Harijs Harisons: RIETUMOS NO ĒDENES

- To tu teici jau vakar. Bet man grūti noticēt, ka pāris lieku dienu cels kādu postu.

- Ir laiks griezties mājup. Esmu iesējis auklā ik saulrietu. Dienas kļūst īsākas. Man tai lietā ir sava zināšana. Katrs saulriets pienāk ātrāk, ik nākamo dienu saule gurst un nespēj uzrāpties debesīs tik augstu kā iepriekš. Un vējš iegriežas citādi, pat tev tas būtu jājūt. Visu vasaru tas pūtis no dienvidrītiem. Nu vairs ne. Vai atceries, kā viņgad vētra gandrīz nogremdēja laivu un izgāza kokus - veselu mežu. Vētra uzklupa tieši šajā laikā. Mums jāatgriežas. Es atceros šos notiku­mus, esmu iesējis tos auklā.

- Zinu, ka tu atceries, sirmgalvi, - Amahasts slidināja pirkstus caur savu nekopto, slapjo matu ērkuli. Garas šķipsnas krita pār pleciem, bet uz krūtīm smagi gūla bieza, gaiša bārda. - Bet tu zini arī to, ka mūsu laiva nav pilna.

- Kaltētas gaļas ir pulka…

- Nepietiek. Vajag vairāk nekā pērnziem. Medības nesekmējas nepagalam. Esam atklīduši uz dienvidiem, tālāk nekā jebkad. Mums vajag gaļas.

- Vēl diena - un jāatgriežas. Ne dienu vairāk. Gājiens lidz kalniem ir tāls un ceļš - grūts.

Amahasts klusēja. Viņš cienīja Ogatira zināšanas, viņa prasmi pareizi izgatavot rīkus un sameklēt brīnumainus augus. Vecais zināja ari medību sagatavošanas rituālus un pesteļus mirušo garu aizgaiņāšanai. Viņam piemita iemaņas, kas uzkrātas garās dzīves laikā un daudzās dzīvēs pirms viņa. Šīs lietas viņš bija uzzinājis no citiem vai arī atcerējās pats, un viņam pietiktu gudrību, ko uzskaitīt no saules lēkta līdz rietam, un vēl paliktu pāri. Bet pēdējā laikā notika kas jauns, ko sirmgalvis nevarēja zināt, un tas Amahastu satrauca. Tas prasīja izskaidrojumu. To atnesa šīs ziemas, - nebeidzamās, skarbās ziemas. Jau divas reizes pavasaris bija pieteicis sevi, likdams dienām kļūt garākām un saulei spožākai, tomēr pagājis garām. Dziļā sniega sega tā arī nesaplaka, upes un strauti palika zem ledus vāka… Iestājās bads. Stirnas un brieži aizgāja uz dienvidiem, prom no savām ierastajām kalnu pļavām un ielejām, kas tagad stinga ziemas ledainajās skavās. Amahasts bija vedis sava samada ļaudis turp, kurp devās dzīvnieki, jo atlika viens no diviem: sekot tiem vai nomirt badā. Viņi virzijās lejup pa nogāzēm uz plašajiem līdzenumiem aiz tām, tomēr medības nesekmējās, jo ganāmpulkus bija retinājusi ziemas spel- goņa. Un neba viņu samads vienīgais cieta grūtības: te medīja arī citi samadi, - ne vien tie, kurus ar viņiem saistīja radniecības saites, bet arī līdz šim pilnīgi neredzēti: ļaudis, kas marbakā runāja savādi vai nerunāja nemaz un niknumā vēzēja šķēpus. Lai nu kā, tie visi bija tanu samadi, un tanus nekad neuzbruka tanum. Proti, līdz šim neuzbruka. Šoslaikus gadījās arī citādi, un šķēpu asās ;ikmens smailes sārtoja tanu asinis. Par to Amahasts raizējās ne mazāk kā par bezgalīgo ziemu. Šķēps ir medīšanai, nazis - dīrāšanai, uguns - cepšanai. Tā tas vienmēr bijis. Tanus necīnījās pret tanu. Lai nenonāktu līdz noziegumam pats, viņš bija vedis savu samadu projām no kalniem, katru dienu virzoties pretī rīta saulei, līdz sasniedza varenas jūras sāļos ūdeņus. Viņš zināja, ka ceļš uz ziemeļiem ir slēgts, jo tur ledi sniedzās līdz okeāna piekrastei, un tikai paramu- lani, ādas laivu ļaudis, spēja dzīvot sasalušajā zemē. Uz dienvidiem pavērās brīvs ceļš, bet tur, mežos un džungļos, kurus nekad neskāra sniegs, dzīvoja maragi. Un - kur tie, tur arī nāve.

Atlika vien viļņojošā jūra. Viņa samadam izsenis piemitusi koka laivu būves prasme vasaras zvejai, bet nekad senāk viņi nebija uzdrīkstējušies izlaist no unlzesloka krasta līniju un pat krastā iekārtoto apmetni. Šovasar nāksies tā darit. Kaltēto kalmāru ziemai nepietiks. Ja medībās neveiksies tāpat kā viņziem. tad pavasarī neviena no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Tātad - paliek dienvidi.

