Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Amahasts negribīgi piecēlās un notrausa smiltis no ceļiem.

- Es meklēšu tevi pie debesīm, - viņš teica neskanīgā balsī, lai sadzirdētu tikai mirstošais vīrs.

- Tu allaž biji man brālis, - Dikens čukstēja. Amahasts atkāpās; mirstošais mednieks aizgrieza seju un aizvēra acis, lai neredzētu citus aizbraucam, lai nepamudinātu tos dot viņam kādu zīmi.

Kad Amahasts sasniedza laivu, tā jau gulēja ūdenī un viegli šūpojās rēnajā brīzē. Laba, izturīga laiva, izgrebta no lielas ciedru priedes. Keriks tupēja priekšgalā un pūta dvašu uz vājās liesmiņas, kas locījās starp akmeņiem. Viņš piebēra mazliet skaidu; tā iesprakstējās un uzplaiksnīja spožāk.

Vīri jau bija uzmaukuši airus uz dullu tapām un gatavi doties ceļā. Amahasts pārrāpās pār laivas malu un ielāgoja vietā savu stūres airi. Viņš pamanīja vīru skatus klīstam no viņa uz pludmalē palikušo mednieku, bet ne vārds nepārtrau­ca klusumu. Tā jābūt. Mednieks neizrāda sāpes, nedz arī līdzcietību. Katram tanum ir tiesibas izvēlēties brīdi, kad ļaut savai tharmai traukties augšup uz ermanu, uz naksnīgajām debesīm - to valdītāja, viesmīlīgā debesu tēva Ermanpadara paspārnē. Tur mednieka tharma iejuks starp zvaigznēm līdz ar citām tharmām. Katram medniekam ir tiesības uz nāvi, un citiem nekas nav sakāms vai iebilstams pret viņa izvēli. Pat Keriks to zināja un cieta klusu.

- Aiziet! - Amahasts nokomandēja. - Uz salu!

Zemā, zālēs ieaugusi sala atradās rokas stiepiena attālumā no krasta un pasargāja pludmali no skarbajām okeāna bangām. Tālāk uz dienvidiem tā slējās augstu pār jūras sāļajām šļakatām, tur vīdēja arī koki. Zāle un stumbru aizsegs solīja veiksmīgas medības. Ja vien arī še nemājo maragi…

- Re, tur, ūdenī! - Keriks izsaucās, norādīdams uz viļņiem. Zem laivas ņirbēja nepārredzams galvkāju bars. Būtnes šāvās uz priekšu, un taustekļi vilkās tām līdzi; mīkstie ķermeņi slēpās čaulās.

Hastila saņēma šķēpu aiz strupā gala un tēmēja ūdenī. Viņš bija liels vīrs, pat garāks par Amahastu, bet vienlaikus arī ļoti veikls. Nogaidījis mirkli, mednieks ietrieca šķēpu ūdeni līdz pat delnai un rāva augšup. Akmens smaile bija sa­sniegusi mērķi - mīkstumu aiz dzīvnieka čaulas. Hastila izrāva mīkstmiesi no ūdens un svieda to pret laivas dibenu. Tur tas gulēja, vārgi tirinādams taustekļus, un no caurdurtā maisveida ķermeņa sūcās melna tinte. Visi kā viens uzgavilēja. Vārds Hastilam bija iedots trāpīgi - šķēps-drošā-rokā. Šķēps, kas nekad nekļūdījās.

- Labu ēstgribu! - Hastila uzsauca, uzminis čaulai ar kāju un izrāvis šķēpu.

Keriks sajūsmā spiedza. Tas šķita vienkārši. Nieka grūdiens - un liela tin­teszivs rokā! Ēdamais veselai dienai visiem četriem. Viņš saņēma savu šķēpu aiz paša gala, kā bija darījis Hastila. Šķēps nepārsniedza pusi mednieka šķēpa garu­ma, bet smaile bija tikpat asa. Tinteszivju blīva šķita vēl necaurredzamāka nekā pirmit, un viena no tām virpuļoja pie pašas ūdens virsmas tieši zem priekšgala. Puisēns no visa spēka grūda ieroci un sajuta uzgali iestrēgstam miesā. Abām rokām sakampis šķēpu, viņš rāva to augšup. Koka spals raustījās un dauzīja viņam rokas, bet viņš neatlaidās, drūmā nopietnībā vilkdams, cik jaudas.

Slapja, spoža galva izslējās no ūdens tieši līdzās laivai. Žokļi atpletās, pret Keriku atiezās zobu rindas, un griezīgs rēciens atskanēja tik negaidīti tuvu, ka radījuma smirdošā elpa nošķieda viņu ar šļakatām. Šķēps izrāvās, un viņš no­krita atsprākliski. Nezvēra asie nagi iecirtās laivā un atplēsa koka šķēpeles. Tad ari Hastila bija klāt un trieca šķēpu starp baisajiem žokļiem, vēl un vēl. Marags ieaurojās jo negantāk, un puisēnu nošļāca asins šalts. Žokļi aizcirtās, un Kerika skatiens uz mirkli sastapa apaļu, nekustīgu redzokli. Aci pret aci. Tad marags nozuda asiņainu putu mutuļos.

