Harijs Harisons: RIETUMOS NO ĒDENES

Harijs Harisons

RIETUMOS NO ĒDENES

Rīga, 1997

Harijs Harisons

RIETUMOS NO ĒDENES

Saprātīgu ķirzaku un akmens laikmeta cilvēku sadursme… Vai patiešām tāda ir civilizācijas vēsture? Par to varēsiet izlasīt aizraujošajā episkajā romānā, kas ir viens no interesantākajiem populārā amerikāņu rakstnieka daiļradē.

© Izdevniecība GANDRS, 1997 s, ISBN 9984-593-00-2 ^

[1] ar šo «tulkotāju» domāts pats autors, un šī «tulkotājā piebilde» ir oriģinālā daļa, nevis tulkotāja piebilde (tulk. piez.).

Lielie rāpuļi bija visveiksmīgākās dzīvības formas, kādas jelkad apdzīvojušas šo pasauli. 140 miljonu gadu tie valdīja pār Zemi, pildīja debesis, ņudzēja jūrās. Šajā laikā zīdītāji, cilvēka priekšteči, bija tikai sīki, ciršļiem līdzīgi dzīvnieciņi, kas vienādiņ krita par upuri lielākajiem, žiglākajiem un saprātīgākajiem zauriem.

Tad, pirms 65 miljoniem gadu, viss izmainījās. Meteorīts sešu jūdžu diametrā ietriecās planētā un izraisīja postošas izmaiņas atmosfērā. īsā laika sprīdī aptu­veni 70 procentu visu sugu tika mēztin nomēztas no zemes virsas. Dinozauru laikmets bija beidzies; sākās zīdītāju evolūcija, ko zauri bija nomākuši 100 miljonus gadu.

Bet ja nu meteorīts nebūtu kritis? Kāda tad šodien būtu mūsu pasaule?

Esmu izlasījis šīs lappuses un godprātīgi ticu tam, ka tās atspoguļo patieso pasaules vēsturi.

Neteiksim, ka šī ticība būtu viegli nākusi. Mans pasaules uzskats ir aprobežots. Esmu dzimis mazā triju ģimeņu apmetnē. Siltajā gadalaikā mēs apmetāmies liela, zivju pārpilna ezera krastā. Manas pirmās atmiņas saistās ar šo ezeru, skatu pār tā rāmajiem ūdeņiem uz apkārtējo kalnu virsotnēm, kuru smailes baltoja pirmajā ziemas sniegā. Kad mūsu teltis un arī zāle apsniga balta, medniekiem bija laiks doties kalnos. Es degu nepacietībā tapt liels un medīt briežus un milzu aļņus plecu pie pleca ar viņiem.

Šī vienkāršā pasaule ar ikdienišķajiem priekiem ir zudusi nebūtībā. Viss ir izmainījies - un ne jau uz labo pusi. Dažreiz es naktī uztrūkstas un vēlos, lai notikušais nekad nebūtu noticis. Bet tās ir muļķīgas domas: pasaule ir tāda, kāda tā ir; tagad izmainījusies visos iespējamos veidos. Tas, par ko domāju, ir tikai manis pārdzīvots sīkums no visas eksistences pilnības. Mans ezers un kalni ir tikai niecīga daļa milzu kontinenta, kas plešas starp diviem neaptveramiem okeānu klaidiem. Es pazinu rietumu okeānu, jo tur zvejoja mūsu mednieki. Es zināju arī par maragiem un mācījos tos nīst sen pirms biju tos redzējis. Zināju, ka mūsu miesa ir silta, kurpretī viņējā - auksta. Uz mūsu galvām aug mati, un mednieks var audzēt lepnu bārdu, tāpat kā mūsu medījamiem zvēriem ir silta miesa un vilnas kažoks. Maragiem viss ir citādi. Viņi ir auksti, gludi un zvīņaini, tiem ir nagi un zobi, lai plosītu un plēstu, tie ir lieli un briesmīgi, lai no tiem bītos. Un tos nīstu. Es zināju, ka tie mīt dienvidos, siltajos okeāna ūdeņos un karstajās dienvidu zemēs. Viņi nepanesa aukstumu un tādēļ lika mūs mierā.

Nu viss ir citādi; viss tik briesmīgi mainījies, un nekas vairs nebūs kā agrāk… Mana nelaime ir zināt, ka mūsu pasaule ir tikvien kā maragu pasaules drumsla. Mēs dzīvojam lielā kontinenta ziemeļos, kas savienots ar milzīgo dienvidu konti­nentu. Un visur šajā zemē no viena okeāna līdz otram ņudz un murd tikai un vienīgi maragi.

Pats ļaunākais, ka pāri rietumu okeānam ir pat lielāki kontinenti, un tur med­nieku vispār nav. Neviena paša. Tikai maragi, maragi no vienas vietas. Viņiem pieder visa pasaule, izņemot mazo daļiņu, kur esam mēs.

