MIHAILS BULGAKOVS - HĀNA UGUNS

Ekskursanti nonāca līdz gujamistabai. Sārts zīds pie griestiem bija sakrokots zvaigznes veidā un viļņiem slīga lejup gar sienām, sārts paklājs noklusināja katru skaņu. Sārta tilla nišā atradās griezumiem rotāta divguļama gulta. Itin kā nesen, vēl viņnakt, tajā būtu gulējuši'divi augumi. Sai telpā viss likās dzīvības pilns: gan spogulis sudrabotu lapu ietvarā un albums kaula vākos uz gal­diņa, gan pēdējās kņazienes portrets uz molberta — kņa­ziene bija jauna, sārtā tērpā. Lampa, slīpēti flakoni, foto­grāfijas gaišos ietvaros, nosviests spilvens — viss likās nupat lietots … Jau kādas trīssimt reizes Jona bija vedis ekskursantus Tugaju-Begu guļamistabā un ikreiz sirdī pārdzīvoja sāpes, aizvainojumu un kautrību, kad paklājus mīdīja svešas kājas, kad svešas acis vienaldzīgi iztaustīja guļvietu. Kauns! Bet šodien Jonas krūtīs smeTdza sevišķi skaudri, tādēļ ka te bija kailais un vēl kāda neskaidra iemesla dēl, ko nepavisam nevarēja saprast… Tādēļ Jona atviegloti nopūtās, kad apskate bija beigusies. Viņš šos nelūgtos viesus cauri biljarda istabai izveda gaitenī un no turienes pa otrām — austrumu kāpnēm uz sānu terases un laukā.

Večuks pats redzēja, kā apmeklētāji bariņā izgāja pa smagajām durvīm un Dunka tās aizslēdza.

Iestājās vakars, un ieskanējās vakara skaņas. Kaut kur pie Orešņevas gani sāka pūst stabules, viņpus dīķiem šķindēja smalki zvaniņi — tur dzina govis. Vakarā kaut kur tālumā vairākas reizes nodunēja — sarkanarmiešu nometnē notika šaušanas mācības.

Jona pa grantēto celiņu slāja uz pagalma pusi, un vi­ņam pie jostas klinkstēja atslēgas. Ikreiz, kad apmeklē­tāji bija aizbraukuši, vecais vīrs noteikti atgriezās pilī, viens pats to izstaigāja, runādamies pats ar sevi un rū­pīgi apskatīdams priekšmetus. Pēc tam iestājās miers un varēja atpūsties, līdz krēslai pasēdēt uz sarga mājiņas lievenlša, aizpīpēt un domāt visādas veca cilvēka domas.

Vakars bija tam kā radīts — gaišs un silts, bet, rau, Jonas sirdī, kā par spīti, miera nebija. Laikam tāpēc, ka viņu bija satraucis un uzbudinājis kailais. Jona, kaut ko ņurdēdams, uzkāpa uz terases, drūmi palūkojās apkārt, noskrapšķināja atslēgu un iegāja. Mīksti šļūkdams pa paklāju, viņš uzkāpa augšā pa kāpnēm.

Kāpņu laukumiņā pie ieejas balles zālē Jona apstājās un nobālēja.

Pilī skanēja soļi. Tie nāca no biljarda istabas, izskanēja palmu istabā, tad apklusa. Sirds večukam uz brīdi pār­stāja pukstēt, likās, viņš mirst. Tad sirds sāka klauvēt bieži, bieži, pukstiem jaucoties kopā ar soļiem. Kāds stin­griem soļiem nāca pie Jonas — par to nebija nekādu šaubu —, un parkets jau čīkstēja kabinetā.

«Zagļi! Nelaime,» vecajam iešāvās prātā. «Te nu ir tas paredzējums, tas nojaudums… nelaime!» Jona drudžaini nopūtās, šausmās palaida acis apkārt, nezinādams, ko iesākt, kurp skriet, kliegt. Nelaime…

Balles zāles durvīs pazibēja pelēks mētelis — un parā­dījās ārzemnieks ar zelta brillēm. Ieraudzījis Jonu, viņš nodrebēja, izbijās, pat pakāpās atpakaļ, taču ātri saņēmās un tikai satraukti padraudēja Jonam ar pirkstu. .

— Ko tad jūs? Kungs? — Jona šausmās iemurminājās. Rokas un kājas kratīja sīki drebuļi. — Te nedrīkst. Kā tad jūs tā atpalikāt? Ak, kungs un dievs… — Jonam aiz­trūka elpa, un viņš apklusa.

Ārzemnieks vērīgi ielūkojās Jonam acīs un, pievirzījies tuvāk, paklusām sacīja krieviski:

— Jona, tu nomierinies! Ciet brītiņu klusu! Vai esi viens?

— Viens… — Jona, elpu atvilcis, izgrūda, — aiz kam tad jūs, ak, debesu valdniece!

