Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Visbiežāk es kaujos, kad esmu aizbraucis zvejot, atkarojot no maluzvejniekiem «savu teritoriju», kur zvejot, it kā bez zivīm man draudētu bada nāve. Instinkts, kas liek «cīnīties par savu teritori­ju», kāds piemīt vilkiem, briežiem un, iespējams, pat tārpiem, mīt arī manī. Gn ieķēries ir stipri, it kā… apstiprinot Darvina izveidoto cilvēka izcelsmes teoriju.

Galvenais, kāpēc cilvēki kaujas, ir vēlēšanās piespiest sevi «cienīt». Gadās pat, ka es (tikko pēc kautiņa) domāju, cik nozīmīga tad ir šī «cieņa», kuras iegūšanai, kā saka, visi līdzekļi labi. Manuprāt, šis faktors ir raksturīgs visām Zemes dzīvības formām, lai tie butu vilki, brieži vai pat tārpi un… droši vien, ari eņģeļi.

«Viņš cienit sevi piespieda un neko labāku izdomāt nevarēja,» - soļojot uz priekšu, prātā atausa Puškina vārdi.

Ceļā gadijās purviņš. Gāju tam cauri pa taisno, sasmeļot sausajos zābakos ūdeni.

- Cik purvs pretīgi čāpstina! - piezīmēju pie sevis.

Ticis sausumā, uzelpoju:

- Uh! Cik labi soļot!

Bet domas, kā man tomēr nācās atzīt, kavējās pie Melnā Eņģeļa. Man tomēr bija bail no tā! Es negribēju sacensties ar viņu, negribēju kauties, nē… - man šis Izsalkušais Velns likās interesants un… ziņkārība veda mani uz turieni, kur… es varēju sastapt savu nāvi.

Taču Izsalkušā Velna Vieta tuvojās ar katru soli.

«Droši vien Melnais Eņģelis sevi ciena!» es nodomāju.

Sapratu, ka mani nevajag piespiest cienit Melno Eņģeli, - es viņu jau cienīju, saprotot, ka viņš sargā leģendārā Šantamani akmens fragmentu. Dievs ne jau tāpat vien ir radījis dažādas Melnā Spēka variācijas, lai, kā saka, dzīve neliktos salda kā medus un lai ikviens cilvēks, pat visaugstdzimušākais un visaugstāk stāvošais, varētu ne tikai demonstrēties vai dzivot, izbaudot savu gēnu «pilnigumu», bet ari dažubrīd atcerēties Puškina vārdus «…viņš cienīt sevi piespieda…» un, iepļaukājot kādu, ar vārdiem: «Še tev, pretekli!», pat saņemot pretī lielisku belzienu ar dūri, sākt cienit sevi - īstu vīrieti.

Es cienīju Melno Spēku - spēku, kuru Dievs radījis ar vienu mērķi - lai cilvēks nekļūtu pārāk iedomīgs. Jo pārlieku iedomīgs cilvēks ir briesmīgāks par Melno Spēku, bet šādu cilvēku ir arī vieglāk nogalināt, ar to, tā sakot, pāraudzinot, tāpēc ka šāds cil­vēks, šis iedomīgais muļķis, domā, ka viņš ir tikpat kā Dievs, un rūpīgi iztaisno celi, lai, nedod Dievs, nesaburzitos bikšu vīles un nesabojātu priekšstatu, ka viņš ir tikpat kā Dievs. Tādam ir grūti piekļūt ar vārdiem (viņš tos nesaprot), tādam vajag sadot pa purnu, un tad ātri vien viss nostāsies savā vietā.

Nu, lūk, tādēļ ari dažreiz nākas … izkauties un… uzstāties «melnā spēka» lomā. Šajā pasaulē viss ir relatīvs, un ir grūti saprast, kas ir balts un kas melns. (Jn ari katrā no mums ir «mel­nie plankumi», lai šīm «velna dzimumzīmēm» kāds kaut kad pieķertos un sāktu morāli (urbjoties ar skatienu un sakot apvainojošus vārdus) vai fiziski ( cīņā) sist laukā no tevis tevi pašu - Diženo.

Man šķiet, ka cilvēku bez «melnajiem plankumiem» nemaz nav, svarigi ir tas, lai «melnie plankumi» nenovestu mūs pie alkatības un skaudibas - šīm globālajām cilvēces kroplībām (maitas vēl var kaut kā pieciest), un svarīgi ir ari, lai cilvēki, kuri pēc savas dabas ir «plankumaini», par piemēru neņemtu to amerikāņu bojeviku varoņu «cēlsirdību», kuros režisūras stulbu­ma dēļ eksistē tikai baltais un melnais, kad primitīvs varonis «cēlsirdīgi atriebjas», bet «melnais muļķis» to vien dara kā cieš, locīdamies sāpju konvulsijās. Pēc tāda bojevika noskatīšanās rodas iespaids, ka baltajam obligāti jābūt aprobežotam un atriebīgam, un tieši tādēļ daudzi cilvēki daudzās zemēs amerikāņus uztver tieši tā. To, ko Holivuda nozīmē Amerikai, varētu nosaukt par mīnu ar laika degli! Un nedod Dievs, ja kāds talantīgs citas zemes aktieris nospēlēs kādu lomu Holivudas filmā, - viņam nekavējoties tiks piekārta «taisnīga, bet… aprobežota cilvēka» birka, kuru grūti nomazgāt pat ar Holivudas naudu, kas iegūta, ekspluatējot «cilvēces aprobežotības lauku». Bet, ja amerikāņu bojevikus savienojam ar reklāmām, tad visu to kopā var nosaukt par «cilvēces aprobežotības stimulatoru». Taču cilvēki, atvainojiet, vēlas kļūt gudrāki, nevis… Tādus viņus

