MIHAILS BULGAKOVS: HĀNA UGUNS

HĀNA UGUNS

Kad saule sāka laisties lejup aiz Orešņevas prie­dēm un pils priekšā dievs — skumīgais Apollons iegrima ēnā, no uzraudzes Tatjanas Mihailovnas flīģeļa atskrēja apkopēja Dunka un sauca:

— Jona Vasiļičl Ei, Jona Vasiļič! Eita nu, Tatjana Mi- hailovna jūs sauc. Aiz tās ekskursijas. Viņa ir apslimusi. Vei, šitāds vaigs!"

Sasārtusī Dunka noplandīja brunčus kā zvanu, paspī- dināja kailus stilbus un aizmetās atpakaļ.

Vārgais kambarsulainis Jona nosvieda slotu un gar ne­zālēs ieaugušajām staļļu krāsmatām tipšināja prom pie Tatjanas Mihailovnas.

Flīģeļa logu aizvirtņi bija pievērti, un jau priekštelpā asi oda pēc joda un kampareļļas. Jona pustumsā pamī- ņājās un, padzirdis klusu vaidu, devās iekšā. Krēslainajā istabā uz gultas varēja tikko apjaust kaķeni Minci un balto zaķādas cepuri ar milzīgām ausīm, unļajā — cie­šanu pilnu aci.

— Vai ta zobi? — Jona līdzcietīgi nočamstināja.

— Zo-obi… — baltā ausaine nopūtās. ^

—- Vai… vai… vai… še tev nu bija,*— Jona juta līdzi, — tīrā sodība! Aiz tam jau Cēzars gaudo tavu gau­došanu … Es saku: ko tu, stubausi, gaudo gaišā dienas laikā? Ko? Tad tak kādam mirstamā reize. Vai nav tiesa? Apklusti, stubausi! Pats uz savu nelaimi gaudo. Jāliek tik vistu mēsli pie vaiga — atņems kā ar roku.

— Jona… Jona Vasiļič, — Tatjana Mihailovna vārgi sacīja, — ir tak rādāmā diena — trešdiena. Bet es nevaru iet laukā. Tīrais posts. Tad nu jūs pats izstaigājiet ar

ekskursantiem. Parādiet viņiem visu. Es jums došu Duņku, lai paietas līdzi.

— Nu, ko ta … Nav jau nekāda skunste. Labs ir. Gan paši tiksim galā. Pieskatīsim. Pats galvenais — tasiņas. Tasiņas ir pats galvenais. Nāk un nāk te visādi… Cik tur nu vajag… Iebāzīs kāds kabatā, un ne gailis pakaļ nedziedās. Bet kam tā atbildēšana? Mums. Gleznu — to vis kabatā nevar noslēpt. Vai nav tiesa?

— Duņaša ies jums līdzi — no mugurpuses pieskatīs. Ja prasīs paskaidrojumus, sakiet, ka uzraudze saslimusi.

— Gan jau, gan jau. Bet jūs — ar tiem mēsliem. Dak­teri — tie ir mudīgi uz raušanu, uz vaiga griešanu. Vie­nam šitā pat izrāva, Orešņevas Fjodoram, bet šis ar to pašu nomira. Tolaik jūsu vēl te nebija. Viņam tāpat suns pagalmā gaudoja.

Tatjana Mihailovna īsi nokunkstējās un sacīja:

— Ejiet, ejiet, Jona Vasijič, kas zina, varbūt kāds jau atbraucis…

Jona atslēdza smagos čuguna vārtiņus ar baltu plakātu:

MUIŽA —MUZEJS H ā n a m i t n e

Atvērts trešdienas, piektdienas un svētdienās no pīkst. 6 līdz 8 vak.

Un pusseptiņos ar vasarnīcu rajona vilcienu no Mas­kavas atbrauca ekskursanti. Vispirms vesela grupa jaunu, smējīgu cilvēku, kādi divdesmit. Viņu pulciņā bija pus­audži haki krāsas kreklos, bija meičas bez cepurēm, cita baltā matrožu blūzītē, cita raibā jakā. Dažai sandales basā kājā, dažai melnas, nomītas kurpes; puiši garajos zābakos ar strupiem purniem.

Un, lūk, jauniešu vidū arī kāds pavecāks vīrietis ap gadiem četrdesmit, kurš Jonā tūliņ modināja izbrīnu. Sis cilvēks bija gluži kails, ja neņem vērā īsiņās bālganās kafijkrāsas bikšeles, kas nesniedzās ne līdz ceļiem un uz vēdera bija apjoztas ar siksnu, kurai uz sprādzes uzraksts «1. reālskola», un vēl viņam uz deguna bija pensnejs, sa­lipināts ar violetu zīmogi aku. Kailā cilvēka uzkumpušo

muguru klāja jau sen uzmetušies brūni izsitumi, bet kājas viņam bija nevienādas — labā resnāka par kreiso —, un abām uz apakšstilbiem stīgoja mezglainas vēnas.

Jaunie cilvēki un meičas izturējās tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts, ka tāds kails cilvēks braukā vilcienā un apskata muižas, turpretī veco, vārgulīgo Jonu kailais pārsteidza un izbrīnīja.