Ārzemnieks bažīgi paraudzījās apkārt, tad Jonam pāri ielūkojās vestibilā, pārliecinājās, ka aiz Jonas neviena cita nav, izvilka labo roku no aizmugurējās kabatas un nu jau skaļi, neskaidri izrunādams vārdus, sacīja:

— Nepazini vis, Jona? Slikti gan, slikti… Ja jau tu nepazīsti, tad ir slikti.

Ārzemnieka balss skaņas Jonu satrieca, kājas ceļgalos ļima, rokas kļuva saltas, un atslēgu saišķis noblākšķēja uz grīdas.

— Kungs Jēzu! Jūsu gaišība. Tētiņš, Antons Joanno- vičs. Kā tad nu tā? Kā tas var būt?

Asaras aizvilka zālei priekšā miglu, miglā sāka lēkāt zelta brilles, plombas, pazīstamās iešķībās, spožās acis. Jona rīstījās, šņukstēja, samitrinādams cimdus un kakla­saiti, ar trīcošo galvu bakstīdams kņaza cieto bārdu.

— Nomierinies, Jona, nomierinies, dieva dēļ, — kņazs murmināja, un viņa seja žēli un satraukti sašķobījās, — ka vēl kāds neizdzird …

— Tē… tētiņ, — Jona drudžaini čukstēja, — bet kā tad… ka tad jūs tā atbraucāt? Kā? Neviena nav. Nav neviena, esmu viens pats …

— Tas ir lieliski, ņem atslēgas, Jona, iesim tur, uz ka­binetu!

Kņazs pagriezās un stingriem soļiem pa galeriju devās uz kabinetu. Apdullušais Jona drebēdams pacēla atslēgas un tenterēja viņam līdzi. Kņazs palūkojās atpakaļ, no­ņēma pelēko dūnvilnas platmali, uzmeta to uz galda un teica:

— Sēdies atzveltnī, Jona!

Tad, vaigam noraustoties, norāva otram atzveltnim ar izvelkamu lasāmpulti no muguriņas plāksnīti ar uzrakstu «Atzveltņos nesēsties» un apsēdās Jonam iepretī. Kad smagais augums iezvēlās safjānādā, lampa uz apaļā gal­diņa žēli iešķindējās.

Jonam galvā viss bija kā miglā un domas lēkāja bez kādas jēgas kā zaķi no maisa — katra uz savu pusi.

— Ak, kā tu esi sačākstējis, Jona, ak dievs, cik tu esi kļuvis vecs! — kņazs uzbudināts ierunājās. — Tomēr esmu laimīgs, ka sastapu tevi dzīvu. Jāatzīstas, es domāju, ka vairs neredzēšu. Domāju, ka tevi te būs nobendējuši…

Kņaza laipnība Jonu satrauca, un viņš klusi ieraudājās, acis slaucīdams.

— Nu, diezgan, diezgan, rimsties …

— Kā … kā tad jūs tā atbraucāt, tētiņ? — Jona šņau­kādamies prasīja. — Kā gan es, vecais sakārnis, jūs ne­pazinu? Acis man metas tumšas… Kā tad jūs tā atgrie­zāties, tētiņ? Tās brilles jums, tās brilles, redz, kur gal­venais, un bārdiņa… Un kā tad jūs ienācāt, ka es ne­manīju?

Tugajs-Begs izvilka no vestes kabatas atslēgu un pa­rādīja to Jonam.

— Caur mazo verandu no parka, mans draugs! Kad visi tie nelieši aizbrauca, es atgriezos. Bet brilles (kņazs tās noņēma) — brilles jau tepat uz robežas uzliku uz acīm. Tās ir ar parasto stiklu.

, — Un kņazienīte, ak kungs, — vai tad kņazienīte ir kopā ar jums?

Kņaza seja vienā mirklī kļuva veca.

— Kņaziene nomira, pagājušajā gadā nomira, — viņš atbildēja, un viņam noraustījās mute, — Parīzē nomira ar plaušu karsoni. Tā arī netika redzējusi dzimto ligzdu, bet visu laiku to pieminēja. Bieži pieminēja. Un stingri piekodināja, lai es tevi noskūpstot, ja satikšot. Viņa cieši ticēja, ka mēs sastapsimies. Visu laiku lūdzu dievu. Redzi, dievs mani arī ir pārvedis mājās.

Kņazs paslējās augšup, apkampa Jonu "un noskūpstīja viņu uz miklā vaiga. Jona, asarās mirkdams, sāka mest krustus pret skapjiem ar grāmatām, pret Aleksandru I, pret logu, kura pašā apakšmaliņā dzisa saulriets.

— Lai viņai debesu valstība, debesu valstība, — viņš drebošā balsī nomurmināja, — aizlūgumu, dvēseles aizlū­gumu noturēšu Orešņevā.

Kņazs nemierīgi paraudzījās apkārt — viņam bija li­cies, ka iečīkstas parkets.

— Nav neviena?

— Nav, neraizējieties, tētiņ, esam vieni paši. Nav jau kam te nākt. Kurš tad cits te nāks kā vien es.

— Nu, tad tā. Paklausies, Jona. Man ir maz laika. Pa­runāsim par darīšanām.