Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

- Tantrisko spēku centrs uz Zemes, - piezīmēju pats pie sevis.

Bet pēc tam es mainīju savas domāšanas raksturu un pievēr­sos lietišķam stilam. Sapulcināju puišus un sāku komandēt.

- Līdz tumsai palikušas apmēram trīs ar pusi stundas. No šejienes nevar redzēt visu Kailasu, tā ir tikai virsotne. Ierosinu sadalīties grupās. Sergejs Anatoļjevičs un Rafaels ies pie jakiem, dzinējiem un pavadoņa un iekārtos nometni. Re, kur viņi ir! - es

rādiju. - Bet mēs ar Ravilu paiesimies pa ieleju, lai atrastu plašāku skatu uz Kailasu, pēc tam iesim uz austrumiem un paskatīsimies uz svētā kalna dienvidrietumu pusi. Darīsim tā - kamēr laiks ir labs! Mēs droši vien atgriezisimies tikai tumsā. Azimuts uz mūsu nometni man ir. Tumsā nepiemirstiet spīdināt baterijas vai šad tad izšaujiet pa raķetei. Labi?

-Nu, labi.

- Ejam, Ravil! Laika ir maz. Sokolāditi gan kādu iedodiet līdzi!

Seļiverstovs sāka rakņāties pa kabatām.

- Še, ņem!

- Paldies.

- Mēs ar Ravilu paspējām paspert tikai dažus soļus, kad ie­raudzījām, ka «mūsu» jaks pagriežas un sāk soļot mums līdzi.

- Nu, vai zini! - tik vien spēju pateikt.

- Paklau! Tu, Sergej Anatoļjevič, soļo pa priekšu tikpat svari- gi kā viņš. - Rafaels Jusupovs parādija uz mani. - Bet jūs ar Ravilu stājieties aiz mums un pēc kādiem desmit metriem klusiņām lavieties prom. Ja jaks to ari pamanis, tad ies blakus tam, kurš iet pa priekšu, tas ir - domās, ka Seļiverstovs ir dzinējs Muldašovs.

Visdižākā piramida pasaule

Eksperiments patiešām izdevās, un mēs ar Ravilu, tā teikt, «aizlavījāmies» un enerģiski soļojām uz austrumiem. Pēc kādiem

sešiem kilometriem apstājāmies vietā, no kurienes svētais Kailass izskatījās daudz diženāks. Salīdzinājumā ar to Tibetas pakalni šķita neievērojami un strupi. Kailass atgādināja grandiozu un neparastu pakāpjveida piramidu. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka ši milzīgā piramidālā konstrukcija 6666 metru augstumā ir cilvēka roku darbs vai arī… Kailasam apkārt redzamās kalnu kores ar banālajām virsotnēm un aizām it kā pasvītroja svētā Kailasa mākslīgo izcelsmi.

- Šef, tas taču nav īsts kalns, tā ir piramīda, - čukstēja Ravils, nenovērsdams acis no Kailasa. - (Jn diezin vai cilvēki būtu sākuši pielūgt parastu, lai arī ļoti skaistu kalnu, par kuru ir daudz mītu un leģendu. Nē! Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē.

- Labi teikts. Malacis! Tikai…

-Kas?

- Tikai sazin kāpēc cilvēki nepielūdz Ēģiptes un Meksikas piramidas… (Jn visas pasaules svētceļniekiem tikai ieraudzit vien svēto Kailasa piramīdu šeit, Tibetā, skaitās ne tikai laimes

kalngals, bet ari sākums jaunai garīgai dzivei. Kāpēc tā?

- ???

Ravils Mirhaidarovs: - Cilvēki pielūdz vislielāko piramīdu pasaulē - svēto Kailasu

- Man, man, - es sāku stostīties, - man šķiet, ka ar šo kalnu saistīts dzīves… cilvēka dzives jēdziens.

Galvā atkal sagriezās domu virpulis. Centos atrast kādu skaidrojumu svētā Kailasa saistībai ar cilvēka dzīvi uz Zemes, bet… pamazām manas domas pārvērtās banālā un nervozā juceklī. Papurināju galvu, lai tiktu vaļā no šī jucekļa, un atkal sāku skatities uz Kailasu.

- Paskaties, Ravil, manuprāt, Kailasa piramīdas pakāpieni labāk redzami no šejienes, no dienvidaustrumu puses, nevis no rietumu puses.

- Laikam gan.

-Ar ko tas varētu būt saistits? Kailasa virsotni sedzošajai snie­ga cepurei visur ir jābūt vienādai. Varbūt to ietekmē atspīdumi?

Viena vienīga mīkla

- Šis kalns, - Ravils paraustīja plecus^ - ir viena vienīga mikla! Varbūt tantriskie spēki, kuru centrs ir šis mīklainais kalns, mums neizprotamā veidā izkropļo redzes uztveri. Varbūt… Kas to lai zina?