Tagad es jums teikšu par šiem maragiem pašu ļaunāko. Viņi mūs nīst tāpat kā mēs viņus. Ne tāpēc, ka viņi būtu tikvien kā lieli, truli zvēri. Mums vajadzēja palikt saltajos ziemeļos, tādējādi no tiem izvairoties.

Bet ir maragi, kas var būt tikpat saprātīgi, tikpat nežēlīgi kā mednieki. Viņu skaitam nav gala, tāpēc būs gana, ja teikšu, ka tie pilda visu zemeslodi.

Tālāko pat nav vērts lāgā pieminēt, tomēr tas ir noticis, tālabad arī jāizstāsta.

Šis stāsts ir par mūsu pasauli, par to apdzīvojošajām būtnēm un par med­nieku grupu, kas riskēja doties gar krastu uz dienvidiem, kā ari par to, ko viņi tur uzgāja. Un kas notika, kad maragi-kuri-pilda-pasauli atklāja, ka pasaule nav viņējā vien, kam tie allažiņ bija ticējuši līdz tam…

Isizzo fa klabra massik, den sa rinyur owot meth alpi.

Spļauj ziemai zobos, jo pavasarī tā tikpat mirs.

Kad rītausmas pirmo saulstaru šautras nozibēja pār okeānu, Amahasts jau bija pamodies. Tikai spožākās zvaigznes vēl blāvoja augstu virs galvas. 5 Spīdekļus viņš pazina: tās bija mirušo mednieku tharmas, kas katru nakti uzkāpa dobesis. Šobrīd arī visspītīgākās, kas piederējušas labākajiem pēddziņiem un pieredzējušākajiem medniekiem, - arī tās paslēpās no lecošās saules. Šī saule šeitan, tālu dienvidos, bija barga. Tā svilināja gluži citādi nekā ziemeļu saule, pie kuras viņi bija raduši, - saule, kura tik tikko pacēlās pelēcīgajās debesīs virs sniegotajiem mežiem un kalniem. Šī noteikti ir gluži cita saule. Tomēr šobrīd, iigrinā gaismas svīdā, te pie ūdens bija tīkami, gandrīz vēsi. Tas nebūs ilgi. Mostoties jaunai dienai, nelūgta būs atpakaļ tveice.

Amahasts pakasīja mūdžu sadzelto roku un gaidīja sauli. No tumsas lēnām i/nira apveidi: koka laiva, izvilkta smiltīs tālu augšpus izkaltušajām ūdenszālēm un gliemežvākiem, kas iezīmēja paisuma līniju. Līdzās laivai viņš sāka saskatīt savu gulošo samada biedru augumu ēnas. Šajā ceļojumā viņu pavadīja četri vīri. Neviļus uzplaiksnīja rūgtā atskārsme, ka Dikens, viens no ceļabiedriem, lēnām izdziest; drīz viņi paliks trijatā.

Kāds no vīriem gausi pietrausās kājās, smagi balstīdamies uz sava šķēpa. Tam jābūt vecajam Ogatiram: gadu nasta, valgā zeme un pērnā saltā ziema darījusi viņa rokas un kājas stīvas un sāpīgas.

Arī Amahasts piecēlās ar šķēpu rokās. Abi vīri kopsolī mēroja ceļu līdz ūdens bedrēm.

- Diena būs karsta, kurro, - Ogatirs noteica.

- Visas dienas šeit ir karstas, vecūksni! Pat bērns būtu varējis to pareģot. Saule izsvelmēs sāpes no taviem kauliem.

Viņi lēnām un piesardzīgi virzījās pret melno meža sienu. Augstā zāle čabēja rīta brīzē. Virs galvas palmās klaigāja tikko pamodušies putni. No tuvējā biezokņa vietumis iznira pa meža zvēra galvai. Ieturējušies tie nolieca purnus pie mitrās zemes un meklēja veldzi. Iepriekšējā vakarā mednieki bija padziļinājuši bedres, un tagad tajās vizuļoja dzidrs ūdens.

- Dzer, cik lien! - Amahasts izrīkoja, pats pagriezdamies pret mežu. Ogatirs, elpai svelpjot, nometās zemē un negausīgi strēba.

No koku ēnas ik brīdi vēl varēja iznirt kāds nakts dzīvnieks, tāpēc Amahasts stāvēja sardzē ar gatavībā paceltu šķēpu un ostīja vītušu lapu smaržas piesātināto valgo gaisu, ko saldināja netverams nakts ziedu aromāts.

Remdējis slāpes, sardzē stājās vecais vīrs, lai arī Amahasts varētu netraucēti padzerties. Samadars dziļi iegremdēja seju vēsajā ūdenī, tad aizelsies atliecās un riekšām šķieda šļakatas pār savu kailo ķermeni, aizskalojot vakardienas dubļus un sviedrus.

- Tur, kur apstāsimies šovakar, rīkosim savu pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā mums jāgriežas atpakaļ pa pašu pēdām, - Ogatirs teica pār plecu, neatraujot skatienu no krūmāja un meža sienas acu priekšā.