MIHAILS BULGAKOVS - TĒRAUDA RĪKLE

TĒRAUDA RĪKLE

Tā es paliku viens. Man apkārt novembra tumsa ar Virpuļojošu sniegu, māja iegrima kupenās, dūmeņos sāka gaudot vējš. Visus sava mūža divdesmit četrus gadus biju nodzīvojis milzu pilsētā un domāju, ka putenis gaudo tikai romānos. Izrādījās, ka tas gaudo arī īstenībā. Va­kari te bija neparasti gari, lampa ar zilo abažūru atspo­guļojās melnajās loga rūtīs, un es, vērdamies spožajā plankumā pa kreisi no sevis, sapņoju. Sapņoju par ap­riņķa pilsētu — tā atradās četrdesmit verstu attālumā.

Man ļoti gribējās aizbēgt no savas atrašanās vietas uz turieni. Tur-bija elektrība, četri ārsti, ar tiem varētu ap­spriesties, vismaz nebūtu tik baismīgi. Taču aizbēgt ne­bija nekādas iespējas un lāgiem arī pats sapratu, ka tā ir mazdūšība. Jo tieši tāda darba dēļ biju mācījies Medi­cīnas fakultātē…

«… Bet ja nu atvedīs sievieti, kam nenormālas dzem­dības? Vai, teiksim, slimnieku ar iesprūdušu bruku? Ko es iesākšu? Sakiet man, lūdzami! Pirms četrdesmit asto­ņām dienām es ar izcilību beidzu fakultāti, bet izcilība un bruka ir pavisam dažādas lietas. Reiz es redzēju, kā pro­fesors operē iesprūdušu bruku. Viņš strādāja, un es sē­dēju amfiteātrī. Tas ir viss …»

Domājot par bruku, man dažu labu reizi pār muguru noritēja saltas sviedru lāses. Katru vakaru, sadzēries tēju, sēdēju vienā un tai pašā pozā: pa kreisi no manis atra­dās visas rokasgrāmatas operatīvajā dzemdniecībā, pašā virsū mazais Doderleins. Pa labi desmit dažādi operatīvās ķirurģijas sējumi ar attēliem. Es smagi pūtu, smēķēju, dzēru aukstu, melnu tēju …

Tā reiz aizmigu: skaidri atceros šo nakti — tas bija 29. novembris —, es pamodos no trokšņa pie durvīm. Pēc minūtēm piecām, raudams kājās bikses, es nenovērsu lūdzošu skatienu no dievišķajām operatīvās ķirurģijas grā­matām. Pagalmā saklausīju čirkstam slieces — mana dzirde bija kļuvusi ārkārtīgi asa. Atklājās, šķiet, kaut kas vēl ļaunāks par bruku un bērna šķērsguļu: pie manis uz Ni- koļskas slimnīcu pulksten vienpadsmitos vakarā bija at­vesta meitenīte. Kopēja klusi teica:

— Meitenīte gaužām vārga, knapi dzīva … Lūdzami, dakter, nāciet uz slimnīcu …

Atceros, es šķērsoju pagalmu, gāju pretī petrolejas luk­turim pie slimnīcas ārdurvīm un kā apmāts skatījos, kā tas mirkšķina.

Pieņemamā istaba jau bija apgaismota, un mani palīgi pilnā sastāvā gaidīja mani, paguvuši apvilkt uzsvārčus. Tie bija feldšeris Deinjans Lukičs, vēl jauns, bet ļoti spē­jīgs cilvēks, un divas pieredzējušas vecmātes — Anna Nikolajevna un Pelageja Ivanovna. Toties es biju tikai divdesmit četrus gadus vecs ārsts, pirms diviem mēne­šiem beidzis augstskolu un norīkots vadīt Nikoļskas slim­nīcu.

Feldšeris svinīgi atvēra durvis, un parādījās māte. Vel­teņos slīdēdama, viņa iebrāzās^kā vējš, un sniegs uz viņas lakata vēl nebija izkusis. Rokās viņa turēja vīstokli, un tas ritmiski šņākuļoja un svelpa. Mātes seja bija izmi­sumā pārvērsta, viņa klusi raudāja. Kad sieviete nometa kažoku un lakatu un attina vīstokli, ieraudzīju gadus trīs vecu meitenīti. Paskatījos bērnā un uz brīdi aizmirsu operatīvo ķirurģiju, vientulību, savu nederīgo universitā­tes bagāžu, aizmirsu itin visu, meitenītes skaistuma pār­steigts. Ar ko lai to salīdzina? Tādus bērnus mēdz zīmēt vienīgi uz konfekšu kārbām — mati gandrīz nobriedušu rudzu krāsā un savijušies lielās, dabiskās cirtās. Acis zilas, neparasti lielas, vaigi kā lellei. Tādus zīmē eņģeļus. Tikai meitenītes acu dzīli aizēnoja dīvaina duļķe, un es sapratu, ka tās ir bailes, — viņai trūka elpas.

