Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

— Vai tad tu pats to nezini? — Mērs sarauca uz­acis. — Ja gribam būt uzticīgi Zemei, mums jāiet līdz galam. Un slepkavošana ir vienīgā joma, kurā mēs pa­gaidām esam atpalikuši. Viss pārējais būtu puslīdz kārtībā.

Tērpies jaunā zila formas blūzē ar spožām metāla pogām, istabā ienaca Bills Mālderis.

— Nu, Tom, vai esi jau kādu noslepkavojis?

Mērs sacīja:

— Viņš grib zināt, vai tas tiešām ir nepieciešams.

— Protams, ka nepieciešams! — policijas priekšnieks iesaucās. — Izlasi jebkuru grāmatu! Kas gan tas par noziedznieku, kurš nevienu nav noslepkavojis?

— Ko īsti tu domā noslepkavot? — mērs paintere­sējās.

Toms nemierīgi grozījās krēslā un krakšķināja pirk­stu locītavas.

— Nu?

— Labs ir. Es nositīšu Džefu Apini, — Toms iesau­cās.

Bills Mālderis cieši palūkojās uz viņu.

— Kāpēc?

— Kāpēc? Un kāpēc gan ne? ' — Bet kādi tev motīvi?

— Es domāju, ka jums vajag, lai ciemā notiktu kāda slepkavība, — Toms sacīja. — Par motīviem man ne­kas netika teikts.

— Nekvalificēta slepkavība mums neder, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Slepkavībai jānotiek pēc visiem likumiem. Citiem vārdiem, tai jābūt pārliecinoši motivētai.

Toms kļuva domīgs.

— Nu, es, piemēram, ne sevišķi labi pazīstu Džefu. Vai tas ir pietiekams motīvs?

Mērs pakratīja galvu.

— Nē, Tom, tas neder. Labāk izvēlies citu upuri.

— Varbūt padomāsim kopīgi, — Toms ierosināja. — Ko jūs teiktu par Džordžu Pārcēlāju?

— Kādi būtu motīvi? — Bills nekavējoties jautāja.

— Nu … hm … man, atklāti sakot, ne sevišķi patīk viņa gaita. Jau sen nepatīk. Un skaļš viņš ari mēdz būt… reizēm.

Mērs piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tas, šķiet, varētu iet. Ko tu teiksi, Bili?

— Interesanti, kā lai policija atklāj noziegumu, kas pastrādāts tādu motīvu dēļ?! — Bills sašutis vaicāja. — Kaut kas tamlīdzīgs varbūt derētu, ja tu nogalinātu afekta stāvoklī. Bet tev taču jāslepkavo pēc visiem no­teikumiem, Tom, un jāatbilst raksturojumam: aukstasi­nīgs, nežēlīgs, viltīgs slepkava. Nevar nosist cilvēku tikai tāpēc, ka nepatīk viņa gaita! Tas izklausās muļ­ķīgi …

— Man, liekas, vajadzētu visu velreiz kārtīgi apdo­māt, — Toms piecēlies sacīja.

— Tikai nedomā pārāk ilgi, — mērs piebilda. — Jo ātrāk šis darbs būs padarīts, jo labāk.

Toms paklanījās un devās uz durvīm.

— Jā, Tom! — Bills nokliedza viņam pakaļ. — Ne­aizmirsti atstāt lietiskus pierādījumus. Tas ir ļoti sva­rīgi.

— Labi, — Toms nomurminaja un izgaja ara.

Gandrīz visi ciemata iedzīvotāji, iznākuši uz ielas,

raudzījās debesīs. Melnais punktiņš ar katru minūti auga lielāks un tagad jau tikpat kā aizsedza mazo sauli.

Toms devās uz tavernu, lai vēlreiz pārdomātu operā­ciju visos sīkumos. Eds Aldaris acīmredzot bija revidē­jis savu attieksmi pret noziedzīgajiem elementiem, jo krodziņš izskatījās daudz savādāk nekā vakar. Tā dur­vis greznoja izkārtne ar uzrakstu «NOZIEDZNIEKA MIDZENIS»; logus sedza jauni, taču cītīgi aptraipīti aizkari, kas neļāva telpā iekļūt dienas gaismai un pie­šķīra tavernai drūma midzeņa izskatu. Pie vienas sie­nas bija pakārta no koka izgrieztu ieroču kolekcija. Pie otras sienas liels, asinssarkans traips radīja bais­mīgu iespaidu, ķaut arī Toms skaidri redzēja, ka tas uztriepts ar krāsu, kuru Bills Mālderis gatavo no rūtas ogām.

— Sveiks, Tom, nāc iekšā, — Eds Aldaris aicināja un ieveda viesi vistumšākajā kaktā. Toms izbrīnījās, jo ap šo laiku krodziņā nekad nebija tik daudz apmeklētāju. Ļaudīm acīmredzot patika iedzert pa glāzītei noziedz­nieka midzenī…

Sūkdams perikolu, Toms sāka prātot.

Izvairīties no slepkavības acīrhredzot nebūs iespē­jams.

