Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Bet piedzīvojumi? To priekšā būs vēl ļoti daudz.

Daudzi cilvēki atnak un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

Daua Tencings (šerpa)

Kopā ar savu jaku kāpām lejup uz taku, kas veda uz ieleju.

- Nu, ej, ej, mīļais! - ik pa brīdim atkārtoja jakam blakus ejošais Sergejs Anatoļjevičs.

Kad tikām ielejā, man pēkšņi likās, ka pa labi pazib kaut kas ļoti pazīstams.

«Rādījās, vai?» es nodomāju, jo nespēju aptvert to, ko redzēju, un apstājos, lai ieskatītos labāk.

Arī jaks apstājās kā zemē iemiets. Kā jau pierasts, atkāpos dažus soļus atpakaļ un sāku skatīties spraugā starp jaku un Seļiverstovu.

- Pavirzies nostāk, Sergej Anatoļjevič! Neesi jau no stikla! - es ierēcos.

Skatījos un skatījos. Bet tur, tajā vietā, bija tikai mākoņi.

Sasprindzinājis gribasspēku, mobilizēju savu zemapziņu, sa­prazdams, ka tā ir noreaģējusi ātrāk par apziņu. Manuprāt, es pat piepūtos kā tāds titars. Pamazām kaut kur iekšpusē uzpeldē­ja kaut kādi tēli, pēc tam tie sāka konkretizēties, un beidzot manā iztēlē parādījās viduslaiku pils, īsta pils - ar aizsargmūriem un zvaniem. No šis pils vēdīja kaut kas pareizticīgs.

- Veči! Vai jus tur neredzejāt viduslaiku pili? - jautaju, ar roku rādīdams virzienu.

- Šef, tu ko?!

Stāvēju un turpināju skatities starp Tibetas pakalniem. Pēc dažām minūtēm izdzirdēju Seļiverstova balsi:

- Šef! Varbūt iesim tālāk…? Re, jaks dīdās, zāles te nav. Tikai smiltis un akmeņi.

- Tūliņ, tūliņ…

Vilcinājos, it kā gaidīdams, pats nezinu, ko.

- Paskat, mana ticība zemapziņas spēkam nav izdzisusi. Zemapziņa šajā vietā šķiet pat saasinājusies, - piezīmēju pats pie sevis.

Akmens zvans

Tajā brīdī mākoņi starp pakalniem mazliet pašķirās un kā pasakā parādījās īsts milziga lieluma zvans. Bija tāda sajūta, ka šis «zvans» veidots ar virpu, - tas bija cilindrisks, ar ieapaļu vir­sotni. Zvana virsotnē bija divi pakāpieni, kurus noslēdza konusveida paplašinājums ar plūstošu pāreju cilindrā.

- Akmens zvans! - es iekliedzos. - Re, kur ir!!!

Visi steidzās fotografēt. Ravils paņēma videokameru un, ieskatījies okulārā, arī iekliedzās:

- Tur taču ir divi zvani!

Visi ieskatījāmies ciešāk un nu jau ar neapbruņotu aci redzējām, ka nedaudz sāņus no pirmā «zvana» ir otra tāda paša «zvana» virsotne.

Zīmēju un ieskatījos katrā detaļā. Pamazām acis pa kreisi no «zvana» sāka izšķirt kaut kādu tam piegulošu konstrukciju.

- Nevaru saprast, vai tās būtu divas dīvainas piramīdas, kas

pāriet lokveida konstrukcijā…? - es nočukstēju, tikko varēdams pakustināt nosalušās lūpas. - Eh, ja man būtu tāda redze kā ērglim, velns lai parauj! Dūmaka traucē.

Neraugoties uz to, ka neizdevās labi saskatit konstrukciju, kas piekļāvās skaidri saredzamajiem «zvaniem», es tomēr to uzzimēju. Sanāca, ka milzīga akmens ieliekuma gali piekļaujas divām pakāpjveida piramīdām.

- Kāda sarežģita konstrukcija! - es iesaucos, pētīdams savu zīmējumu. - Interesanti gan - priekš kam tā ir domāta?

- Bez šaubām, lai pārveidotu telpu, - atsaucās Rafaels Jusupovs.

- Starp citu, - es piemetināju, - šī konstrukcija droši vien ietekmē laiku - tās lokveida daļa ļoti atgādina Kozireva laika spoguli.

- Bet es gribētu zināt, - Seļiverstovs pacēla galvu, - ar kādu mērķi vajadzēja šeit pārveidot telpu un izmainit laika plūdumu? Kāpēc senajiem cilvēkiem tas bija vajadzigs? Neviens uz Seļiverstova jautājumu neatbildēja.

