Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Ik pēc pāris stundām kāds, visbiežāk gan Rafaels Gajazovičs Jusupovs, ieteicās:

- Nu ko, veči, varbūt uzēdīsim kaut ko?!

(Jn mēs atkal gājām uz kādu lētu restorāniņu, lai paēstu, ar baudu paēstu… civilizētu ēdienu.

Ēšanas laikā ar baudu vēroju puišu sejas. Viņi priecājās ne tikai par ēdiena pārpilnību, viņi priecājās, ka ir spējuši izturēt grūtus, es pat teiktu, ārkārtīgi bīstamus pārbaudījumus, savām acīm skatījuši leģendāro Dievu Pilsētu un sapratuši, daudz ko sapratuši šajā dzīvē. Rafaela Jusupova seja staroja.

Dzerošie Rafaels Jusupovs un Ravils Mirhaidarovs un rakstošais Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs

Rafaela Jusupova seja staroja

Driz vien lidmašina aiznesa mūs uz Maskavu. Salonā Sergejs Anatoļjevičs «sadraudzējās» ar kādu alpinistu un «norunāja» pudeli spirta… pusotra litra spirta minerālūdens pudelē.

Lidostā Seremetjeva-2 Sergeja Anatoļjeviča acis pieplūda asarām, un viņš, ceļos nometies, sāka skūpstit granīta skrejceļu, nepārtraukti atkārtodams:

- Zeme! Krievijas zeme!

Pie izejas ieraudzījām draugus, kas mūs gaidīja, - Irinu Kazminu, Tatjanu Drapeko un Juriju Ivanoviču Vasiļjevu. Apskāvāmies, iesēdāmies mašinā, aizbraucām pie Irinas Kazminas un… svinējām, svinējām, svinējām. Centos kaut ko pastāstīt, taču nekas nesanāca - te tomēr man pagaidām viss vēl bija… svešs. Tikai draugu siltās acis atgrieza mani dzivē, bet es… lai cik dīvaini tas nebūtu… vēl biju tur, Dievu Pilsētā.

Pēc tam lidmašīna aiznesa mūs uz dzimto (Jfu. Mūs sagaidī­ja, pasniedza pa glāzītei šņabja, un mēs bez pārtraukuma klai­gājām, protams, pļāpājot visādas blēņas. Par Dievu Pilsētu runājām maz - tā bija pārāk svēta lieta.

Mašīna pieveda mani pie mājas durvīm. Zināju, ka mājās mani gaida sieva - Tatjana.

Mana sieva Tatjana ar kaķi, vārdā Muļķis

Izkāpis no mašīnas, uz brīdi apstājos. Atcerējos, ka mana sieva - Taņa - prata gulēt divas reizes dienā, ka viņai bija brīnišķīga nervu sistēma un viņu nekad nemocīja bezmiegs. Pārnākusi no darba tā ap septiņiem vakarā, viņa padzēra tēju un likās gulēt - tā lidz vienpadsmitiem divpadsmitiem, tad cēlās augšā, gatavoja vakariņas, cerot, ka viņas darbarūķis vīriņš pār­radīsies tā ap trijiem naktī (jo viņš diemžēl ir pūce) un gribēs paēst, bet viņam vienatnē ar kaķi klēpi nebūs patīkami strēbt kāpostu zupu. Taņa vienmēr mani sagaidīja, un mēs kā normāla

Taņas pīrāgs

ģimene vakariņas ēdām kopā… trijos nakti. Bet es, sakot: «Nu, Taņa, vai ieliet pa glāzītei?» - strēbu zupu, locīju iekšā Taņas ceptās kotletes ar kartupeļiem, nepiemirstot vakariņu beigās pieņemt tatāru vīra svarīgo pozu un pateikt: «Nu ko, Taņa, novāc tos traukus… lūdzu!»

Pēc tam mēs dzērām tēju, protams, ar Taņas ceptajiem pīrāgiem, kurus, patiesību sakot, es ne visai mīlu, taču ēdu patriotisku jūtu vadīts, lai gan citi (kad es šos pīrāgus dažreiz aiznesu uz darbu), ēdot Taņas ceptos pīrāgus, to vien saka kā «M-m-m-m!» un «Cik garda mikla!».

Tā nu ari tagad, stāvot pie mājas durvim, es jutu, ka tūliņ, tūliņ aiziešu līdz liftam, nospiedīšu pogu, lifts grabot un vibrējot atnāks līdz pirmajam stāvam un uzvedīs mani lidz dzīvokļa durvim, kuru priekšā es uz brītiņu apstāšos, lai saprastu, ka man ir ļoti gribējies uz šejieni… uz mājām. Man… Tibetas putekļu vētru izpluinītam… ļoti gribējās mājās.

