Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

- Man salīdzinājumā ar jums ir priekšrocība - jaunība!

Man kļuva skumji. Nodurtu galvu devos caur Sokoļņiku parku uz metro. Bet aiz muguras spēlēja pūtēju orķestris: «Pilsētas dārzā spēlē…» - spēlēja svinīgi, it kā dodot mājienu, ka bez nekrietnības pasaulē ir arī dzives svētki un uzvara.

Jutu, ka šļūku nost no Seļiverstova krūtīm. Pacēlu galvu.

- Guli, guli! - teica Seļiverstovs, cenšoties iegrozīties tā, lai viņa krūtis līdzinātos gandrīz vertikālam spilvenam.

Atkal atslēju galvu pret viņa krūtīm, taču pagulēt vairs nevarēju. Jutu, ka kuņģis vēl arvien stipri sāp. Sāpes bija smel­dzošas, tās tiešām bija mani pārmocījušas. Bet gulēt gribējās ļoti, ļoti… Sapratu, ka mans sapnis ir dabiska aizsargreakcija pēc daudzajiem Dievu Pilsētā pārdzivotajiem stresiem, kur Dzīve un Nāve ir saplūdušas kopā… ar vienu vienīgu atrunu, ka dzīvot tomēr gribas…

Gn es jutu, ka dzīvoju, bet dzīvoju ar šīm nepārejošajām sāpēm.

«Droši vien notraipijos tur… tajā «vietā», nu… tur, kur ir jābūt citādam… tīrākam… daudz tīrākam,» es nodomāju.

Sapratu, ka ar šīm sāpēm no manis nāk ārā visi netīrumi… tās banālās dzīves netīrumi, pie kuras mēs tā esam pieraduši un kuru uzskatām par normu ar devīzi - «Dzīvot dvēseles miskastē». Bet tā gribējās redzēt, ka visiem cilvēkiem ir mirdzošas acis! Taču es zināju, ka acis cilvēkiem mirdz ļoti reti… pagaidām.

- Pagaidām… - cerīgi atkārtoju pats pie sevis.

Sāpes kļuva stiprākas. Apstādināju mašīnu un izkāpu laukā. Pagāju dažus metrus pa smilšu barhanu un, saliecies likumā, apstājos.

- CJ-uh! - izlauzās sāpju kliedziens. Pastāvēju vēl kādu bridi un bezcerīgi nodomāju:

«Kur tad man likties? Jācieš! Toties netīrumi izies laukā… ar

sāpēm. Ja cilvēki neslimotu, viņi pavisam… apaugtu… ar netīrumiem! Sāktu dzīvot kā superizgāztuvē! Lai gan tas ir nežēlīgi, bet cilvēkiem ir jāslimo, cilvēkiem ir jācieš sāpes, jo sāpes - tās ir netīrumu atskaņas, no kurām atbrīvojas dvēsele! (Jn lai sāp. Jā, lai sāp - jo stiprāk sāp, jo tīrāks kļūsi! Sāpes, stiprās sāpes, nu attīriet mani, attīriet!»

No šīm domām man kļuva vieglāk. Pēkšņi es satrūkos.

- Bet, ja nu mani ļoti stipri «attīrīs», tad… tad… kā es dzīvošu šajā pasaulē? Šeit taču… atvainojiet, nākas būt netīram! - izda­būju no sevis, pavisam saliecies sāpēs.

Uz bridi apjuku, bet pēc tam sapratu, ka cilvēks jau vispār dzivo mūžīgi, mainot ķermeņus un dzīves, un šajā dzivju karuselī svarīgākais kritērijs tomēr ir Dvēseles Tīrība, kuru, sen jo sen mūs radot, Dievs ir iezīmējis… pēc sava tēla. (Jn mums, Dieva radibām, nekas cits neatliek kā sekot Galvenā Tēva - Dieva baušļiem, iemācoties atsacīties ne tikai no netīrumiem, bet ari no tā, kam piemīt kaut mazākā netīrības nianse. Un, vai to esi spējis izdarīt, tas atspoguļosies tavās acīs…

Tajā brīdī es kaut kā saņēmos, pacēlu galvu un, pagriezies uz kalnu pusi, čukstēju:

- Bet es centīšos… es cīnīšos… es tiekšos… es speršu vai zemes gaisā, lai izmainītu mūsu netīro pasauli kaut mazmaz- lietiņ… kaut mazmazlietiņ…

Pieķēru sevi pie domas, ka manī ir pazibējusi pašpaļāvības un pašapziņas dzirkstelīte, bet man negribējās būt pašapzinīgam idiotam, kas vēlas izmainīt visu pasauli.

