Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Es shematiski uzzimēju savu iedomāto Mazo Kailasu (4. nu­murs) un, protams, arī Lielo Kailasu (98. numurs).

Lielā Kailasa austrumu atzarojumam (103. numurs) bija iz­liekta forma, un tas atradās tajā pašā limenī kā mūsu iedomā­tais Mazais Kailass. Interesanti bija tas, ka uz ši atzarojuma arī bija vertikāla vaga (102. numurs), kas bija tāda pati kā Lielā Kailasa centrālā vaga.

- Atkal vaga! Ko tas varētu nozīmēt? Ko tā šeit atdala? - iesaucos pie sevis.

Uz šā austrumu atzarojuma es pievērsu uzmanību vispe­rifēriskākajam izvirzījumam (104. numurs) un ilgi pētīju to vi­deokameras okulārā un binoklī. Šajā izvirzījumā slēpās kaut kas draudošs.

«Varbūt tas ari ir tas «karmas akmens», par kuru rakstīja Angarika Govinda?» es nodomāju, nevarēdams atrast atbildi.

Vēl dažas minūtes aplūkoju Lielā Kailasa austrumu atzaroju­mu. Sazin kāpēc mani pārņēma iekšējs nemiers, kas pamazām pārvērtās bailēs. Cenšoties pārvarēt šis sazin no kurienes

radušās jūtas, es sāku zimēt Lielā Kailasa austrumu atzarojumu. Es vēl nezināju, ka zīmēju Nāves Dieva Jamas Spoguļa otru pusi.

Kad beidzu zimēt, mēs straujiem soļiem devāmies uz zie­meļrietumiem, neatraudami skatienu no Kailasa. Svētais Kailass gan paslēpās aiz pakalniem, gan atkal parādījās, pārsteigdams ar savu varenību.

Cik te daudz piramīdu!

Drīz vien mūsu priekšā pavērās skats uz visu piramidālo kon­strukciju grupu, kas bija Kailasa pakājē.

- Cik te daudz piramīdu! - iesaucās Ravils.

- Ir tāda sajūta, ka piramīdas klājas viena uz otras. Kaut kāds piramīdu konglomerāts! - es piebildu.

- Starp citu, šī piramidālo konstrukciju grupa atrodas nedaudz tālāk no svētā Kailasa nekā tā grupa, kuru mēs nupat zīmējām.

- Tās piramīdas ir ļoti senas un daudzās vietās ir sairušas, - nopūtās Ravils. - Bet kāda formu daudzveidība! Neviena…

- Sāksim zīmēt un fotografēt! Drīz sāks tumst, - es viņu pār­traucu. Tu fotografē un filmē ar videokameru. Es skraidīšu pa pakalniem, lai zīmējumā varētu attēlot telpisku skatu. Fotografējot to nav iespējams panākt. Tikai zīmējumā.

- Jā… Skraidīt 5000 metru augstumā…

«Pārskrējis» pāri dažiem pakalniem, uzzīmēju pirmo zīmēju­mu.

- Clh! - es nopūtos.

Bija skaidri redzams, ka gubu mākoņi sāk mest melnas ēnas uz tām piramidālajām konstrukcijām, kuras es zīmēju. Tāpēc

nevarēja gaidit, ka fotogrāfijas un video- uzņēmumi būs labākā kvalitātē. Diezin vai foto un videotehnika varēs «izsisties cauri» melnajai augstkalnu ēnai, bet cilvēka acs var to izdarit, uztverot neparasto kalnu deta­ļas, kurus klāja šī mel­nā ēna.

No visa tā, ko es uz­zimēju, visinteresan­tākā man šķita nepa­rasta konstrukcija, kuru es apzīmēju ar

92. numuru. Tā bija konstrukcija, no kuras augšup veda plati pakāpieni un kura beidzās ar trijstūrveida «jumtu».

«Interesanti, ko gan varēja nozimēt šādā veidā izliekta telpa? Kādu vielu radija senie cilvēki, laužot telpu tādā formā un apstādinot tajā laiku? Ja senie cilvēki tā veidoja kaut kādu molekulu, tad kāpēc sākotnējā variantā tai bija tik grandiozi izmēri? Vai tiešām molekulas savā pimsākumā ir piramidālas formas un atšķiras viena no otras ar izliektas telpas raksturu?» es domāju, kasīdams pakausi.

Pa kreisi uz rietumiem no 92. konstrukcijas bija redzamas divas piramidālas konstrukcijas (nr. 89 un 90), starp kurām bija

Piramidālo konstrukciju nr. 89 un 90 fotogrāfiju oriģināli un attēli pēc datorapstrādes (3D-modelēšanas)

redzams parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. 89. piramidālā konstrukcija bija diezgan stipri izpostīta, bet diezgan skaidri bija redzamas pakāpjveida piramīdas iezīmes, un tās augšējā laukumā bija kaut kādas būves, kuras, tajā vai citā pakāpē piedomājot, varēja interpretēt kā kaut kādu enerģiju raiditāju. 90. konstrukcijai acīmredzot bija divpušu pakāpjveida piramīdas forma ar skaidri izteiktu centrālo aili augšējā pakā­pienā.

