Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

- Statujai tuvojas mākonis, - Ravils mani pārtrauca, skatī­damies videokameras okulārā.

- Interesanti, vai statuja to pievilks sev klāt, kā apgalvoja «vecākais cilvēks», - noteica Rafaels Jusupovs.

- Ravil! Padod man, es skatīšos okulārā. Ieslēdz, lūdzu, videokameru, - es palūdzu.

Okulārā bija skaidri redzams, ka mākonis tuvojas Lasošā Cilvēka statujai un sāk to pamazām aizklāt.

- Tik tiešām pievelk? - es nomurmināju.

Viņš lasa ar rokam…

Mākonis aizklāja sauli, un tajā brīdī es ieraudzīju, ka augstkalniem raksturīgās melnās ēnas uz statujas sāk bālēt, parādās pusēnas un dažas Lasošā Cilvēka statujas detaļas. Šis bridis ilga tikai dažas sekundes, bet man izdevās savām acim pārliecināties, ka Lasošais Cilvēks, sēdēdams Būdas pozā, uz ceļiem netur grāmatu. Nē! Uz viņa ceļiem nebija grāmata! (Jz ceļiem bija milzīga plāksne! Bet Lasošais Cilvēks ir uzlicis rokas uz šīs plāksnes!

- Ar rokām lasa plāksni!!! - es iesau­cos, izmisumā vēro­dams, kā mākonis aiz­sedz statuju.

Aizsteidzoties noti­kumiem priekšā, pa­teikšu, ka iegūto video- attēlu datorapstrāde apstiprināja faktu, ka Lasošais Cilvēks uz ce­ļiem tur plāksni, uzli­cis uz tās plaukstas.

Mākonis aizķērās aiz Lasošā Cilvēka sta­tujas un neparko ne­gribēja virzīties tālāk.

- Kā mums pavei­cās, ka varējām ierau­dzīt šo leģendāro sta­tuju, - es nočukstēju.

- Droši vien Dievs palīdzēja! Ravil, Dieva dēļ, glabā šo video­kaseti kā savu acuraugu.

- Protams, protams, šef.

- Interesanti ir tas, - es turpināju, - ka… kā es redzēju… kā man likās - Lasošais Cilvēks zelta plāksni «lasa», uzlicis uz tās plaukstas. Mums diezin vai var būt saprotams tāds «lasīšanas» mehānisms, bet tas acīmredzot ir eksistējis un… iespējams, ka eksistēs atkal. Starp citu, «vecākais cilvēks», stāstīdams par zelta plāksnēm Harati alā, teica, ka tās arī lasa ar rokām: caur rokām informācija it kā pati ieiet smadzenēs.

- Nevar izslēgt, ka senajiem cilvēkiem bija ļoti augstas ekstrasensorās spējas, un tādēļ rakstīšanas raksturs varēja būt pavisam cits, - piebilda Rafaels Jusupovs. - Piemēram, ir pilnī­gi iespējams, ka ieraksti zelta plāksnēs tika izdarīti ar to bio­lauku palīdzību, kas nāk no cilvēka rokām un nofiksējas metāla atomu līmenī. Šīs informācijas nolasīšana acīmredzot ari notika ar cilvēka biolaukiem. Tāpēc cerēt, ka uz lemūriešu zelta plāk­snēm būs redzami parastie burti vai hieroglifi, nav nekāda iemesla.

- Nikolaja Rēriha ekspedīciju ceļabiedrs Osendovskis savās grāmatās apraksta Tibetas lamas stāstu par to, ka vienā no slepenajām alām iesvaidītie Cilvēki lasija zelta plāksnes, pieliekot tās pie galvas, - es piezīmēju.

- Jā, tādu zelta plākšņu «lasīšanas» veidu var iedomāties, jo bio­lauki nāk kā no rokām, tā no galvas, - Rafaels Jusupovs paskaidroja. - Bet man šķiet, ka «lasīšana» ar rokām tomēr ir gal­venais informācijas iegūšanas veids no zelta plāksnēm. Ne jau tāpat vien Lasošais Cilvēks tur uz plāksnes rokas, nevis tur plāksni uz galvas. (Jn te… un te atrodas pasaules galvenās zelta plāksnes.

- Eh! Ja varētu uz tām paskatīties! - atskanēja Seļiverstova nopūta.

Neviens nepieies pie Lasoša Cilvēka

- Ha! - atsaucās Jusupovs. Vai tad tās plāksnes ir saliktas kaudzē blakus Lasošajam Cilvēkam? Droši vien galvenās zelta plāksnes ir dziļā zemzemē vai nu piramīdā, vai zem tās, un tās virsotnē ir uzstādita statuja.

- Šajā sakarā man atkal atausa prātā «vecākā cilvēka» vārdi, ka uz Kailasa zemzemēm ved 3 ieejas. Otrā atrodas blakus Lasošā Cilvēka statujai. Atceros, viņš teica, ka jau 2000 gadu neviens nav caur šo otro ieeju iegājis Kailasa zemzemēs. Ikvienu cilvēku, kas mēģinās ieiet pa otro ieeju, gaida nāve. Nepaklausīgos nogalina Nāves Valdnieka Jamas Spogulis. Dīvaini…

- Kāpēc?

