Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Zem kokiem gan bija vēsāk, toties drīz vien ap viņiem jau mudžēja un dzēla mušas. Jaudā tik atgaiņāties un mudināt Amahastu ķerties pie kūpināšanas, lai gūtu patvērumu dūmos!

- Nodīrājiet medījumu. - viņš pavēlēja un pagrūda ar kājas īkšķi pussatrunējušu, birztošu stumbru. - Pārāk slapjš. Malka te zem kokiem ir par mitru, lai degtu. Ogatir! Atnes uguni no laivas un iebaro tai zāli, kamēr mēs esam projām. Es ar puiku aiziešu pēc pludmalē izskalotiem bluķēniem.

Amahasts devās projām caur birzi uz okeāna apskaloto salas pusi. Viņš atstāja loku un bultas, bet paņēma šķēpu. Keriks izdarīja tāpat un tecēja viņam nopakaļ.

Pludmale bija plaša un smalkā smilts - balta kā sniegs. Viļņi šalkdami plīsa pret krastu, un putas burzguļodamas traucās augšup pa nolaideno pludmali. Gar piekrasti mētājās sprunguļi un apdrupuši sūkļi, ņirbēja daudzkrāsainas gliemežnīcas, violeti moluski un lieli jūraszāļu mudžekļi, pa kuriem rāpoja sīki krabīši. Izsvaidītajām koka šķēpelēm nebija vērts pievērst uzmanību, un viņi virzījās tālāk, kur no salas vidusdaļas jūrā ietiecās klinšaina pussala. Uzrāpušies pa lēzeno nogāzi, viņi caur kokiem krasta ielokā saskatīja mazu līcīti. Smiltīs pretējā pusē saulē gozējās tumši ķermeņi, tādi kā roņi…

Piepeši viņi sajuta, ka vēl kāds stāv aiz tuvējā stumbra un vēro līci. Varbūt cits mednieks? Amahasts jau vēra muti, lai uzsauktu, bet stāvs paspēra soli uz priekšu saules gaismā un…

Vārdi Amahasta rīklē noslāpa. Ik muskulītis viņa ķermenī saspringa.

Tas nebija mednieks, nedz arī vispār cilvēks. Kaut kas cilvēkveidīgs, bet vien­laikus līdz pretīgumam citāds ik auguma līnijā.

Radījumam nebija apmatojuma. Pār galvu un lejup pa muguru stiepās raiba sekste. Viņa zvīņainā, daudzkrāsainā āda derdzīgi zvīļoja spilgtajos staros.

Marags! Mazāks par gigantiem mūžamežos, bet tik un tā īsts marags. Kā visi šie radījumi, miera stāvoklī viņš bija nekustīgs, kā akmenī izcirsts. Tad tas pagrieza galvu. Pēc vairākām straujām, saraustītām būtnes kustībām skatienam pavērās apaļa, neizteiksmīga acs un smags, izbīdīts žoklis. Cieši sakrampējuši šķēpus, malkas meklētāji sastinga aizsegā tikpat nekustīgi kā marags. Radījums vēl nebija pagriezies tik tālu, lai pamanītu viņu pamirušos stāvus starp kokiem.

Amahasts nogaidīja, līdz būtne atkal pavērsās pret okeānu, un sāka lavīties. Viņš bez skaņas slīdēja uz priekšu ar paceltu šķēpu, un bija jau sasniedzis birz­talas malu, kad neradijums sadzirdēja vai citādi nojauta viņa tuvošanos. Tas strauji pagrieza galvu un ielūkojās viņam tieši acīs.

Mednieks ietrieca šķēpa akmens uzgali būtnes bezplakstiņu acī; tas dziļi ieurbās smadzenēs. Radījums nodrebēja, pār visu ķermeni pārvēlās kramp­jainas trīsas, un viņš smagi nogāzās, miris, pirms vēl ķermenis atsitās pret zemi. Amahasts atbrīvoja šķēpu un apcirtās. Viņa skatiens šaudījās pār nogāzi un liedagu aiz tās. Tuvumā vairs maragu nemanīja.

Keriks klusēdams nostājās tēvam līdzās, un abi nolūkojās uz līķi. Tas bija rupjš un atbaidošs cilvēka pakaļdarinājums. No sašķaidītās acs dobuma vēl sūcās spilgti sarkanas asinis, kamēr otra blenza viņos ar neredzošu skatienu. Acs zīlīte bija melna, vertikāla sprauga. Deguna nebija - tikai sakļāvušās atveres tajā vietā, kur jābūt degunam. Masīvais žoklis - agonijā atkāries un atsedzis smailu, asu zobu rindas.

- Kas tas ir? - Keriks slāpēti vaicāja.

- Nezinu. Kaut kāds marags. Mazs. Līdz šim tādu nebiju redzējis.

- Tas stāvēja… Tas staigāja kā cilvēks, kā tanus… Tēt, tam maragam ir rokas kā mums…

- Nav vis kā mums. Skaiti! Viens, divi, trīs pirksti un īkšķis. Pat nē: tikai divi pirksti un divi īkšķi.