Viņš izvilka savu pilnvaru un vēlreiz to pārlasīja. Asiņains darbiņš! Neviens cilvēks labprātīgi tādu ne­būtu uzņēmies… Bet ko tu darīsi, ja likums prasa, lai arī šis pienākums tiktu izpildīts?

Toms izdzēra perikolu un centās domāt par slepka­vību.

Viņš neatlaidīgi atkārtoja sev, ka jānogalina cilvēks. Kādam cilvēkam jāatņem dzīvība. Kāds jāaizraida uz viņpasauli.

Bet, lai kā viņš centās šo domu formulēt, vārdi neiz­teica lietas būtību. Pie skaidrības tomēr bija jātiek, un Toms nolēma aplūkot konkrētu piemēru. Viņš izvēlējās rudmataino spēkavīru — Marvu Namdari. Šodien Marvs, aizņēmies no viņa pats savu zāģi, būvē skolas ēku. Ja Toms Marvu nogalinās . .. nu, tad Marvs neko vairs nebūvēs. ^

Toms nepacietīgi papurināja galvu. Nē, viņam tomēr neizdevās iejusties situācijā!

Labi, Toms nodomāja. Apskatīsim jautājumu no cita viedokļa. Lūk, Marvs Namdaris — visstiprākais un, pēc daudzu domām, arī vislādzīgākais no visiem Namdaru puišiem —, piemiedzis acis un ar vasarraibumainajām rokām cieši satvēris ēveli, gludina dēli. Bet pats, pro­tams, jau tvīkst aiz slāpēm un jūt dūrējus kreisajā plecā, kuru ik vakarus bez jebkāda labuma noziež ar Jana Aptieķnieka pagatavoto ziedi.

Tas tātad būtu dzīvais Marvs Namdaris. Bet tagad …

Marvs Namdaris nokritis augšpēdus, viņa stiklainās acis ir pa pusei aizvērtas, rokas un kājas sastingušas, mute sašķiebusies, viņš neelpo, un sirds viņam nepukst. Nekad vairs viņš neturēs lielajās vasarraibumainajās rokās dēļa galu. Nekad nesūdzēsies par sāpēm plecā, kuras Jans Aptieķnieks neprotot izārstēt…

Vienu mirkli Toms līdz sirds dziļumiem izjuta, kas slēpjas aiz vārda «slepkavība». Tad šī halucinācija pa­zuda, taču atmiņas par to palika, jo redzētā aina bija tik spilgta, ka Tomam spēji uznāca nelabums.

Izdarījis zādzību, viņš vēl varētu dzīvot. Bet slepka­vība — pat ar vislabākajiem nodomiem, ciemata inte­resēs …

Ko gan sacīs cilvēki, ieraudzījuši to, ko viņš nupat skatījis iztēlē? Kā lai viņš pēc tam dzīvo cilvēku vidū? Kā lai samierinās pats ar sevi?

Un tomēr viņam jāizdara slepkavība! Katrs ciemata iedzīvotājs dod savu ieguldījumu kopīgajā pasākumā, un šo darbu liktenis acīmredzot ir lēmis viņam.

Bet ko tad īsti lai noslepkavo?

Lielais ļembasts sākās vēlāk, kad starpplanētu rācija ietarkšķējās dažādās balsīs.

— Vai šī ir kolonija? Kur atrodas galvaspilsēta?

— Tepat, — mērs atbildēja.

— Kur ir jūsu kosmodroms?

— Mums tur, ja nemaldos, tagad ierīkotas ganī­bas, — mērs paskaidroja. — Es pēc grāmatām varu pārbaudīt, kur tāds agrāk ir bijis. Bet neviens gaisa kuģis nav nolaidies šeit jau divsimt gadus …

— Tādā gadījumā bāzes kuģis paliks orbītā. Sapulci­niet savus pārstāvjus. Es* tūlīt nolaidīšos.

Visi ciemata iedzīvotāji salasījās laukā, kuru inspek­tors bija izraudzījies. Toms aizbāza ieročus aiz jostas un, stāvēdams koka ēnā, no tālienes vēroja ceremoniju.

Mazs gaisa kuģītis atdalījās no milzīgā bāzes kuģa un strauji piķēja lejup. Kuģītis krita kā akmens, un viss ciemats aizturēja elpu, gaidīdams, ka teju teju tas ietrieksies pļavā. Taču pēdējā mirklī kuģītis izšāva uguns strūklas, kas sadedzināja visu zāli zem tā, un lēni nolaidās zemē.

Mērs, enerģiski rīkodamies ar elkoņiem, spraucās uz priekšu, un viņam pa pēdām sekoja Bills Mālderis. Kuģīša durvis atvērās. Tanīs parādījās četri vīri. Viņi turēja rokās spožus metāla priekšmetus, un Toms sa­prata, ka tie ir ieroči. Tūdaļ aiz viņiem no kuģa izkāpa cienīgs resnis ar sarkanu seju, ģērbies melnā uniformā, kuru rotāja četras spožas medaļas. Viņu pavadīja krun­kains cilvēciņš tādās pašās melnās drēbēs. Pēc tam no kuģa izkāpa vēl četri vīri līdzīgos formas tērpos.