HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

HARIJS HARISONS

NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA

* * *

NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

.

Kad ofisa durvis pēkšņi atvērās, es sapratu, ka spēle ir beigusies. Tas bija izdevīgs darbs, bet nu ar to ir beigas. Es sagaidīju ienākošo policistu, sēdot krēslā un tēloti laimīgu smaidu sejā. Viņš nāca ļoti noteiktā gaitā ar visiem kruķiem tik pierasto drūmo sejas izteiksmi. Un pilnībā bez humora izjūtas. Vēl pirms tam, kad viņš atvēra muti, es jau zināju, ko viņš teiks.

«Džeims Bolivār di Grīz, es apcietinu jūs sakarā ar apsūdzību…» Es gaidīju vārdu «apsūdzība», tieši šo vārdu. Kad viņš to izteica, es nospiedu podziņu, kas bija savienota ar pulvera lādiņu patronā. Lādiņš uzsprāga un trīstonnīgs seifs sagruva uz policista galvas. Kad apme­tuma mākonis nosēdās, es ieraudzīju tikai vienu vārgi kustošu roku. Tā raustps tik ilgi, kamēr nebija nofiksējusi uz mani nomērķētu rādī­tājpirkstu.

Viņa balss, lai arī nedaudz seifa klusināta, skanēja kaitinoši saraus­tīti. Viņš iebubinājās:

— «… pēc apsūdzības par nelegālu iebraukšanu, zādzību, vilto­šanu…» Viņš turpināja monotoni malt un malt, tas bija nebeidzams saraksts, taču es to visu jau biju dzirdējis agrāk. Es pārliku visu naudu no rakstāmgalda atvilktnes somā. Saraksts nobeidzās ar jaunu apsūdzību un man palaimējās dzirdēt, kā viņa balsī ieskanas apvai­nojums.

«… pie visa jau uzskaitītā pievienojas arī apsūdzība par uzbrukumu policijas robotam. Tam nav nekādas jēgas, par cik manas smadzenes un balss saites ir nosegtas ar bruņām, bet vidējā sekcija…».

— Ko es zinu precīzi, Žorž: tad to, ka nelielais divpusējais raidītājs izvietots tavā pakausī, bet man tik ļoti gribētos, lai tu šajā brīdī grieztos pie saviem draugiem.

Kārtīgs spēriens atvēra sienā slepenas durvis, pavērās pieeja kāp­nēm. Ķad es cēli apmetu līkumu apmetuma kaudzei uz grīdas, robota pirksti rāvās pie manas kājas, bet es to biju gaidījis un viņam pietrūka dažas collas. Savā dzīvē biju sastapis daudz policijas robotu un labi zināju, ka tie ir praktiski neiznīcināmi. Jūs varat gāzt viņam no augšas, spridzināt no apakšas, bet viņš tik un tā rausies jums pakaļ, velkot pats sevi, ja vesels būs palicis kaut viens pirksts, un nepārtraukti gāzīs jums pāri cukurainu morāli. Lūk, tas arī pašreiz tika darīts. Viņš sīki iztirzāja visu manu noziedzīgo dzīvi un apskatīja manu pienākumu pret sabiedrību un tamlīdzīgi. Es dzirdēju viņa runas atbalsi kāpņu laukumā pat tad, kad biju jau sasniedzis pagrabu.

Tagad svarīga bija katra sekunde. Man bija aptuveni trīs sekundes laika līdz tam, kad viņi uzsēdīsies man uz astes, un ne vairāk kā viena minūte un astoņas sekundes, lai pamestu ēku. Vēl viens spēriens, un atvērās durvis uz istabu bez izkārtnes un numura.

Neviens no robotiem pat nepaskatījās, kā es nonācu lejā, un es būtu šausmīgi izbrīnīts, ja tas tā nebūtu. Tie visi bija novecojušie M-tipa roboti, kuri derīgi vienīgi vienkārša darba veikšanai. Tiem bija pilnībā vienalga, kādēļ viņi plēš nost etiķetes no pilnām konservu kārbām un kas atrodas konveijera otrā galā, kurš piegādā šīs kārbas cauri sienai. Viņi nepacēla skatienu pat tad, kad es atvēru durvis, kuras veda otrpus sienai un līdz šim nekad vēl nebija atvērtas. Es pat netaisījos tās aizvērt, jo pašreiz noslēpumiem vairs nebija nekādas nozīmes.

Uzmanīgi virzoties gar dārdošo konveijeru, es izlīdu pa neglītu cau­rumu, kuru biju izlauzis valdības noliktavas sienā. Es pats biju uzstā­dījis gan konveijeru., gan izsitis caurumu, protams, nelegāli.

Uz noliktavu veda vēl vienas durvis. Blakus tām darbīgi dūca au- toiekrāvējs, liekot konservus uz konveijera lentes un ņemot tos no liela izmēra konteinera. Tas ar savām mikrosmadzenēm nevilka pat līdz robotam. Es apgāju viņu un traucos tālāk pa eju. Aiz muguras apklusa arī manas pārtikas rūpniecības radītās skaņas. Patīkamu atmiņu pār­ņemts, es laimīgi pasmaidīju.