ir radījis Dievs - virzītus uz progresu, pirmām kārtām - uz prāta progresu.

Priekšā varēja sadzirdēt ūdens čalas. Pacēlos pirkstgalos un ieraudzīju upīti. Tūliņ aiz tās bija Izsalkušā Velna Vieta.

«Un vai tad Izsalkušo Velnu var saukt par melno spēku?!» pa­zibēja doma. «Viņš taču pilda cēlu misiju - sargā brīnumainā Šantamani akmens fragmentu no «naudas netirumos» iesti­gušiem cilvēkiem. Ja nu šis akmens, nedod Dievs, nonāk šādu «ne­tīru» cilvēku rokās un iedod tiem rokās neie­robežotu varu, kura, pro­tams, pārvērtīsies par naudas varu - aprobežo­tu varu zem krājēja sim­bola… ar vienu vienīgu nesaprotamu niansi - kādēļ gan nepieciešams krāt naudu simts dzīvēm uz priekšu? Cilvēka dzi­ve taču ir tik īsa!»

Atcerējos sava drau­ga - Venera Habdrahi- moviča Gafarova vār­dus, kad reiz pie uguns­kura viņš klusā balsī teica: «Dievs ir visus cil­vēkus padarijis vienlīdzī­gus vienā lietā - nāvē.» Atceroties šos vār­

dus, es pat apstājos. Sapratu, ka tur priekšā, pēc pārsimts metriem mani pašu var gaidit nāve.

Sāku domāt.

- Bet tu taču esi malacis, Izsalkušo Veln… - čukstēju. - Tevi uzskata par melnu, tevi sauc par velnu, bet tu, manu dārgo Eņģei, pildi cēlsirdīgu misiju - rādi cilvēkiem, ko vērtas viņu ļaunās domas, kuras cilvēki ir pieraduši slēpt sevī, lai kaut kad tās izlauz­tos un atriebtos, grautu un kalpotu… tev - Ļaunajam izdabājot. Tu, dārgais… Izsalkušais (pēc ļaunām domām!) Veln, pastiprini cil­vēku ļaunās domas viņos pašos - šajos ļaunajos cilvēkos, bet viņi, šie ļaunie cilvēki, beidzot sāk saprast (muļķi tādi!), ko vērtas ir viņu ļaunās domas, un… atcerēsies to vēl ilgi, bet… jau Tajā Pasaulē.

Droši devos uz priekšu, nogāju šos divsimt metrus un piegāju pie upītes. Tās pretējā krastā kā monuments slējās klints, aiz kuras bija redzama it kā no zemes augoša atradžu grēda.

«Pārakmeņoto cilvēku statujām jābūt nedaudz uz priekšu, tajā pusē,» domāju, atceroties mūka Tlennurpu vārdus.

Pagāju nedaudz tālāk straumes virziēnā, paskatījos aiz klints un tur - starp divām atradžu grēdām - ieraudzīju trijstūrveida akmeņu rindu. Pārskaitīju tos. Tur bija astoņi akmeņi! Sirds sāka sisties kā negudra.

Sadabūju binokli un sāku pētīt šos trijstūrveida akmeņus, - katram no tiem bija it kā seja, rokas gar sāniem, ķermeņa kon­tūras, kājas saliktas tā, kā cilvēki sēž Būdas pozā…

- Vai tie tiešām ir pārakmeņojušies cilvēki? - murmināju.

Pa braslu gāju pāri upitei. Tiku lidz vidum un… apstājos. Gar maniem ceļgaliem skaļi čaloja ledains ūdens.

Nostāvēju ūdenī vienu, otru… trešo minūti. Aukstais ūdens man bija patikams.

«Man nevajag iet klāt pārakmeņotajiem cilvēkiem! Nevajag! Nevajag!» pazibēja doma.

Un tad es pēkšņi sapratu, ka… leģendārā Šantamani akmens fragments glabājas… pārakmeņotajā cilvēkā.

- Tur iekšā! Tieši iekšā!! - es skaļi teicu. - Tas ir akmeni… pārakmeņotajā cilvēkā.

Aukstais ūdens čaloja un skalojās starp manām kājām… dzivs ūdens.

«Vai patiešām tas cilvēks, kas… pārakmeņojās astoņas reizes, gribēja sevī… paslēpt brīnumainā Šantamani akmens fragmentu… droši paslēpt to savā pārakmeņotajā ķermenī? Vai patiešām?» es domāju.