Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)

Здесь есть возможность читать онлайн «Roberts ŠEKLIJS - ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1972, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums): краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Roberts ŠEKLIJS
ŠIS TAS PAR VELTI
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1972
Seši stāstu krājumi, četri fantastiski un pieci piedzī­vojumu romāni — tāds ir gados samērā jaunā (dz. 1928. g.) amerikāņu rakstnieka Roberta Seklija ieguldījums literatūrā. Vislielāko uzmanību viņš vel­tījis fantastikai, uzskatīdams, ka «neviens cits daiļ­rades veids nedod rakstniekam tādu rīcības brīvību kā fantastika. Tā var aptvert — un aptver — visu uz pasaules, no nevaldāmas piedzīvojumu romantikas līdz satīrai un sociālajai analīzei.» R. Šeklija darbos fan­tastika sastopama visās šajās izpausmes formās.
Viss, ko uzrakstījis Šeklijs, lai kādām iztēles krā­sām un sižeta samezglojumiem žilbina acis, sakņo­jas mūsu pašu pasaulē un vedina domāt par ikdienas problēmām. Kaut vai titulstāsts «Sis tas par velti». Tā varonim no debesīm nokritusi mašīna, kas izpilda jebkuru vēlēšanos. Laimīgais īpašnieks cenšas izspiest no tehnikas brīnuma visu iespējamo. Sīkpilsoņa sapņi ir mazi, toties to ir daudz un viņa alkatība neizmē­rojama. Par šo alkatību stāsta varonim Kolinsam ir jāsamaksā ar savu dzīvi. Mašīna ir iz'domāta, bet cil­vēks — .kā no kapitālistiskās sabiedrības paņemts, tikai rakstnieka talanta paspilgtināts. Un tā visos šī krājuma stāstos, vienalga, kāda būtu to ievirze — tra­ģiska vai komiska.
Šo īso iepazīstināšanu gribas nobeigt ar literatūr­kritika J. Kagarjicka vārdiem par R. Šekliju: «… viņš nepamāca un neizklaidē — viņš kopā ar mums domā par dzīvi. Tāpēc lasīt viņu ir viegli, aizmirst — grūti.»
No angļu valodas tulkojis I. LIVSICS Noformējis G. CĪLĪTIS

ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums) — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Esiet sveicināts uz Jaunās Dilaveras, — mērs sa­cīja.

— Pateicos jums, ģenerāl, — korpulentais, enerģiski kratīdams mēra roku, atbildēja. — Es esmu inspektors Dilumeins, bet tas ir misters Grents, mans politiskais padomnieks.

Grents uzmeta augstprātīgu skatienu dilaveriešu pū­lim, tad, neslēpdams nicinājumu, izlikās, ka nav ievēro­jis mēra izstiepto roku, un stīvi paklanījās.

— Man gribētos aplūkot ciematu, — sacīja inspek­tors, pašķielējis uz Grentu. Grents piekrītoši pamāja. Formās tērptie sargi ieslēdza abas amatpersonas ciešā puslokā.

Zagšus, kā visīstākais ļaundaris, Toms sekoja pro­cesijai. Kad inspektors bija sasniedzis ciematu, Toms paslēpās aiz kādas mājas un turpināja novērojumus.

Mērs ar dibinātu lepnumu parādīja ciemiņiem cie­tumu, pastu, baznīcu un mazo sarkano skolas ēku. In­spektors likās mazliet apmulsis. Misters Grents pretīgi smaidīja un kasīja zodu.

— Tā jau es domāju, — viņš sacīja inspektoram. — Veltīga laika un degvielas šķiešana un gluži neva­jadzīga līnijkreisera amortizācija. Šeit nav absolūti nekā vērtīga.

— Par to es vēl neesmu pārliecināts, — inspektors atbildēja un atkal uzrunāja mēru: — Bet sakiet, — kā­dām vajadzībām jūs visu to uzbūvējāt, ģenerāl?

— Kādām vajadzībām? Lai Jaunā Dilavera pēc iespē­jas mazāk atšķirtos no Zemes, — mērs atbildēja. — Kā redzat, mēs darām visu, kas mūsu spēkos. .