Tobrīd es domāju par to, ka senie zinātnieki acīmredzot zinā­ja par telpu kā fizisku realitāti. Pie tam viņi acīmredzot prata objektīvi izpētīt telpu, fiksējot visus tās izliekumus un zinādami, kāda ietekme ir tam vai citam tās pārveidošanas raksturam. Senajiem zinātniekiem droši vien bija arī aparatūra laika pētīšanai, un viņi varēja ietekmēt tā gaitu, ceļot gigantiskas akmens būves, kas pārveido telpu.

Tobrid es jau pilnīgi skaidri sapratu, ka viela ir izliekta telpa, kurā apstādināts laiks, un enerģija arī ir izliekta telpa, taču laiks tajā plūst. Es sapratu, ka šeit, Dievu Pilsētā, senie zinātnieki ar pārsteidzošu akmens konstrukciju palīdzību veidoja kaut kādus vielas un enerģijas veidus. Bet kādus? Ar kādu mērķi?

Man nedeva mieru doma, ka šeit ir radits kaut kas grandiozs un dižens. Bet kas?

Apsēdos Tibetas smiltis un sajutos pavisam mazs mazītiņš.

- Nu, ko, piemēram, nozīmē šie «zvani»? - sāku prātot. - Ne jau skaistuma dēļ tos te cēla?! Var pieņemt, ka «zvani» izliec telpu … zvana formā, bet… priekš kam tas ir vajadzīgs - vai «zvanvei- da vielas radīšanai», vai varbūt «zvanveida enerģijas» radīšanai? tin kāpēc šis «zvans» ir tik milzīgs? Atomu izmērs taču…

Galu galā es sapinos savos prātojumos. Šī svētā vieta, kur mums, pateicoties liktenim, bija tā laime atrasties, bija mīkla, neiedomājami nozīmīga mikla. Ar katru sava ķermeņa šūniņu jutu, ka man - parastam «trīsdimensiju» Krievijas iedzīvotājam ar parastu tatāru uzvārdu - Muldašovs - nav lemts saprast seno cil­vēku nodomu, aptvert viņu zināšanu dziļumu un viņu izmantotās tehnoloģijas principus. Man bija ļauts tikai paskatīties uz leģendāro Dievu Pilsētu un … veidot hipotēzes par to, kāds bijis tās mērķis.

Apsēdos Tibetas smiltīs un sajutos mazs mazītiņš

Toreiz, sēžot Tibetas smiltīs, es nezināju, ka drīz vien, pēc neilga laika, mēs - Krievijas zinātnieki - pēkšņi mazliet, mazliet sapratīsim seno cilvēku nodomu un pat no šis niecīgās saprat­nes mums kļūs baisi.

- Šef, paklausies, - atskanēja Ravila Mirhaidarova balss.

Pagriezos un paskatijos uz Ravilu, kas raudzījās uz «zvaniem».

- Man šķiet, ka tie zvani, ko izmanto visas reliģijas, ir nākuši no šejienes, no Dievu Pilsētas, tas ir - tikuši vei­doti pēc šo Tibetas «zvanu» parauga. - Ravils parādīja ar roku.

- Manuprāt, zvans nav tikai skaņu veidojošs instru­ments, kādu pasaulē ir vesels

lērums, tas pirmām kārtām ir figūra, kas attiecīgā veidā izliec telpu un tādējādi koncentrē ap sevi tās smalkās enerģijas, kas cil­vēkos rada dievbijīgas un Dievu apliecinošas emocijas. Ar zvanu skaņām šīs smalkās enerģijas izplatās un it kā sauc cilvēkus pievērsties galvenajam - Dievam.

- Tev droši vien ir taisnība, - es teicu un piecēlos kājās.

- Bet, ja ieiet, lūk, tās lokveida konstrukcijas, kura, visdrīzāk, ir laika spogulis, iedarbības laukā, tad cilvēks droši vien acumirklī nodzīvo savu dzīvi un pārvēršas pelnos, - piemetināja Seļiverstovs.

- Dievu Pilsēta ir radīta tikai priekš iesvētītajiem, - nopūtās Ravils.

- Ejam, - es nokomandēju.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

__ Daua Tencings (šerpa)

Pēc kāda laiciņa, kad bijām nokāpuši lejā, mūsu priekšā at­klājās svētais Kailass.

- Re, kur viņš ir! - teica Rafaels Jusupovs.

- Ar laiku mums veicas! Parādījās zila debess, - piemetināja Seļiverstovs. - Mainigs mākoņu daudzums, kā saka.

- Serjoža! Serjoža! - Seļiverstovam uzsauca Rafaels Jusu­povs. - Nofotografē mani uz svētā kalna fona!

- Labi. Tikai paejies mazliet atpakaļ, jaks stāv priekšā.

- Labi.

Skatijos uz svētā Kailasa virsotni, kas pacēlās pāri grēdai. Sniega ietērpā tas mirdzēja uz zilo debesu fona. No svētā kalna plūda kaut kas maģisks.