Bet mani vairāk par visu interesēja parasts Tibetas pakalns ar nedabīgi smailu virsotni. Lai labāk varētu to saredzēt, pakāpos augstāk uz tuvākā pakalna un no turienes skaidri ieraudzīju, ka pakalna virsotnē ir cilindriska tapa.

- Ravil! Nāc šurp! Paņem videokameru un binokli! - es ieklie­dzos.

Kad pienāca Ravils, es, rādīdams uz to, jautāju:

- Kā tu domā, kas tas ir?

- Izskatās pēc gūrija, - viņš teica. - Dažreiz vietējie iedzīvotāji vai tūristi atzīmē takas, no akmeņiem veidojot gūrijus.

-Ja tas ir gūrijs, - es iesmējos, - tad cik tas ir liels?! Man izskatās, ka tas sniedzas vismaz tris vai četrstāvu mājas aug­stumā. No akmeņiem sakraut tik augstu gūriju… tas taču sagāzīsies.

- Nu, laikam gan, - Ravils piekrita. - Tāda sajūta, ka šī «tapa» gluda cilindra veidā izgriezta no viena akmens, uznesta tā pakalna virsotnē un nolikta tur, tāpat kā … kā tika atnestas un uzstādītas Lieldienu salas milzīgās statujas vai kā… no tālienes atnesti akmens bloki Ēģiptes piramīdu būvei.

- Lidzinās cilindram. Tā kā bāka…

- Bet bez logiem un bez durvim.

- Nu ja. Interesanti - priekš kam tas domāts? - Biju apjucis. - Es, piemēram, nezinu. (Jn tu?

- Es ari nezinu. - Ravils nodūra galvu.

Mēs apklusām. Es aizvien vairāk un vairāk ticēju, ka visas šīs tā saucamās konstrukcijas, kuras mēs redzam, fotografējam un zīmējam, nav dīvaini vēja un ūdens radīti veidojumi. Tās kādreiz sen, sen kāds te ir veidojis - pārāk stipri tās kontrastē un izceļas uz dabisko Tibetas pakalnu fona. Jā, un… te ir kaut kāda secī­ba un konsekvence! Jā, un… te jūtams kaut kāds plāns, tikai mums tas ir nesaprotams, nu galīgi nesaprotams… Skaidrs ir tikai tas, ka šīs konstrukcijas ir senas, ļoti senas, un tikai to dru­pas atgādina par Dievu Pilsētas dievišķo skaistumu.

Sāku domāt par tām metodēm, kādas izmantotas šo divaino milzigo būvju celtniecībai. Izskatījās, ka tikuši slīpēti dabiskie kalni un arī likti kopā milzigi akmens bloki vai veidotas akmens konstrukcijas un pēc tam pārnestas uz vajadzigo vietu. Bet kā tas tika darīts? (Jn ar kādu mērķu? To es nezināju.

Sāku no jauna pētīt «cilindru» binoklī.

- Ravil! Paskaties, tam cilindram ir tāds kā knābītis. Interesanti, kurā virzienā tas rāda? Pamēģināsim pēc kompasa noteikt uz kartes!

Kādas piecas minūtes noņēmos ar kompasu un iesaucos:

- «Cilindra» knābis rāda uz Mazo Kailasu! Es tev saku, ka tajā Mazajā Kailasā kaut kas ir, ne jau tāpat vien pavadonis Tatu teica, ka tas ir tikpat nozīmīgs kā Lielais Kailass.

Tas ir senas piramīdas, nevis ūdens un vēja veidojumi

Es zināju, ka driz mēs iesim uz Mazo Kailasu un varēsim to labi apskatit. Bet tagad mums bija jāuzzīmē un jānofotografē piramīdām līdzīgas konstrukcijas, kuras bija redzamas no jau minētās konstrukcijas nr. 92 austrumu puses.

- Lūk, es zīmēju kārtējo piramīdai līdzīgo konstrukciju un apzīmēju to ar numuru «93», - bubināju zem deguna, - un nemaz neesmu pārliecināts, ka tā ir mākslīgi radīts veidojums, nevis vēja un ūdens iedarbības rezultāts. Zīmēju vienu konstrukcijas daļu pēc otras, un sanāk kaut kas ļoti līdzīgs piramīdai, tikai ar kaut kādām daudzveidigām piramīdām līdzīgām konstrukcijām uz «jumta». Ko nozīmē šīs konstrukcijas uz «jumta»? Kāpēc tās tur stāv? Kāpēc Ēģiptes piramidas ir vienkāršas, lakoniskas un daudzējādā ziņā līdzīgas viena otrai, bet šeit, Tibetā, visas piramīdām līdzīgās konstrukcijas ir neticami daudzveidīgas, un ši daudzveidība izpaužas ari daudzajās detaļās, kas papildina pašu «seno piramīdu»? Neredzu formu atkārtošanos! Kāpēc Ēģiptē Gīzas kompleksā Heopsa, Hefrēna un Mikerīna piramīdas ir tik līdzīgas viena otrai un atšķirīgi ir tikai to izmēri? Bet te nav nekādas atkārtošanās, nekādas atkārtošanās! Vai tikai es te