Iegrimu domās. Un pēc tam teicu pats sev:

- Šajā dzīvē visu izšķir optimisti! Bet īdzīgie pesimisti, kas spēlē «viszinīgo soģu» lomu un prot skaisti šūpot galvu, aiziet… tālāk, jo, tīksminoties par negatīvo, tikai velk sabiedrību uz leju, samierinoties ar netīrumiem un jaucot to kopā ar savām… pie netīrumiem pieradušajām domām! Nav ko gremzties! Vajag kaut uz mirklīti prast atsacīties no «netīrās dzīves», no «netīro likumu» viszinības ēnas, paskatīties uz pasauli ar bērna acim un ierau­dzīt, piemēram, cilvēkā, kurā tu redzi potenciālo nodevēju, tīru un gaišu cilvēku… pat tad, ja tas nemaz tā nav… pat tad, ja tu kļūdies… pat tad, ja tu… Tīksmināšanās par netīriem likumiem jau pati par sevi noved netīrumos!

Bet optimisti, šie aplamnieki optimisti, kurus viszinīgie pesimisti nepārtraukti kritizē, pamāca un… kuriem ir drosme bērnišķīgi gaiši raudzīties uz dzivi, šajā dzīvē izšķir visu, jo viņi redz, kāda šī dzive būs nākotnē, gaišā nākotnē, labākā nākotnē, brīnišķīgā nākotnē - tajā nākotnē, kuru mums ir iezīmējis pats Dievs - Vislielākais Optimists. Bez šī dievišķā optimisma nebūtu arī mūsu - cilvēku. Tieši pesimisti vēstures gaitā ir ievilkuši mūs pasaules katastrofu un plūdu bezdibenī, jo viņi jaucās… prātīgi jaucās pa «netīro veļu». Bet «veļai» vienmēr ir jābūt izmazgātai un tīrai - kā… bērna acīm.

Iedomājos, cik gan daudz optimisma bija vajadzigs Šambalas cilvēkiem, lai uzbūvētu Dievu Pilsētu un no jauna, caur ērkšķiem, raditu uz zemes Cilvēci. Tikai gaišas domas par nākotni palīdzē­ja viņiem, šiem optimistiem, darīt, darit un darīt dižas lietas, un darīt tās ne priekš sevis, bet priekš mums - nesaprātīgajiem, lai uz planētas Zeme cilvēka balss varētu teikt: «Es jūs mīlu!'.

Atgriezos pie mašīnas. Braucām tālāk. Garām slīdēja «Mūžīgā Kontinenta» kalni un pakalni.

Sāpes mazliet norima. Pieķēru sevi pie domas, ka esmu apmierināts. Biju apmierināts, ka mums, parastiem Krievijas puišiem, izdevās pabūt Šambalas skāvienos, rēgainos un brinišķigos skāvienos. Biju apmierināts, ka mums izdevās redzēt Dievu Pilsētu - neticamu un neparastu Pilsētu, kura tika radita tam… kam bija principiāla un… es pat teiktu - galvenā nozime Zemes dzivē.

Es vēl nezināju, ka Dievu Pilsētas nozimes atminējumu nāk­sies gaidīt gadiem ilgi, bet es jau jutu, ka Dievu Pilsētas, kuru bijām skatījuši savām acīm, mikla ir grandioza.

Braucu, brīžiem iemiegot un atbalstot galvu gan pret Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova plecu, gan pret krūtīm. Sergeja Ana­toļjeviča biolauki - mana drauga labie biolauki slāpēja sāpes. Sergejs Anatoļjevičs brīžiem iestenējās, cenšoties saglabāt vienu un to pašu pozu, lai mani nepamodinātu, un, ja arī pagriezās, tad darīja to klusi un omulīgi. Brīžiem viņš iedzēra pa malkam spir­ta no apkārt palaistās blašķes, bet darīja to ļoti akurāti, atsakoties no tradicionālā teiciena: Ū-uh! Labi aizgāja!», un pat ne reizi neuzpilināja uz mana plikā pakauša ne pilītes šā dzīvi­nošā dzēriena. Tikai kluss «hrum-hrum» liecināja, ka Sergejs Anatoļjevičs spirta malkam uzkož sausiņu.

Pusmiegā (bet varbūt ari miegā!) manu acu priekšā zibēja paralēlo pasauļu vīzijas, un man, guļošam uz Sergeja Anatoļ­jeviča pleca, likās, ka visi paralēlo pasauļu cilvēki ir mūsu drau­gi, kas vēlas mums palīdzēt un kuri mums - trīsdimensiju cil­vēkiem - ir devuši savu spēku, lai arī mūsu pasaulē, kur vārds «cilvēks» pagaidām netiek rakstīts ar lielo burtu, parādītos dievišķā piecu elementu enerģija, kas spēj ne tikai graut, bet arī radīt, radīt to, ko nav iespējams radīt ne ar ko citu. Dievišķā piecu elementu enerģija strādāja uz Zemes tieši šeit - Tibetā, lai uzbūvētu šeit Dievu Pilsētu, lai tā varētu… lai tā varētu… lai tā varētu… Piecu elementu spēka - paralēlo pasauļu apvienotā spēka darba rezultātu mēs savām acīm redzējām Dievu Pilsētas unikālo akmens konstrukciju veidā, bet es tā arī nesapratu, kādos nolūkos šeit tika izmantota šī… «Visuma smagā artilērija», bet nesapratām mēs… pagaidām… Pagaidām vēl nesapratām!