saimnieku dzīvojamās istabas. Eda sieva gatavoja ēst un centās uzturēt telpās tīrību, cik nu viņai to atļāva sāpes krustos. Eds rosījās pie letes un ielēja viesiem dzērienus. Tas bija pabāls vīrs ar mie­gainām acīm un neparastu spēju uztraukties nieku dēļ.

— Sveiks, Tom, — Eds sacīja. — Stāsta, ka tu esot iecelts par noziedznieku.

— Jā, esmu, — Toms atbildēja. — Ielej man, lūdzu, glāzīti perikolas.

Eds Aldaris ielēja glāzē šo bezalkoholisko dzērienu, kuru pals gatavoja no dārzeņiem, un nemierīgi pamīņā- jās Toma galdiņa priekšā.

— Kā tad tā, kāpēc tu sēdi šeit un neko nezodz?

— Man jāpadomā, — Toms atbildēja. — Bez tam pilnvarā teikts, ka noziedzniekam jāuzturas vietās, ku­rām ir slikta slava. Tāpēc es arī sēžu te.

— Paklausies, tas nudien nav labi, — Aldaris skumji ierunājās. — Vai tad manam krodziņam ir tik slikta slava?

— Negaršīgāku ēdienu visā ciemā būs grūti atrast.

— Zinu. Mana vecene neprot gatavot. Bet viesi šeit vienmēr ir mīļi gaidīti un var justies kā savā ģimenē. Tāpēc cilvēki pie mums labprāt iegriežas.

— Tagad viss būs citādi, Ed. Es tavu krodziņu pa­sludināšu par savu štāba mītni.

Edam Aldarim nevarīgi nošļuka pleci.

— Centies nu izpatikt cilvēkiem, gan jau viņi tev ne­paliks pateicību parādā! — viņš nomurmināja un at­griezās aiz letes.

Toms prātoja tālāk. Un, jo vairāk puisis pūlējās, jo mazāk jēgas no tā bija. Tomēr viņš ar drūmu neatlai­dību turpināja piepūlēt smadzenes.

Pēc stundas Ričijs Fermeris, Džeda jaunākais dēlēns, atvēra durvis un iebāza šķirbā galvu.

— Vai tu esi jau kaut ko nospēris, Tom?

— Nē, pagaidām vēl ne, — Toms sadudzis atbil­dēja.

Tveicīga diena palēnam gaja uz beigām. Saulrieta stari ielūkojās krodziņa ne visai tīrajos logos. Ārā iečirkstējās zemes vēži, un tuvējā meža galotnēs iešal- cās pirmā vakara vēsma.

Smagnējais Džordžs Pārcēlājs un Maksis Audējs ienāca krodziņā iekampt pa glāzītei gjavas. Viņi piesē­dās pie Toma galdiņa.