Es patiešām iegāju kāpņu telpā, nospiedu lifta pogu, lifts uznesa mani līdz dzīvokļa durvīm.

Pirms piezvanīt, es atkal uz brīdi apstājos. Galvā atskanēja Jurija Ivanoviča Vasiļjeva lidostā Šeremetjeva-2 teiktie vārdi, mūs sagaidot:

- Nu, kā tad ir, šef, vai Dievu Pilsētu atradāt?

- Atradām, Jura, atradām! - es atbildēju.

- Un kas tas ir?

- Dzīves Matrica uz Zemes, - atbildēju pats sev par pārsteigumu.

Epilogs

Ar to, dārgo lasitāj, šis stāsts nav galā. Grāmatas nākamajā sējumā pastāstišu par to, kā grūtu un garlaicīgu aprēķinu rezultātā mēs nonācām pie pārsteidzoša secinājuma, ka Dievs ir sūtījis mums šo likteni - atrast… vietu, kur viņš ir radijis Zemes cilvēku. Gn, lai gan jums, dārgo lasītāj, šie aprēķini liksies sarežģīti un garlaicīgi, sākot lasīt nākamo sējumu, jūs drīz vien sapratīsiet, ka, saprotot Dievu Pilsētu, sapratīsiet arī paši sevi, kas… vispār… ir ļoti svarigi.

Bet pēc tam nāks klajā «Dzīves Matrica uz Zemes - 2»…

Autora priekšvārds 7

1. nodaļa. Pirmās Dievu Pilsētas piramīdas 12

2. nodaļa. Lasošais Cilvēks 45

3. nodaļa. Zvans 58

4. nodaļa. Kāds tad ir Kailass? 65

5. nodaļa. Mazais Kailass - Šantamani akmens glabātava 99

6. nodaļa. Kas cēla Dievu Pilsētu? 112

7. nodaļa. Bibliotēka klintīs 139

8. nodaļa. Laimīgā Akmens Nams. Galvenais Laika Spogulis 161

9. nodaļa. Vārti uz Šambalu 189

10. nodaļa. Akmens lāzers 223

11. nodaļa. Kailasa kosmiskais spogulis 249

12. nodaļa. Pilis bez logiem un durvīm 258

13. nodaļa. Dievu Pilsētas akmens spoguļi 271

14. nodaļa. Kailasa melnā puse 280

15. nodaļa. Nāves Ielejā 292

16. nodaļa. Ūdens Sirds 376

17. nodaļa. Milarepas ala 388

18. nodaļa. Piramīdas, piramīdas, piramīdas 478

19. nodaļa. Šambalas tornis 508

20. nodaļa. (Jz Izsalkušā Velna vietu 553

21. nodaļa. Mājup 612 Epilogs 638

Korektore Ilze Čcrņevska Datormakctētāja Jautrīte Eriksone

Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāls 60><90/16. SIA «Izdevniecība Avots», Puškina ielā la, Rīgā, LV - 1050. Iespiesta «Tipogrāfija Ogrē», SIA, Brīvības ielā 31, Ogre, LV - 5001.

SIA «Izdevniecība Avots» grāmatu vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība: Puškina ielā 1a, tālrunis: 7212612, avots@apollo.lv, www.avotsabc.lv

[1] lūdzu mani atvainot, lasītāj, ka dievu pilsētā redzēto piramidālo konstrukciju numerācija nav konsekventa. Tas notika tādēļ, ka bieži vien es šaubījos un daudzus zīmējumus pabeidzu pēc fotogrāfiju un videoarhiva izpētes. Toties šī «nekonsekvence» attēlo visa mana darba reālo gaitu.

[2] kaut kam citam, dārgo lasītāj, noticēt ir grūti, jo šī milzīgā plāksne dižojās manu acu priekšā, bet bija atnesta uz šejieni pirms 1000 gadiem, kad nebija ne traktoru, ne ceļamkrānu.

[3] - tur, četrdimensionālajā pasaulē, acīmredzot ir dažādas maģiskās formulas, ko izmanto dematerializācijai. Ārsts droši vien izvēlas to maģisko formulu, ar kuru dematerializācijas procesā izdalās organismam nekaitīga enerģija.

[4] - ludzu jūs, dārgo lasītāj, vēlreiz ņemt vēra, ka ar vārdu «Laiks» es pirmām kārt ām domāju Laika Enerģiju, nevis pulksteņa tikšķēšanu (pulksteņa tikšķēšana ir tikai viens no šīs enerģijas izpausmes veidiem)

[5] - manuprāt, brīvā laika Visums atšķiras no parastā Visuma; tas atrodas ārpus telpas. Mēs visi kādreiz tur būsim un to uzzināsim.