Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

«Ak tad tāpēc mani tik ilgi neviens nepārtrauca!» pazibēja priekpilna doma.

Turpinot domāt par Izsalkušo Velnu, vēlreiz aptvēru ne tikai

Radītāja lēmumu ģenialitāti, bet arī oriģinalitāti. Atcerējos, ka visas savas zinātnieka dzīves laikā es domāju, domāju un domāju, jūtot iekšēju sašutumu par savu domu aprobežotību un muļķību. (Jn tikai dažreiz, samērā reti, es pēkšņi sajutu sajūsmu par beidzot oriģinālas domas parādīšanos, kura bija ārkārtīgi vienkārša un it kā mirdzēja īpašā gaismā. Es pat nevarēju saprast - «Nu kā gan es ātrāk to neiedomājos?». Kad šī doma parādījās, manu apziņu pārņēma lepnums, bet pēc tam ar laiku, kad es tomēr biju kļuvis mazlietiņ gudrāks, es sāku saprast, ka tas nav mans personīgais sasniegums, bet gan dāvana - Radītāja dāvana par to, ka cenšos radīt kaut ko jaunu.

Drīz vien, kad biju kļuvis vēl mazlietiņ gudrāks, es sāku atšķirt «dievišķo domu» - dāvanu man, nejēgam - no «ģeniālas» cilvēka domas. «Dievišķā doma» patiesi it kā mirdzēja, radot vieglumu un sajūsmu ar savu ārkārtīgo vienkāršību un oriģinali­tāti, bet «ģeniāla» cilvēka doma vienmēr bija ietverta smagu šaubu futrālī. (Jn galu galā es pārstāju būt zinātnieks, es pārvēr­tos par Dieva «domu lūdzēju» un pat izpratu šis «ubagošanas principu» - domāt, domāt un domāt par savu pētījumu tēmu (nevis vienkārši diedelēt!), zinot, ka Dievs - Domu Pasaules Valdnieks - sajutīs šos centienus un palīdzēs… ar savu domu. Tā es tagad dzīvoju… kā Dieva Kalps un… lepojos ar to, ļoti lepo­jos, jo saprotu, ka ari mani ir radijis Dievs.

- Daņ, liņ, ve! - atmodās Lan-Viņ-E.

- Oi! - man neviļus izspruka.

- Ko viņš teica? - Lan-Viņ-E prasīja tulkam, rādot uz mani.

Es samulsu. Lan-Viņ-E jautājoši raudzījās uz mani.

- «Oi» var tulkot kā «labrīt», - pateicu pilnīgas blēņas.

Tatu pārtulkoja. Lan-Viņ-E pasmaidīja.

Saprotot, ka mūsu sarunu drīz vien pārtrauks, ātri uzdevu mūkam nākamo jautājumu:

- Vai tas cilvēks, kura ķermenis pārakmeņojās astoņas reizes, bija pa­rasts vai liels cilvēks?

- Nezinu. Bet «statu­jas» ir lielas.

Man ienāca prātā, ka, iespējams (kas to lai zi­na!), gigantiskās statujas Ēģiptē nemaz nav paras­tas statujas, bet gan pa­ralēlo pasauļu cilvēku pārakmeņojušies ķer­meņi, kuri, aizejot uz sa­vu dzimto pasauli, atstā­juši ķermeņus šeit, svešā pasaulē, ieiedami Somati stāvokli un līdz ar to radot visus priekšno­teikumus, lai ķermenis mineralizētos (pārvēr­stos par akmeni). Nu pārāk ideāli šīs «statujas» ir izveidotas!

- Diņ-de, diņ-de, - sāka skaitit «šoferis» Lan-

Vin-E.

- Laiks beigt, viņš saka. - Tatu parādija uz Lan-Viņ-E.

- Tūliņ, tūliņ!

- Viņ-leo-beo?

- Viņš prasa, kad konkrēti jūs beigsiet sarunu. - Tatu nodūra galvu.

- Pēc trim minūtēm.

Lan-Viņ-E piekrītoši pamāja.

- Dārgo mūk! - sāku, saņēmis drosmi. - Šodien vai rit es gribu iet uz Izsalkušā Velna Vietu… viens pats. Es tikko izdarīju parikarmu, tas ir - rituālu gājienu ap svēto Kailasu, un droši vien esmu nedaudz attīrījies. Kā jūs domājat, - vai es izdzīvošu Izsalkušā Velna Vietā?

- Varbūt izdzīvosiet, varbūt - ne, - viņš atbildēja.

- No kā es tur varu nomirt?

-Tās ļaunās domas, kas ir jūsos, daudzkārt pastiprināsies un «saplosīs» jūs.

-M… jā.

- Un vēl, - mūks samulsa, - jūs sāksiet lūgt Dievu, lai jūsu ķermenis pārvēršas par akmeni. Jūsu ķermenis cietis, ļoti cietīs, un… jums ļoti gribēsies, lai tas pārvēršas par akmeni… jo akmens nejūt sāpes.

- M… jā. - Neko vairāk nevarēju pateikt.

- Tā, lūk, - mūks piemetināja.