Ta nu viņi bija devušies pretī saulei, medīdami gar krastu un uz salām netālu no krasta, pastāvīgi vairīdamies maragu.

Ari citi jau rosījās, saule bija lielā gabalā, un no mūžameža biezokņiem vējš .-itnesa spalgus dzīvnieku kliedzienus. Nāca laiks laist laivas ūdenī.

Keriks pienesa ādas somu ar ekotazu. Amahasts nopietni palocīja galvu un legraba pilnu riekšu sasmalcinātu ozolzīļu un žāvētu ogu tumīgās masas. Ar otru roku samadars pavirpināja biezu matu šķipsnu uz dēla galvas. Viņa pirmdzimtais. Drīz būs vīrs un saņems vīra vārdu. Bet pagaidām vēl puika, kaut spēcigs un stalts. Zēna āda, citkārt bāla, jau bija ieguvusi zeltainu vizmu, - kopš viņš valkāja tikai briežādas gurnu apsēju kā visi šajā ceļojumā; kaklā ādas siksniņā karājās tāds pats debessmetāla nazis, kādu nēsāja arī pats Amahasts, tikai mazāks. Šāds nazis nebija tik ass kā akmens šķemba, toties tika augstu vērtēts kā retums. Abi naži, lielais un mazais, bija vienīgais debessmetāls samada rīcībā.

Keriks uzsmaidīja tēvam. Astoņgadīgais zēns pirmo reizi medīja kopā ar vīriem. Tas bija pats nozīmīgākais, ko viņš līdz šim piedzīvojis.

- Vai padzēries kā nākas? - Amahasts vaicāja.

Keriks pamāja. Viņš zināja, ka līdz nakts tumsai ūdeni vairs nedabūs. Tā bija viena no svarīgākajām lietām, kas medniekam jāapgūst. Dzīvodamies kopā ar sievietēm un bērniem, viņš dzēra ūdeni, kad vien sajuta slāpes, un, tiklīdz bija izsalcis, knibināja ogas vai grauza tikko izraktas svaigas saknes. Tagad būs citādi. Tagad viņš ies kopā ar medniekiem, darīs, kā viņi dara, un iztiks bez ēdiena un veldzes no gaismas svīdas līdz pat vēlai tumsai. Puika lepni sažņaudza savu mazo šķēpu un centās nebīties katra sausa brīkšķa biezoknī.

- Grūdiet laivu ūdenī! - Amahasts pavēlēja.

Vīri nebija skubināmi. Maragu auri pieņēmās spēkā un draudīgumā. Laiva bija viegla: tikai šķēpi, šaujamloki un bultu maki, briežādas un somas ar ekotazu. Viņi iegrūda to ūdenī; lielais Hastila un Ogatirs to turēja rāmu sīkajos vilnīšos, kamēr puisēns rāpās iekšā, saudzīgi turēdams rokās lielu gliemežnīcu, kurā mir­goja ugunskura ogles. Dikens pludmalē centās uzrausties kājās un pievienoties pārējiem, bet šodien viņam vairs nepietika spēka. Skatiens satumsa, uz sejas izspiedās lielas sviedru lāses. Amahasts pienāca un notupās Dikenam līdzās, pacēla izklātās briežādas stūri un noslaucīja ievainotā mednieka seju.

- Nemokies! Mēs tevi iecelsim laivā.

- Liecies mierā! Ja reiz es nespēju ierāpties pats… - Dikens sausi gārdza un smagi elsoja piepūlē, ko sagādāja runāšana. - Būs vienkāršāk, ja pagaidīšu jūs atgriežamies. Atstājiet mani mierā!

Viņa labā roka izskatījās ļoti slikti. Tajā naktī, kad lielais džungļu radījums iemaldījās viņu apmetnē, divi Dikena pirksti bija palikuši plēsoņas zobos. Pārējie tikmēr trieca šķēpus neskaidrajā siluetā, līdz tas nozuda atpakaļ tumsā.

Sākumā Dikena ievainojums nešķita pārāk nopietns: mednieki bija izdzīvojuši arī ar briesmigākiem.

Viņi darīja visu, kas tādos gadījumos darāms. Mazgāja brūci jūras ūdenī, līdz tā sāka brīvi asiņot. Ogatirs uzlika tai augstajos kalnu purvos savāktu sūnu apsēju. Bet šoreiz ar to nebija gana. Miesa vērtās sārta, tad nomelnēja, un vis­beidzot trupe sāka kāpt augšup pa Dikena roku. Un briesmīgi dvakoja.

Viņam drīz jāmirst.

Amahasta acis šaudījās no samilzušās rokas uz zaļo mūžameža sienu.

- Kad zvēri atnāks, manas tharmas še vairs nebūs, - Dikens teica, uztvēris Amahasta klīstošo skatienu. Viņa labā roka kaut ko žņaudzīja dūrē; viņš pavēra delnu un atkal savilka, uz mirkli atsedzot tajā paslēpto akmens plēksni. Asas akmens skaidas lietoja dzīvnieka nokaušanai un dīrāšanai. Ar tādu varēja uzplēst arī mednieka vēnas.