MIHAILS BULGAKOVS: HĀNA UGUNS

Darba kabinetā, kur bija rūpīgi nolaistas melnās Što- ras, uz atvērtās rakstāmpults dega petrolejas lampa, mez­dama maigu, zaļu gaismu uz dokumentu kaudzēm, kas mētājās uz grīdas, uz atzveltņa un uz sarkanās vadmalas. Blakus — lielajā kabinetā, kur bija aizvilktas ciet du­bultās štoras, stearīna svecēm žuburotajos svečturos bija parogļojušās daktis. Skapjos, blāvi ievizēdamies, paspī­dēja grāmatu sējumi. Aleksandrs I bija atdzīvojies un plikpaurains pie sienas liegi smaidīja.

Darba kabinetā pie rakstāmpults sēdēja cilvēks privātās drēbēs un ar kavalergardu bruņucepuri galvā. Virs apsū­bējušā, ar zvaigzni rotātā metāla gaisā uzvaroši cēlās ērglis. Virs dokumentu lēveņa cilvēka priekšā gulēja bieza klade vaskadrānas vākos. Pirmās lappuses augšā sīkā rokrakstā bija uzrakstīts:

ALEKS. ERTUSS HANA MĪTNES VĒSTURE

Zemāk:

1922—1923

Tugajs, atbalstījis vaigus dūrēs, ar aizmiglotām acīm neatraudamies raudzījās melnajās rindiņās. Valdīja dziļš klusums, un pats Tugajs dzirdēja, kā viņa vestes kabatā, minūtes krimzdains, nepielūdzami tikšķēja pulkstenis. Divdesmit minūtes, visu pusstundu kņazs sēdēja nepakus­tēdamies.

Piepeši caur štorām ielauzās stiepta, skumīga skaņa. Kņazs atjēdzās un, ar troksni atgrūzdams krēslu, pie­cēlās.

— Ek, nolādētais suns, — viņš noņurdēja un iegāja parādes kabinetā. Skapja blāvajā stiklā viņam pretī nāca neskaidrs kavalergarda stāvs ar spīdošu galvu. Piegājis stiklam tuvāk, Tugajs ielūkojās tajā ciešāk, nobālēja un slimīgi pasmīnēja.

— Tpū, — viņš nočukstēja, — prātā var sajukt!

Viņš noņēma bruņucepuri, patrina deniņus,' padomāja, ielūkojās stiklā un piepeši neganti trieca bruņucepuri pret zemi tā, ka pa istabām aizskanēja dārdi un skapju stikli žēli nodžinkstēja. To izdarījis, Tugajs sakņupa, ar kāju iespēra bruņucepuri kaktā un sāka soļot pa paklāju līdz logam un atpakaļ. Vienatnē, acīmredzot svarīgu un ne­miera pilnu domu tirdīts, viņš izskatījās labsirdīgāks, ve­cāks un, murminādams un kodīdams lūpas, runāja pats ar sevi:

— Tas nevar būt. Nē… nē … nē …

Parkets čīkstēja, un sveču liesmas liecās un plīvoja. Skapju stiklos parādījās un pazuda iesirmu, šaudīgu vī­riešu atspulgi. Kādu loku -mezdams, Tugajs strauji ap­cirtās, piegāja pie sienas un sāka vērīgi skatīties. Iega- rēnā fotogrāfijā ciešā puslokā stāvēja un sēdēja sastinguši un tā iemūžināti cilvēki ar ērgļiem virs bruņucepurēm. Balti, plati cimdu gali, zobenu rokturi. Pašā prāvās gru­pas vidū sēdēja neizskatīgs cilvēks ar bārdiņu un ūsām un atgādināja pulka ārstu. Taču sēdošo un stāvošo kava- lergardu galvas puspagriezienā bija saspringti pievērstas neliela auguma cilvēkam, kas šķita gluži pazūdam zem bruņucepures.

Sis nelielais cilvēks baltos, saspringušos kavalergardus bija nomācis tāpat, kā nomāca bronzā veidotais uzraksts par viņu. Ik vārds tajā sākās ar lielo burtu. Tugajs ilgi raudzījās pats sevī: viņš sēdēja trešais no nelielā cilvēka.

— Nevar būt, — Tugajs skaļi noteica un pārlaida acis milzīgajai istabai, it kā pieaicinādams par lieciniekiem ne­skaitāmus sarunu biedrus. — Tas ir sapnis. — Viņš atkal savā nodabā kaut ko nomurmināja, tad nesakarīgi tur­pināja: — Viens, viens no diviem: va4 nu tas ir paga­lam … un viņš … tas .,. tas tur … dzīvs … vai arī es,.. nevaru tikt gudrs …

Tugajs pārvilka plaukstu pār matiem, pagriezās, ierau­dzīja skapim tuvojošos cilvēku un neviļus nodomāja: «Esmu novecojis,» — tad atkal sāka murmināt: — Pa ma­nām dzīvajām asinīm, pāri visam dzīvajam gāja un mī­dījās, it kā viss būtu beigts. Varbūt es patiesi esmu miris? Esmu ēna? Bet es taču esmu dzīvs, — Tugajs vaicājoši palūkojās uz Aleksandru I, — es visu samanu un jūtu. Skaidri jūtu sāpes, bet visvairāk niknumu, — Tugajam šķita, ka tumšaj.ā zālē »būtu pazibējis kailais, naida sal­tums izskrēja Tugajam caur locītavām, — žēl, ka netiku nošāvis. ZēL — Niknums viņā auga augumā, un mēle kļuva sausa.