«Pēc stundas bērns nomirs,» ciešā pārliecībā nodomāju, un sirds man sāpīgi sažņaudzās ..;

Pie katra elpas vilciena bērna kaklā iegūlās bedrītes, dzīslas pietūka, bet sejā mainījās iesārta un viegli violeta krāsa, šīs nokrāsas es tūliņ izpratu un novērtēju. Man uzreiz kļuva skaidrs, kas tām par cēloni, un savu pirmo diagnozi noteicu pilnīgi pareizi un, galvenais, reizē ar abām vecmātēm, bet tām taču bija pieredze: «Meite­nītei ir rīkles gala difterija, rīkle jau aizvilkta plēvēm, un drīz tajā vairs nebūs ne spraugas …»

— Cik dienu jau bērns ir slims? — noprasīju, manam personālam saspringti klusējot.

— Piekto dienu,. piekto, — māte atteica un sausām acīm cieši paraudzījās manī.

— Rīkles gala difterija, — caur zobiem izmetu feldše­rim, bet mātei sacīju: — Kur tu agrāk biji? Kur tu biji?

Un šai brīdī man aiz muguras atskanēja raudulīga balss:

— Piekto, tētiņ, piekto!

Atskatījos un ieraudzīju rāmi stāvam lakatā ietinušos večiņu ar apaļu seju. «Būtu labi, ja tādu vecomāšu pa­saulē nemaz nebūtu,» smeldzīgā briesmu priekšnojautā nodomāju un teicu:

— Tu, vecomāt, nejaucies vidū un netraucē! — Bet mātei noprasīju vēlreiz: — Kur tu biji agrāk? Piecas die­nas! Vai tev prāts?

Piepeši sieviete ar neapzinātu kustību pasniedza mei­tenīti vecmāmuļai un nokrita manā priekšā ceļos.

— Dod bērnam kādas piles, — māte teica un sita pieri pret grīdu, — ja viņa nomirs, pakāršos!

— Tūliņ celies augšā, — es atbildēju, — citādi ar tevi nemaz nerunāšu.

Māte ātri piecēlās, nošvīkstinādama platos brunčus, pa­ņēma bērnu no vecmāmuļas rokām un sāka šūpot. Vecā, pret stenderi pagriezusies, ņēmās lūgt dievu, bet meite­nīte joprojām vilka elpu, šņākuļodama kā čūska. Feldšeris ierunājās:

— Tā viņi visi dara. Ļauti-ņi. — Un ūsas viņam sa­šķiebās greizi.

— Ko, vai tad viņa mirs? — māte noprasīja, manī ska­tīdamās — tā man likās — ar negantu niknumu.

— Viņa mirs, — es paklusi un cieti atteicu.

Vecmāmuļa tūliņ uzrāva brunču stērbeli un sāka ar

to slaucīt acis. Turpretī māte man pārvērstā balsī uz­brēca:

— Dod jel, palīdzi viņai! Dod pilienus!

Skaidri redzēju, kas mani sagaida, un paliku nelokāms.

— Kādus pilienus viņai dot? Pasaki! Bērns smok nost, rīkle jau aizvilkta ciet. Piecas dienas tu meitēnam ļāvi mocīties piecpadsmit verstu attālumā no manis. Ko tu tagad gribi?

— Tev, tētiņ, labāk zināms, — man pie kreisā pleca gaudulīgā balsī iečinkstējās vecā, un es uzreiz jutu pret viņu naidu.

— Ciet klusu! — uzsaucu. Un, pagriezies pret feldšeri, pavēlēju bērnu paņemt. Māte pasniedza vecmātei mei­tenīti, kura sāka ķepuroties un acīmredzot gribēja brēkt, bet balss vairs nespēja izlauzties. Māte metās mazo sar­gāt, bet mēs viņu atbīdījām nost, un man spožlampas gaismā izdevās ieskatīties bērna kaklā. Agrāk nekad ne­biju difteriju redzējis, tikai vieglus gadījumus, kas drīz vien aizmirsās. Kaklā burzguļoja balti lēveri. Bērns pie­peši izelpoja un iespļāva man sejā, bet es, domu pār­ņemts, pat nesatrūkos savu acu dēļ.

— Redzi, — es ierunājos, pats apbrīnodams savu mieru, — tā nu tas ir. Par vēlu. Bērns mirst. Un nekas cits ne­var līdzēt, vienīgi operācija.

Mani sagrāba šausmas, ka esmu to pateicis, taču ne­teikt nevarēju. «Bet ja nu viņas piekritīs?» man iešāvās prātā.

— Ko tas nozīmē? — māte jautāja.

— Rīkle zemāk jāpārgriež un jāieliek sudraba cauru­līte, lai bērns varētu elpot, tad varbūt varēsim viņu glābt, — es paskaidroju.

Māte manī paskatījās kā jukušā un aizlika bērnam priekšā rokas, sargādama to no manis, bet vecā atkal sāka murmināt:

— Vai prāts! Neļauj griezt! Vai prāts! Pašu rīkli?!