- Veicigi uz salu! - Amahasts norīkoja. - Šādu nezvēru būs jo dienas, jo vairāk un lielāki, un tie vajās ne tikai kalmārus. Vai puika ievainots?

Ogatirs pasmēla ūdeni saujā un noberza Kerikam seju.

- Tikai iztrūcies, - viņš noteica, pavēries baiļu sašķobītajā sejā.

- Puikam veicas, - Amahasts drūmi piemetināja. - Paveikties var vienreiz. Viņš nekad vairs netrieks šķēpu uz labu laimi.

«Nekad!» Keriks domās atkārtoja, gandrīz izkliegdams šo vārdu, un palūkojās uz saplosīto koksni. Nezvēra nagi bija iegrauzušies dziļi.

Puisēns bija dzirdējis par maragiem, redzējis to nagus kakla rotā, pat pataustījis spožu, raibu somu no kāda maraga ādas. Bet vienmuļie nostāsti viņu tikai garlaikoja: augums līdz debesīm, nagi kā šķēpi, acis kā akmeņi, zobi kā dunči… Tagad viņš bija pārbijies līdz ārprātam. Zēns pagriezās pret krastu, vēroja to lēni tuvojamies un kodīja lūpas, pārliecināts, ka acīs ir asaras, un nevēlēdamies tās rādīt citiem. Laiva piepeši šķita sīka čaumala briesmoņu jūrā, viņš izmisīgi vēlējās atkal nokļūt uz cietzemes, un, kad uzliektais priekšgals nošņirkstēja pret smilti, puisēns atvieglojumā vai iespiedzās. Kamēr citi vilka laivu ārā no ūdens, viņš nomazgāja pēdējās maraga asiņu pēdas.

Amahasts ar parasto klusināto svilpienu caur zobiem deva medniekiem ziņu, un visi sastinga. Viņš nogūlās uzkalniņa zālē augšpus pārējiem, ar mājienu lika nogulties arī citiem un aicināja tos pie sevis. Keriks līda līdz ar pārējiem, nepaceļot galvu virs zāles: viņš rūpīgi pašķīra stiebrus ar pirkstiem un lūkojās starp tiem.

Stirnas.

Neliels dzīvnieku pulciņš ganījās tieši bultas šāviena attālumā. Tās bija nobarojušās treknas salas leknajā zālē, kustējās slinki un, mušu apsēstas, skurināja garās ausis. Keriks ierāva gaisu caur ieplestām nāsīm un sajuta stirnu ādas saldeno smaržu.

- Ejiet klusiņām gar krastu, - Amahasts čukstēja. - Vējš pūš uz mums, viņas mūs nesaodīs. Mēs piekļūsim tuvu.

Viņš pieliecies teciņiem metās uz priekšu, un pārējie sekoja. Kā beidzamais skrēja Keriks.

Joprojām salikuši, viņi ielāgoja stiegras bultu gropēs, uzvilka lokus, izslējās un visi reizē ļāva bultām skriet. Zalve trāpīja mērķī: divi dzīvnieki pakrita un vēl viens aizstreipuļoja ar bultu sānos. Amahasts metās tam pakaļ un to panāca. Stirnāzis pagriezās un draudigi nolieca trauslos radziņus - savu vienīgo ieroci. Amahasts iesmējās, metās dzīvniekam pretī, sagrāba ragus plaukstās un sagrieza. Buks šņāca un zvārojās, tad vārgi ieblējās un nogāzās zemē. Kad pieskrēja Keriks, Amahasts atlieca upura kaklu atpakaļ.

- Dur! Tas būs tavs pirmais medījums! Rīklē! legrūd no sāniem, iegrūd labi dziļi un pagriez!

Keriks darīja, kā likts. Buks agonijā iegārdzās, un sarkana šalts apšļāca zēna plaukstas un dilbus. Šīs asinis bija puisēna lepnums. Viņš grūda šķēpu dziļāk brūcē, līdz dzīvnieks notrīsēja un izdzisa.

- Labs dūriens, - Amahasts gandarīts teica. Viņa tonis lika Kerikam cerēt, ka marags laivā vairs netiks apspriests.

Šķērzdami un ķidādami laupījumu, mednieki sajūsmā smēja. Amahasts norādīja uz augstieni salas dienvidu daļā.

- Aiznesiet gaļu uz mežmalu un izkariet, lai kalst!

- Vai mēs vēl medīsim? - Hastila ievaicājās. Amahasts papurināja galvu.

- Nē, ja reiz rīt jau jādodas atceļā. Diena un nakts paies, griežot un kūpinot rto, kas jau rokā.

- Un ēdot, - Ogatirs piebilda, gardi nočāpstinādams. - Pierijoties līdz ūkai. Jo 1 vairāk sabāzīsim vēderos, jo mazāk būs jānes uz muguras.