Amahasta zobi atņirdzās, lūkojoties parādibā. Ķēma kājas bija īsas un līkas, pēda - plakana, uz kāju pirkstiem - asi nagi. Aste strupa. Tas gulēja, nāves mokās sarāvies čokurā, un viena roka atradās zem ķermeņa. Amahasts pabāza kāju zem līķa un apvēla to otrādi. Atklājās jaunas dīvainības: sažņaugtā delna turēja kaut ko, kas atgādināja garu, melnu spieķi ar apaļu galviņu.

- Tēt! Tur, liedagā! - Keriks iesaucās.

Viņi metās patvērumā zem kokiem un vēroja, kā tieši iepretim slēpnim no jūras iznira vēl daži radījumi.

Maragu bija trīs. Divi stipri līdzinājās tikko nokautajam. Trešais - lielāks, trekns un lēnigs. Aizvērtām acīm un ļenganiem locekļiem tas zvalstījās seklumā, līdz pārējie divi to atspērušies aizvēla augšup pa smiltīm. Lielākais radījums šņākuļoja caur savām elpatverēm, tad gausi un slinki pakasīja vēderu ar kāju nagiem. Viens no mazākajiem maragiem vicināja ķepas pa gaisu un izgrūda spalgas, klikšķiem līdzīgas skaņas.

Niknums aizžņaudza Amahasta rīkli, un elpa kļuva sēcoša. Naids darīja viņu aklu. Gluži neviļus viņš metās lejup pa nogāzi ar augstu paceltu ieroci.

Kā krusa mednieks nogruva pār radījumiem, triekdams šķēpu tuvākajā ķermenī, taču tas puspagriezienā spruka sāņus un akmens smaile noslīdēja gar ribām. Zvēra mute iepletās, un tas, skaļi svilpdams, metās bēgt. Nākamais šķēpa dūriens sasniedza mērķi.

Amahasts atbrīvoja ieroci un pagriezās pret otru, kurš bēga jūrā, augstu uzsizdams šļakatas. Gaisā nošvīkstēja mazs šķēps, un radījums, iepletis rokas, pakrita.

- Metiens izdevies godam, - Amahasts uzteica, atklājis, ka ķēms jau pagalam, pirms viņš vēl paspējis izvilkt šķēpu un pasniegt to atpakaļ Kerikam.

Palika lielais marags. Tā acis bija aizvērtas; šķita - tam ir pilnīgi vienalga, kas apkārt notiek. Amahasta šķēps dziļi iegrima radījuma sānos, un tas izgrūda gandrīz cilvēcisku vaidu. Marags bija gatavais tauku blāķis, un nācās durt vēl un vēl, līdz tas rimās. Darbu padarījis, Amahasts, smagi elsdams, atspiedās uz sava ieroča un pretīgumā nolūkojās uz apslaktētajiem radījumiem.

- Šitādi ķēmi… Tādus vajag kaut. Maragi nav tādi kā mēs. Paskaties, kāda tiem āda, kādas zvīņas! Viņiem nav matu, viņi baidās no aukstuma, viņu gaļa ir indīga. Kur vien redzam tādus, mums tie jāiznīcina, - viņš burtiski izšāva vārdus, un Kerikam atlika tikai māt ar galvu, sajūtot to pašu dziļo un neizskaidrojamo riebumu.

- Ej, sameklē pārējos! - Amahasts norīkoja. - Atri! Vei, līča otrā pusē to ir vēl pulka. Mums jāapkauj visi.

Viņa skatiens uztvēra kustību, un viņš atvēzēja šķēpu, domādams, ka radījums vēl nav izlaidis garu. Tas kustināja asti.

Nē! Pati aste nekustējās, bet kaut kas atbaidošs kūņojās zem ādas pie tās pamatnes. Tur bija kaut kāda atvere. Tāda kā sprauga, kā soma pie neradījuma resnās astes pamatnes. Amahasts to atplēsa vaļā ar šķēpa galu un ieraudzīja smiltīs izveļamies bālganus mošķus. Viņam sametās šķērmi.

Červeļaini, akli, sīki lielo maragu līdzinieki. Tiem jābūt viņu mazuļiem. Ārprātā aurodams, viņš bradāja tos ar kājām.

- Nost ar nešķīsteņiem, - Amahasts bez mitas murmulēja pie sevis, un Keriks ļepatoja projām starp kokiem.

Ritmiski vēzējot varenās pleznas, entīsenatis rāmi šķēla zilgo ūdeni. Viena izslēja galvu no viļņiem, un ūdens strūkloja lejup pa viņas tumšo ādu. Galva cēlās augstāk un augstāk, tad pagriezās un nolūkojās atpakaļ, līdz ķirzaka, saskatījusi zem ūdens tālu aiz sevis vēl milzīgāku apveidu, atkal nozuda dzelmē.

Priekšā ņirbēja kalmāru bars. Otra entīsenats jau aizrautībā klakšķināja zobus. Kuldamas ūdeni ar masīvajām astēm, tās, gigantiskas un neapturamas, plaši atplestām rīklēm iebrāzās pašā bara vidū.