- Tāpēc, - es turpināju, - ka Nāves Valdnieka Jamas Spoguļi acīmredzot var nogalināt cilvēku ar saspiestā laika palīdzību, bet tie, pēc maniem aprēķiniem, atrodas diezgan tālu no Lasošā Cilvēka statujas. Vismaz ceļš pie Lasošā Cilvēka statujas (piemēram, no šejienes) neved caur Nāves Ieleju, kas saistās ar Nāves Valdnieka Jamas Spoguli. Kāpēc tad «vecākais cilvēks» teica, ka nepaklausīgos nogalina Jamas Spogulis?

- Šef, parādi, kur, pēc taviem aprēķiniem, jābūt Nāves Ielejai un Jamas Spogulim, -Ravils pajautāja.

- Te jābūt tam spogulim, - es iebakstīju ar pirkstu kartē, - bet Lasošā Cilvēka statuja ir te. Starpā ir aptuveni 15 kilometri.

- M… jā… - novilka Ravils.

- Bet man liekas, - es turpināju prātot, cilvēkiem, kas cenšas iekļūt Kailasa zemzemēs pa otro ieeju, ir jāstājas Sirdsapziņas Tiesas priekšā pie Nāves Valdnieka Jamas Spoguļa, tas ir - jāieiet Nāves Ielejā. Sirdsapziņas Tiesa droši vien pēc nerak­stītiem Tibetas likumiem ir obligāts nosacījums, kas ar nāves

palidzību atsijā necienigos. Bet, pat ja cilvēks izturēs Jamas Sirdsapziņas Tiesu un pēc tam pieies pie Lasošā Cilvēka statu­jas, viņu gaida otrs pārbaudījums.

- Kāds? Varbūt tāds, kā Harati alā?! - Ravils ieinteresēti atsaucās.

- Ravil, ja to alu apsargā Harati - domājams, lemūrietis Somati stāvoklī, kura gars spēj nolasīt to cilvēku domas, kas tuvojas alai, un izveidot viņu priekšā nepārvaramu psiholoģisko barjeru -, tad var iedomāties, kāds pārbaudījums gaida cilvēku

vietā, kur atrodas galvenās lemūriešu zelta plāksnes! Šis pārbaudijums ar psihoener- ģētisko barjeru būs nesalī­dzināmi spēcigāks, un tā caur otro ieeju, kas atrodas zem Lasošā Cilvēka statujas, laidīs cauri tikai kristāltirus, dieviem līdzīgus cilvēkus. Bet tādu starp mums, mūs­dienu cilvēkiem, diemžēl nav. Tādēļ arī pēdējo 2000 gadu laikā neviens nav ie­gājis pa otro ieeju, - es daiļ­runīgi paskaidroju.

- Kas zina, iespējams ir viss. - Rafaels Jusupovs ne­viļus sabozās.

- Kas zina, - es aizrautīgi turpināju, - pilnīgi iespējams, ka zem Lasošā Cilvēka statu­jas brīnišķīgā zemzemē kopā ar galvenajām zelta plāksnēm Somati stāvoklī atdusas arī 10-12 metrus lieli daudzu jo daudzu lemūriešu ķermeņi, kuru gars aktīvi dzīvo, analizē svēto kalnu apmeklējošo cilvēku domas un stingri, ļoti stingri vērtē viņu garīgumu. Šiem lemūriešiem, kas tikai šķiet miruši, ir uzticēts sargāt galvenās zināšanas, kas reiz ir dzimušas uz mūsu planē­tas. Mirušo Valstība sargā Planētas Galvenās Zināšanas.

- Bet atlanti, pareizāk sakot - daži no atlantiem, kaut kad ir ieguvuši pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm, un pēc tam… pēc tam sākās atlantu civilizācijas uzplaukums.

- (Jn arī starp mums, āriešiem, droši vien kaut kad tālā nākotnē, kad būs izzudusi milzīgā skaudība un alkatība, noteik­ti parādīsies cilvēks, kas iegūs pieeju galvenajām lemūriešu zelta plāksnēm - Zemes zināšanu krātuvei, - es klusi noteicu. - Bet kad tas būs? Eh!

Iestājās klusums. Mēs visi skatījāmies uz Lasošā Cilvēka statujas pusi, kuru bezcerigi aizsedza mākonis. Taču tās posta­ments - piramīda bija redzama samērā skaidri.

- Paskat tikai, «mūsu» jaks arī skatās uz Lasošā Cilvēka pusi, - klusumu pārtrauca Ravils.

Kāpjot lejā, es pagriezos, lai vēlreiz paskatītos uz leģendārās Lasošā Cilvēka statujas pusi. Aiz jaka atskanēja Seļiverstova balss:

- Tur, kungi, ir galvenā zināšanu krātuve!

- (Jn šo galveno zināšanu pamatā ir maģiskās formulas, - es attraucu.

Es sapratu, ka censties sasniegt otro ieeju un iekļūt tajā mēs nemēģināsim, - vēl nav pienācis laiks.