- M… jā, - es vēlreiz noteicu.

- Es gribētu pateikt vēl, lūk, ko. - Mūks pakasīja pakausi. - Jūs taču, - viņš parādīja uz mani, - veicāt svēto parikarmu, apejot apkārt Kailasa kalnam. Vai tā ir?

- Jā, - es atbildēju.

- Cilvēks, kas veicis parikarmu, kā es jau teicu, var izdzīvot

Akmens nejūt sāpes

Izsalkušā Velna Vietā, jo Kailass ir attīrījis viņu un ļauno domu ir palicis maz.

- Jā, - es muļķigi noteicu.

- Bet, - mūks turpināja, - es neiesaku jums iet tuvu pie pārakmeņotajiem cilvēkiem.

- Kāpēc?

- Vai ir vērts notraipīties?

- Nesapratu.

- Tieši tur, pie pārakmeņotajiem cilvēkiem, mīt Izsalkušais Velns - cilvēku ļauno domu «katalizators». Ja stāvēsiet pie pār­akmeņotajiem cilvēkiem, jums pāri klāsies milzīgs Melnais Eņģelis - Izsalkušais Velns, un jūsu ļaunās domas, daudzkārt pastiprinoties, jūs saplosīs. (Jn, ja nesaplosīs, tad jūs tā arī palik­siet ļaunuma varā. Vai tad bija vērts veikt svēto parikarmu?

-Tātad nevajag notraipīties…?

- Jums dzīvē jau tāpat ir paveicies, - mūks paskatījās uz mani, - jūs varējāt veikt parikarmu, nenomirāt un attīrījāties. Ja jūs pieiesiet pie pārakmeņotajiem cilvēkiem, Jums parikarma būs jāizdara vēlreiz, lai izdzītu Melnā Eņģeļa pastiprinātās ļaunās domas. Pirms iet uz Izsalkušā Velna Vietu, es divas reizes veicu parikarmu, bet pēc atgriešanās man nācās to darīt vēlreiz. Gn varu jums pateikt, ka pēdējā parikarma bija daudz grūtāka par iepriekšējām - Melnā Eņģeļa pastiprinātās ļaunās domas no mana ķermeņa nāca laukā ar lielām sāpēm.

Mūks apklusa.

- Diņ jel-ki, - atskanēja Lan-Viņ-E balss.

Pat bez tulkojuma sapratu, ka viņš prasa, lai beidzu sarunu.

- Jolki-palki, tūliņ! - es atbildēju Lan-Viņ-E. - Sakiet man, mūk, vai es tur noteikti notraipišos?

- Noteikti, - mūks pamāja. - Starp citu, neņemiet līdzi fotoapa­rātu, bet, ja paņemsiet, tad nefotografējiet Izsalkušā Velna Vietu.

- Kāpēc?

- Dažreiz uz attēliem parādās Izsalkušais Velns. Viņš to zina un… vis­biežāk notiek tā, ka cil­vēks, kas fotografējis, nomirst, jo Izsalkušais Velns sāk skaisties un vēl vairāk pastiprina cil­vēka ļaunās domas, kuras… saplēš cilvēku no iekšienes.

Tobrid es vēl nezināju, ka dažu gadu laikā man iekrāsies vesela paciņa fotogrāfiju ar labi saskatāmiem mirdzo­šiem objektiem, kuru analizē novedis mani pie secinājuma, ka šie objek­ti, visticamāk, ir eņģeļvei- digās dzīves dažādi vari­anti, ar aci neredzami, bet nezin kāpēc redzami fotogrāfijās.

Paskatījos uz mūku Tlennurpu un sapratu, ka izdarīt visu tā, kā viņš (veikt parikarmu, aiziet uz Izsalkušā Velna Vietu un atkal veikt parikarmu), es nepaspēšu. Un priekš vēl viena rituāla gājiena apkārt Kailasam man nepietika laika, bija jāatgriežas Krievijā, un ari ar katru dienu kļuva aizvien aukstāks.

Dvēselē iekņudējās šaubu ēna.

Lan-Viņ-E piecēlās, ar visu savu izskatu rādīdams, ka laiks

iet.

Arī es piecēlos.

- Jūs tātad iesiet uz turieni? - mūks nopietni vaicāja.

- lešu, - es atbildēju.

- Ejiet viens pats, - mūks teica.

Kad izgājām no klostera, es apstājos, griezos atpakaļ un pasaucu mūku.

- Kādā virzienā man jāmeklē Izsalkušā Velna Vieta, cik kilo­metru ir līdz turienei? - pavaicāju.

- (Jz turieni… uz to pusi jāiet… - mūks parādīja.

- Precīzāk, precīzāk! Gribu ar kompasu uzņemt azimutu.

- Lūk, tur… tur! Līdz tai vietai ir kādi septiņdesmit kilometri. Ceļa nav. Bet ar automašīnu izbraukt var, visur tikai lēzeni pakalni un klajš lauks. Orientieris būs upīte, kuras pretējā krastā redzēsiet it kā no zemes izaugušas klintis.

- Tātad tur? - Parādīju ar azimutu uzņemto virzienu.

- Jā, tur.