Es sapratu, ka šeit, šajā svētajā vietā, mēs ne tikai sastopamies ar vienu mīklu pēc otras, bet esam vienas vienīgas miklas vidū. Būdams zinātnieks, esmu pieradis «minēt» zināt­niskas mīklas, un tās ir kļuvušas it kā par manas dzives sastāv­daļu. Bet šeit viss bija citādāk. Pareizāk sakot, šai Tibetas mīk­lai bija cits raksturs-tā bija neaptverami dižena un grandioza un it kā čukstēja, ka nāk no paša Dieva.

Pētīdams svēto Kailasu, es atcerējos vārdus no Angarikas Govindas grāmatas - ka tā ass, kas savieno daudzas pasaules, iet caur šo kalnu (vai… piramīdu?). Atcerējos ari Bonpo lamas vārdus, ka Kailasa komplekss tika celts ar piecu elementu spēka palidzību. Tūdaļ iztēlojos, ka šī ass, kas savieno paralēlās pasaules, ir tā leģendārā piecu elementu enerģija jeb vienotā paralēlo pasauļu enerģija, kuru reliģiskajās mācībās sauc par dzīvības spēku. (Jn šī enerģija ir vadāma tikai ar jūtām, ar tām pašām jūtām, kas mūsos viļņojas ik minūti un ik sekundi, bet kuras, atšķirībā no mūsu jūtām, ir kristāltiras un īstas Mīlestības uz Dievu apstarotas.

Es pilnīgi reāli sapratu, ka mūsu trīsdimensiju pasaules piek­tais elements - Cilvēks (tas ir - mēs un jūs) - nav rīcībspējīgs sava zemā tīro domu potenciāla dēļ un nevar piedalīties piecu elementu enerģijas radīšanā. (Jn tāpat es arī sapratu, ka droši vien paralēlās pasaules palidz viena otrai un kāds četrdimensiju cilvēks, kas kādreiz sensenos laikos no Šambalas vai no para­lēlās pasaules ir atnācis mūsu trīsdimensiju pasaulē, ar sevi papildināja nepietiekamo piekto elementu - Cilvēku, un pēc tam brīnumainais piecu elementu spēks sāka darboties šeit, «Mūžīgā Kontinenta» rajonā, slīpējot kalnus un pārvēršot tos apbrīnojami sarežģītās piramīdās un laika spoguļos. Šeit tika radīts kaut kas ļoti, ļoti svarīgs! Bet kas?! To es nezināju.

- Šef, laiks iet, - atskanēja Ravila balss.

- Ejam, ejam, - es pakratīju galvu, it kā atbrīvodamies no pēkšņās domu plūsmas.

Kailasa virpotais tēls

Ejot atpakaļ uz rietumiem, mēs apstājāmies gandrīz pretī svētajam kalnam. No turienes Kailass izskatījās diženi, kaut kā nedabīgi paceldamies pāri Tibetas kalniem. Tikpat labi bija redzama pakāpjveida konstrukcija un kaut kāda iemesla dēļ izveidotā centrālā vaga.

«Kādēļ vajadzīga šī vaga?» bezcerīgi pūlējos izdomāt un, pro­tams, atbildi neatradu.

Pēc tam sākām atiet uz dienvidiem, kāpjot augšup pa nogāzi un attālinoties no svētā kalna, zinot, ka pavērsies skats uz tā pakāji, ko ieskāva un aizsedza kalni. Atgājuši kilometru tālāk, ievērojām, ka vietā, kur pakāpieni beidzas, sākas krauja, kurai arī ir Kailasa dienvidaustrumu pusei raksturīga pusapļa forma.

Pagājuši vēl kilometru uz dienvidiem, redzējām, ka krauja kļuvusi vēl dziļāka, un varēja saskatīt to līdz pašai lejai. Ravils uzstādīja videokameru uz stativa, un mēs objektiva milzigajā palielinājumā sākām pētīt šo krauju un aizas dibenu.

- Kāda gluda krauja, vai ne? It kā daļa kalna būtu nogriezta ar nazi, - atskanēja Ravila komentārs.

- Tā gan, - piekritu, ieskatijies okulārā. - Pa krauju iet tikai centrālā vaga. Starp citu…

- Kas?

-Angļa Tima pavadonis, vārdā Gelu…

- Tas, kuram matos bija daudz utu, kas līda uz ap galvu apsietās sarkanās lentes? - Ravils mani pārtrauca.

- Jā, tas pats. Tad, lūk, šis Gelu teica, ka Kailasa pakāpieni nomet cilvēku bezdibenī, un bezdibenis ir tik dziļš, ka jākrīt ļoti ilgi. Droši vien viņš stāstīja par šo bezdibeni, - es teicu, ar acīm ieurbies okulārā.

- Jākrīt tur ir… - Ravils centās novērtēt, - kādi septiņi simti metru, varbūt pat kilometrs.

- Bet es skatos uz Kailasa virsotni, - es turpināju, neatrau­dams acis no okulāra, - un nevaru saprast, vai tur ir laukums vai nav. Pavadonis Gelu teica, ka svētā kalna virsotnē ir lidzens laukums, bet cilvēki tur sēdēt nevar, tur var sēdēt tikai Dievi. Pat Dievam līdzīgos jogus Milarepu un Bonpo kalns nometis lejā.