Tas bija viens no maniem brīnišķīgajiem mazajiem reketiem. Par nelielu summu es nomāju noliktavu, kas atradās blakus valdības no­liktavām. Parasts caurums sienā — un es ieguvu pieeju plaša sorti­menta daudzveidīgām precēm, kuras te glabājās ilgstoši un kurām, cik man bija zināms, tādās milzīgās noliktavās nepieskārās mēnešiem, bet citreiz pat gadiem ilgi. Nepieskārās, protams, kamēr nebija manis.

Pēc cauruma izlaušanas es uzstādīju konveijeru, viss pārējais bija tikai tehnikas jautājums. Sadabūju robotus, lai tie plēstu nost vecās etiķetes un lipinātu klāt jaunās, kuras es pats personīgi nodrukāju. Mans sortiments bija tas labākais, bet cenas, dabiski, ļoti zemas. Es patiesi varēju atļauties pārdot lētāk nekā konkurenti un tik un tā gūt pamatīgus ienākumus. Vietējie tirgoņi ātri saprata, cik tas viņiem iz­devīgi, un pasūtījumi man bija mēnešiem uz priekšu. Tā bija lieliska operācija un varēja turpināties vēl ilgi.

Es ātri apspiedu sevī šo domu plūsmu. Viens no mana biznesa pamatlikumiem bija tas, ka, gadījumā, ja operācija ir cauri, tad — CAURI! Kārdinājums izstiept to vēl par kaut vai vienu dieniņu un iegūt vēl kādu čeku, varēja pazudināt. Ak, cik labi es to zināju! Tāpat es droši zināju, ka tas ir pats labākais paņēmiens, kā iepazīties ar policiju. «ĪSTĀ LAIKĀ PROJĀM TĪTIES UN PIE JAUNA DARBA STĀTIES!» — tā ir lieliska devīze, mana devīze. Neauglīga sapņošana nav priekš manis.

Es izmetu no galvas visas domas, tikko biju sasniedzis gaiteņa galu. Ārpusē šobrīd policistu ir ka biezs, un man jārīkojas ātri un nekļūdīgi. Ātrs skatiens pa labi un kreisi. Neviena nav. Divi soļi uz priekšu, nospiežu lifta podziņu. Es biju uzstādījis liftā nelielu aparātiņu, kas skaidri rādīja, ka ar to brauc ne biežāk kā reizi mēnesī.

Lifts parādījās pēc trim sekundēm, tukšs. Es ielidoju tajā, vienlaicīgi spiežot podziņu «jumts». Brauciens, likās, nekad nebeigsies, bet tas tikai likās. Tās ilga tieši četrpadsmit sekundes. Sākās pati bīstamākā šīs lietas daļa. Mans 0,75 kalibrs atradās man rokā, tas parūpēsies par vienu policistu, bet ne vairāk.

Durvis atvērās, un es atviegloti uzelpoju. Neviena. .Viņus acīm­redzot aizdzina tikai pie ieejām, un nebija palicis neviena, ko aizsūtīt uz jumta.

Ārā atskanēja sirēnas — kādas brīnišķīgas skaņas! Tādu troksni bija spējīgi radīt mazākais puse visas valsts policijas spēku. Es, kā īsts aktieris, biju pārpilns lepnuma.

Arī dēlis gulēja turpat, kur biju to atstājis. Nedaudz izdilis, bet vēl aizvien pietiekami stiprs. Dažas sekundes, lai to paceltu un pārbīdītu pie nākošās ēkas.

Jā, šis ir pats bīstamākais manas ķēdes posms, ātrums te nav vajadzīgs. Uzmanīgi uzkāpju uz dēļa malas, somu piespiežu pie krū­tīm: cenšoties noturēt smaguma centru virs dēļa. Viens solis uz priekšu. Līdz zemei tūkstoš jardu lidojums. Skatoties lejup, var arī nokrist.

Viss, tagad jāsarauj. Labi, ja viņi no apakšas nav ieraudzījuši dēli. Desmit ātri soļi un manā priekšā durvis, kas ved uz kāpnēm. Tās, protams, atvērās viegli, ne velti es tik rūpīgi biju ieeļļojis eņģes. Iegājis iekšā, es aiztaisīju tās, drošības labad aizslēdzot, un dziļi ieelpoju. Tas vēl nebija viss, tomēr pati sliktākā daļa, kurā biju pakļauts maksimālam riskam, jau aiz muguras. Vēl divas minūtes, un viņi nekad neatradīs Džeimsu Bolivāru di Grīzu ar iesauku «Glumais Džims».

Netīrās un slikti apgaismotās kāpnes, kuras veda uz jumtu, neviens neizmantoja. Pirms nedēļas es biju to rūpīgi pārbaudījis. Arī bagi — ierīces priekš slepenās novērošanas un noklausīšanās — uz tām ne­bija. Putekļu kārta bija neskarta, ja neskaita manu personīgo pēdu nospiedumus. Es loloju cerības, ka bagi te nav arī patreiz. Šāda veida lietās attaisnotam riskam vienmēr ir vieta.