Viņš-atkal pagriezās un klusēdams sāka soļot līdz lo­gam un atpakaļ, ikreiz pagriezdamies uz sienu starp lo­giem un ielūkodamies kavalergardu grupā. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis. Pēkšņi Tugajs apstājās, pārvilka plaukstu pār matiem, iegrūda roku kabatā un nospieda pulksteņa repetīru. Kabatā maigi un noslēpumaini nosita divpadsmit reizes, pēc pauzes "citā tonī vēl vienu reizi ce­turksni un vēl pēc pauzes — trīs minūtes.

— Ak mans dievs, — Tugajs nočukstēja un sāka steig­ties. Viņš. palūkojās apkārt un vispirms paņēma no galda brilles un uzlika tās uz acīm. Taču tagad tās kņaza ārieni neko daudz neizmainīja. Viņa acis šķielēja tāpat kā hā- nam audeklā, un tajās gaismojās vienīgi kādas nobrie­dušas izmisīgas domas vieglā uguns. Tugajs uzvilka mē­teli un uzlika cepuri, atgriezās darba kabinetā, paņēma rūpīgi uz atzveltņa savrup atlikto apzīmogoto, uz perga­menta un papīra rakstīto dokumentu žūksnīti, salocīja to un ar pūlēm iestūķēja mēteļa kabatā. Tad viņš apsēdās pie rakstāmpults un pēdējoreiz pārskatīja papīru kaudzes, noraustīja vaigu un, apņēmīgi šķielēdams, ķērās pie darba. Atlocījis platās mēteļa piedurknes, viņš vispirms ķērās pie Ertusa manuskripta, vēlreiz pārlasīja pirmo lappusi, atieza zobus un strauji sāka plēst to ar rokām. Knikšķēdams nolūza nags.

— Ak tu … nolādēts! — kņazs piesmacis izsaucās, pa­berzēja pirkstu un ķērās pie darba uzmanīgāk. Ieplēsis dažas lapas, viņš pamazām pārvērta driskās visu kladi. No rakstāmpults un sēdekļiem viņš nogrūda papīru lēveni un no skapjiem sanesa tos veseliem klēpjiem. No sienas norāva nelielo Elizabetes laika dāmas portretu, ietvaru ar vienu kājas spērienu sasita drumslās: tās sabira uz papīru klēpjiem, uz rakstāmpults, ko viņš sasarcis pabīdīja kaktā zem portreta. Lampu viņš noņēma un aiznesa uz parādes kabinetu, bet atgriezās ar svečturi un trīs vietās rūpīgi aizdedzināja papīru kaudzi. Sāka velties dūmu mutulīši, kaudzē sāka ložņāt liesmas, kabinets piepeši līksmi at­dzīvojās nevienādā gaismā. Pēc piecām minūtēm sāka smacēt dūmi.

Aizvēris durvis un aizvilcis portjeru, Tugajs rīkojās blakuskabinetā. Pa ieplēsto Aleksandra I portretu sprēgā­damas šaudījās liesmas, un plikpaurainā galva dūmos vil­tīgi smīkņāja. Izpluinītie grāmatu sējumi dega, uz galda stāvēdami, gruzdēja vadmala. Kņazs sēdēja atzveltnī at­tālāk nost un vēroja. Dūmi viņa acīs nu bija sariesuši asaras, un vēl tajās bija kāda līksma un velnišķa doma. Viņš atkal nomurmināja:

— Nekas neatgriezīsies. Viss ir beidzies. Nav jēgas melot. Nu tad paņemsim sev līdzi to visu, manu dārgo Ērtus.

… Kņazs lēni atkāpās no istabas istabā, un viņam pa­kaļ lodāja pelēcīgi dūmi, zāle dega kā balles ugunīs. Uz aizkariem iekšpusē dejoja un virpulī griezās ugunīgas ēnas.

Sārtajā guļamistabā kņazs atskrūvēja lampas degli un petroleju salēja guļvietā; palts izplūda, un petroleja sāka pilēt uz paklāja. Degli Tugajs iemeta paltī. Sākumā nekas nenotika: liesmiņa saruka un izzuda, bet tad tā pēkšņi izlēca un, elpu ievilkusi, šāvās augšup, tā ka Tugajs tikko paguva atlēkt nost. Pēc mirkļa aizdegās aizkars, un telpa uzreiz gavilējoši izgaismojās lidz pēdējam puteklītim.

— Nu tas ir droši, — Tugajs noteica un sāka steigties.

Viņš izgāja cauri palmu istabai, biljarda istabai, izgāja sētas puses gaitenī, pa vītņu kāpnēm rībinādamies nokāpa lejā, drūmajā pirmajā stāvā, kā ēna izslīdēja pa mēness apspīdētajām durvīm austrumpuses terasē, atvēra vārtiņus un izgāja parkā. Lai nebūtu jādzird Jonas pirmās vai­manas no. sargbūdas un Cēzara gaudošana, viņš ierāva galvu plecos un pa vēl neaizmirstām slepenām takām ienira tumsā …