Misters Grents kaut ko pačukstēja inspektoram ausī.

— Sakiet, — inspektors uzrunāja mēru, — cik jūsu ciematā jaunu vīriešu?

— Kā, lūdzu? — mērs apjucis nomurmināja.

— Cik jums šeit ir vīriešu vecumā no piecpadsmit līdz sešdesmit gadiem? — misters Grents paskaidroja. — Saprotiet, ģenerāl, mūsu mātes Zemes impērija atro­das kara stāvoklī. Kolonisti no Dengas IV un dažām citām planētām sacēlušies un apstrīd metropoles prio­ritāti.

— Tas, bez šaubām, ir ļoti nepatīkami, — mērs līdz­jūtīgi piezīmēja.

— Mums vajadzīgi cilvēki kosmodesantiem, — sa­cīja inspektors. — Spēcīgi, veselīgi vīri. Mūsu resursi ir izsmelti…

— Mēs gribam, — delikāti iestarpināja misters Grents, — dot iespēju visām Zemei uzticīgajām kolo­nijām piedalīties izšķirošajā cīņā par impēriju. Un esam pārliecināti, ka jūs nenoraidīsit mūsu priekš­likumu.

— Protams, nenoraidīšu, — mērs iesaucās. — Pro­tams, protams! Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunieši ļoti priecāsies… Tiesa, viņi nav nekādi lielie speciālisti šādās lietās, toties atjautības puišiem netrūkst. Domāju, ka viņi ātri iemācīsies …

— Redzat nu, — inspektors pievērsās misteram Grentam. — Sešdesmit, septiņdesmit, varbūt pat vesels simts rekrūšu. To, vai zināt, nevar uzskatīt par laika šķiešanu.

Taču misters Grents joprojām bija noskaņots skep­tiski.

Inspektors kopā ar padomnieku devās uz mēra māju, lai mazliet iestiprinātos. Viņus pavadīja četri kareivji. Pārējie četri aizgāja paklaiņot pa ciematu. Un klaiņo­jot viņi itin mierīgi pievāca visu, kas gadījās pa ro­kai …

Toms patvērās tuvējā mežā, lai vēlreiz rūpīgi pārdo­mātu savu uzdevumu.

Vakara krēslā misis Aldare, bailīgi atskatīdamās, izgāja no mājas un drīz atstāja aiz muguras ciemata pēdējās ēkas. Eda Aldara sieva bija kārna, jau sirmot sākusi gaišmate. Par spīti podagriskajam celim, viņa kustējās ļoti veikli.

— Atnesu tev pusdienas, — misis Aldare, ieraudzī­jusi Tomu, sacīja un nolika zemē ar rūtainu lakatu ap­segtu groziņu.

— Pusdienas? … Paldies, — Toms atbildēja, izbrīnā iepletis acis, — tev tas nemaz nebija jādara.

— Kā tad nebija? Mūsu krodziņš taču ir tā sliktu slavu iemantojusī vieta, kurā tev jāuzturas! Tāpēc mums arī jāatbild un jārūpējas par tevi. Starp citu, mērs lika tev kaut ko pateikt.

Toms bija piestūķējis pilnu muti un, nespēdams izru­nāt ne vārda, uzlūkoja misis Aldari.

— Mērs lika pateikt, lai tu pasteidzoties ar slepka­vību. Pagaidām viņš vazā aiz deguna inspektoru un šo riebīgo punduri Grentu. Bet agri vai vēlu viņam vaja­dzēs atskaitīties. Par to nevar būt šaubu.

Toms palocīja galvu.

— Kad tu to izdarīsi, Tom? — Misis Aldare, koķeti pieliekusi galvu, palūkojās uz viņu.

— Tas tev nav jāzina, — Toms atbildēja.

— Kā tad nav jāzina? Es taču esmu nozieguma līdz­dalībniece! — Misis Aldare pienāca viņam cieši klāt.