Kailais, galvu izslējis, meiteņu pulciņā soļoja no vār­tiem uz pili, un viena ūsa viņam bija bramanīgi uzskrul- lēta un bārdiņa apgriezta kā izglītotam cilvēkam. Jaunie, Jonu aplenkuši, čivināja kā putni un visu laiku smējās, tā ka Jona galīgi apjuka un satraucās, bēdīgs prātoja par tasītēm un daudznozīmīgi meta Dunkai ar acīm uz kailo. Tai, skatoties uz vīreli ar nevienādajām kājām, vaigi vai plīsa. Un tad vēl, taisni kā par nelaimi, nezin no kurienes uzkūlās Cēzars un visus palaida garām netraucēti, bet kailo aizrīdamies un kāsēdams ņēmās riet ar kādu īpašu piesmakušu, vecišķu niknumu. Un tad sāka izmisīgi, mo­koši gaudot.

«Tpī, sasodītais,» Jona kā apstulbis nikni domāja, šķie­lēdams uz nelūgto' viesi, «kāds jods tādu te attriecis! Un ko tas Cēzars gaudo? Ja nu kādam jāmirst, tad lai šitain plikajam!»

Vajadzēja vien sadot Cēzaram ar atslēgām pa ribām, jo pūlītim aiz muguras savrup soļoja pieci kārtīgi apmek­lētāji. Resnvēderaina dāma, kailā vīrišķa dēļ satraukusies un piesarkusi. Viņai līdzi pusaugu meitene ar garām bi­zēm. Kāds slaida auguma gludi skuvies kungs ar skaistu, mazliet krāsojušos dāmu un pavecāks lepns ārzemju kungs ar apaļām zelta brillēm, platā gaišā mētelī un ar spieķi. Cē­zars no kailā' pārsviedās pie šiem kārtīgajiem apmeklētājiem un ar skumjām blāvajās, vecišķajās acīs vispirms sāka riet uz dāmas zaļo saulessargu, bet tad iekaucās uz ārzem­nieku tā, ka tas kļuva bāls, sāka kāpties atpakaļ un kaut ko noņurdēja nevienam nezināmā valodā.

Jona neizturēja un tā pacienāja Cēzaru, ka tas gaudo­šanu aprāva, atieza zobus un nozuda.

— Uz slauka notīriet kājas! — Jona sacīja, un viņa seja kļuva skarba un svinīga kā allaž, kad viņš ienāca pilī. Dunkai viņš pačukstēja: — Turi acis vaļā, Dūņa…— un ar smagu atslēgu slēdza vaļā stikla durvis, kas izgāja uz terasi. Baltie dievi no balustrādes vēlīgi noskatījās uz viesiem.

Tie sāka kāpt augšup pa baltajām kāpnēm, kas bija noklātas ar aveņkrāsas paklāju, pie pakāpieniem tas bija piestiprināts ar zeltītiem stieņiem. Kailais gadījās visiem priekšā, līdzās Jonam, un soļoja, lepni iemīdāms basās pēdas mīkstajos pakāpienos.

Augšstāvā vakara gaisma, plāno, balto štoru aizturēta, spiedās cauri lielajiem stikliem aiz kolonnām. No augšējā kāpņu laukumiņa ekskursanti atskatījās uz kāpņu telpu, gar kuru tikko bija kāpuši augšup, un redzēja balustrādi ar baltām statujām, baltās aiļu starpas ar tumšiem port­retiem un griezumiem rotāto lustru, kas draudēja pārraut tievo auklu un iegāzties kāpņu telpas dziļumā. Augstumos, nezin kurp laizdamies, spārnus plivināja sārti amori.

— Skaties, skaties, Veročka, — dūšīgā māte pačukstēja, — redzi, kā kņazi dzīvojuši normālos laikos!

Jona stāvēja maliņā, un viņa skūtajā, grumbainajā sejā novakares rāmumā mirdzēja lepnums.

Kailais sakārtoja uz deguna pensneju, palūkojās apkārt un teica:

— Cēlis ir Rastrelli. Nav nekādu šaubu. Astoņpadsmi­tais gadsimts.

— Kas par Rastrelli? — klusi noklepojies, atsaucās Jona. — Cēla kņazs Antons Joannovičs — lai viņam de­besu valstība! — pirms pusotra simta gadiem. Tā, redz, — viņš nopūtās. — Tagadējā kņaza vec-vec-vectēvs.

Visi pagriezās pret Jonu.

— Jūs laikam nesaprotat, — kailais atbildēja, — An­tona Joannoviča laikā, tas tiesa, bet arhitekts taču bija Rastrelli. Un otrām kārtām nekādas debesu valstības nav un arī tagadējā kņaza, paldies dievam, vairs nav. Vispār es nesaprotu, kur ir vadītāja.

— Vadītāja, — Jona iesāka un aiz naida pret kailo iešņācās, — sirgst ar zobiem, mirst vai nost, uz rīta pusi izlaidīs garu. Bet par to valstību — tur jums taisnība. Dažam labam tās no tiesas nav. Debesu valstībā bezkau­nīgā izskatā — bez biksēm — iekšā nelaiž. Vai nav tiesa?