— Jā, tev taisnība, — Toms piekrita. — Labs ir. Es izdarīšu to šovakar, tikko satumsīs. Pasaki Billam Māl­derim, ka atstāšu visus pirkstu nospiedumus, cik vien izdosies, un arī dažādus lietiskus pierādījumus.

— Labi, Tom, — misis Aldare teica. — Lai dievs tev palīdz!

Gaidīdams tumsu, Toms no mežmalas sekoja visam, kas notiek ciematā. Viņš redzēja, ka gandrīz visi ka­reivji ir piedzērušies un staigā pa ciemu ar tādiem ģīm­jiem, it kā citu cilvēku pasaulē nebūtu. Viens no kareivjiem izšāva gaisā un nobiedēja mazos, pūkainos zālēdājus zvēriņus daudzu jūdžu apkārtnē.

Inspektors un misters Grents joprojām kavējās mēra mājā.

Beidzot satumsa. Toms ielavījās ciematā, paslēpās šaurā šķērsieliņā starp divām mājām un cieši satvēra nazi.

Pa ielu kāds tuvojās. Toms pamēģināja atcerēties metodes, kuras pielieto slepkavas, bet galva šķita tukša kā izslaucīta. Toms zināja tikai vienu: slepkavība ir jā­pastrādā pēc iespējas ātrāk! Kā viņš to izdarīs, galu galā nebija svarīgi.

Cilvēks nāca arvien tuvāk. Viņa augums jau bija labi saskatāms pret naksnīgajām debesīm.

— Ā, tas esi tu, Tom! — mērs iesaucās un, paskatī­jies uz nazi, piebilda: — Ko tu te dari?

— Jūs uzdevāt man kādu nogalināt, un es tagad …

— Es taču neteicu, lai tu nogalini mani. — Mērs sāka kāpties atpakaļ. — Mani nedrīkst!

— Kāpēc nedrīkst?

— Nu, pirmkārt, kādam ir jāuzņem inspektors. Viņš mani gaida, un viņam jāparāda …

— To var izdarīt arī Bills Mālderis. — Toms sa­grāba mēru aiz apkakles un piegrūda viņam nazi pie rīkles. —• Man personiski pret jums, protams, nav ne­kādu pretenziju …

— Pagaidi! — mērs iekliedzās. — Ja tev personiski pret mani nav pretenziju, tas nozīmē, ka nav arī slep­kavības motīva!

Toms nolaida nazi, taču joprojām turēja mēru aiz apkakles.

— Motīvu galu galā varētu izdomāt. Es, piemēram, ļoti dusmojos uz jums, kad jūs iecēlāt mani par no­ziedznieku.

— Bet tas taču bija mērs, kas iecēla tevi, vai ne?

— Nu, protams, kas gan cits …

No tumšās šķērsielaš mērs izvilka Tomu zvaigžņu gaismas pielietā klajumā.

— Skaties!

Toms iepleta muti. Mēram kājās bija garas, rūpīgi izgludinātas bikses ar ideāli taisnu vīli, mugurā — mundieris, kuru rotāja spožas medaļas, uz pleciem — divas zvaigžņu rindas ar desmit zvaigznēm katrā, un galvā — ar zelta tresi nošūta cepure, kas atgādināja lidojošu komētu.

— Redzi, Tom? Es vairs neesmu mērs. Es tagad esmu ģenerālis!

— Kāda starpība? Ģenerālis un mērs taču ir viena un tā pati persona.

— Tikai ne no formālā viedokļa! Tu diemžēl esi pa­laidis garām ceremoniju, kas notika šodien pēc pusdie­nas. Inspektors paziņoja, ka sakarā ar manu oficiālo iecelšanu ģenerāļa pakāpē man tagad jāvalkā ģenerāļa mundieris. Ceremonija norisinājās nepiespiestā un draudzīgā atmosfērā. Mūsu ciemiņi smaidīja un sa­mirkšķinājās …

Toms pavicināja nazi tā, it kā grasītos izķidāt zivi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)»

Обсуждение, отзывы о книге «ŠIS TAS PAR VELTI(Fant stastu krājums)» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x