MIHAILS BULGAKOVS: PAZUDUSĪ ACS

PAZUDUSĪ ACS

TĀ pagāja gads. Tieši gads, kopš piebraucu pie šīs mājas. Un, tāpat kā pašlaik, aiz logiem sijāja Jļetus, un tikpat skumīgi bērzos trīsēja pēdējās dzeltenās lapas. Ap­kārtnē nekas, šķiet, nebija mainījies. Toties stipri pār­vērties biju es pats. Pilnīgā vientulībā nu svinēju atmiņu vakaru…

Un pa čīkstošo grīdu es iegāju savā guļamistabā un ielūkojos spogulī. Jā, starpība milzīga. Pirms gada no če­modāna izņemtajā spogulī bija redzama skūta seja. Div­desmit četrus gadus veco galvu rotāja sāniska matu šķirtne. Tagad tā pazudusi. Mati gluži vienkārši atsukāti atpakaļ. Dzīvojot trīsdesmit verstis no dzelzceļa, nevienu nevar savaldzināt ar sānisku matu šķirtni. Tas pats sa­kāms par skūšanos. Virs augšlūpas cieši iesakņojies ūsu skumšķītis, līdzīgs cietai, sadzeltējušai zobu sukai, vaigi kā suseklis, un, ja strādājot ieniezas rokas dilbs, ir pa­tīkami to paberzēt pret vaigu. Tā mēdz būt, ja neskujas trīs reizes nedēļā, bet tikai vienu.

Reiz es lasīju … kur — to esmu jau aizmirsis … par kādu angli, kas nokļuvis neapdzīvotā salā. Sis anglis bi­jis dīvains vīrs. Salā viņš nīcis, kamēr sākušas rādīties halucinācijas. Un, kad pie salas piebraucis kuģis un no laivas izkāpuši glābēji, vientuļnieks tos saņēmis ar re­volvera šāvieniem, noturēdams par rēgiem, par mirāžu tukšajā ūdens klajumā. Taču angļa seja bijusi gludi skūta. Neapdzīvotajā salā viņš skuvies katru dienu. Atceros, ka jutu sevī dziļu cieņu pret šo lepno Britānijas dēlu. Un, braucot šurp, manā čemodānā atradās gan žilešu sku- veklis ar duci asmenīšu, gan bārdas nazis, gan otiņa. Biju stingri apņēmies, ka skūšos ik pārdienas, jo man te nebūt nav ļaunāk kā neapdzīvotā salā.

Bet reiz — tas notika gaišā aprīļa dienā — es biju iz­licis visus šos angļu jaukumus slīpā zeltainas gaismas joslā un tikko nokopis labo vaigu gludu kā spoguli, kad, smagi mīņādams grīdu kā zirgs, iedrāzās Jegoričs noplī­sušos zābakos un pavēstīja, ka upītes krastā, krūmos pie Saudzējamās joslas, notiekot dzemdības. Atceros, es ar dvieli noslaucīju kreiso vaigu un kopā ar Jegoriču metos laukā. Un mēs trijatā joņojām uz duļķaino, uzplūdušo upīti starp kailajiem kārklu puduriem — vecmāte ar tor- zijas pinceti, marles vīstokli un joda pudeli, es, mežonīgi izvalbījis acis, un aizmugurē Jegoričs. Pēc katriem pie­ciem soļiem viņš pietupēs un lādēdamies raustīja kreiso zābaku: tam bija atlēkusi pazole. Mums pretī traucās vējš — jaukais, nevaldāmais Krievzemes pavasara vējš, vecmātei Pelagejai Ivanovnai no matiem izkrita ķemme, matu pīne atraisījās un lēkāja viņai uz pleca.

— Kāda joda pēc tu visu naudu nodzer? — es skrie­dams pukojos uz Jegoriču. — Tā ir cūcība. Slimnīcas sargs, bet staigā kā klaidonis.

— Ir nu gan nauda, — nikni atņurdēja Jegoričs, — par divdesmit rubļiem mēnesī sitās elles mocības… Ak tu, sasodītā! — Viņš kārpīja ar kāju zemi kā nevaldāms ēr­zelis. — Nauda… ko par zābakiem runāt, ja nav ne ko ēst, ne ko dzert,,.

— Jā, dzert — tas tev galvenais, — es aizelsies sēcu, — tāpēc jau vazājies apkārt kā skrandulācis…

Līdzās satrunējušam tiltiņam atskanēja pakluss, žēls kliedziens, tas aizskanēja pār uzpalojušo upīti un ap­klusa. Mēs pieskrējām un ieraudzījām izspūrušu sievieti, kas locījās sāpēs. Lakats viņai bija nošļucis un mati pie­lipuši pie sviedrainās pieres, viņa mokās pārgrieza acis un ar nagiem plosīja savu kažociņu. Košas asinis lāsu- moja pirmajā retajā, bāli zaļajā zālītē, kas bija izsprau- kusies no leknās, valgmes pilnās zemes. . — Nav tikusi, nav tikusi līdz galam, — steigšus ru­nāja Pelageja Ivanovna un pati kailu galvu, izspūrusi kā ragana, tina vaļā vīstokli.

Un, lūk, tur, klausīdamies, kā krāc pavasara ūdeņi, brāzdamies garām tilta nomelnējušajiem balstu baļķiem, mēs ar Pelageju Ivanovnu saņēmām vīriešu dzimuma ma­zuli. Bērns piedzima dzīvs, un bija glābta arī māte. Tad divas kopējas un Jegoričs, kam kreisā kāja bija basa, jo izrādījās, ka viņš beidzot ticis vaļā no ienīstās, izčākstē­jušās pazoles, nestuvēs aiznesa dzemdētāju uz slimnīcu.

Kad viņa jau norimusi un bāla gulēja, apsegta ar pa­lagiem, kad mazulis bija novietots šūpulī mātei līdzās un viss bija nokārtots, es apjautājos:

— Kā tad tu tā, māmulīt, vai nevarēji atrast labāku vietu par tiltu, kur laist pasaulē bērnu? Kādēļ nebrauci ar zirgu?

Sieviete atbildēja:-

— Vīratēvs zirgu nedeva. Sak, nieka piecas verstis — gan aiziesi. Esi tak veselīgs meitietis. Nav ko zirgu trenkāt…

— Tavs vīratēvs ir stulbenis un nelietis, — es atteicu.

— Ak, cik tumši ļaudis, — bēdīgi piemetināja Pelageja Ivanovna un pēkšņi ne no šā, ne no tā iespurcās.

Es notvēru viņas skatienu — tas kavējās pie mana kreisā vaiga.

Izgāju dzemdību istabā un paskatījos spogulī. Spogulis

rādīja, ko arvien, — īstena deģenerāta šķībo fizionomiju ar tādu kā uzdauzītu labo aci. Bet — ta nu vairs nebija spoguļa vaina — deģenerāta labais vaigs izskatījās gluds kā dejas grīda, toties uz kreisā slējās biezi, rūsgani sari. Robeža bija zods. Man prātā ienāca grāmata dzeltenos vākos ar uzrakstu «Sahalīna». Tajā bija dažādu vīriešu fotogrāfijas.

«Slepkavība, ielaušanās, asiņains cirvis,» prātā pazibēja domas, «desmit gadi… Manā neapdzīvotajā salā tomēr ir oriģināla dzīve. Jāiet un jāpabeidz skūties…»

Ieelpodams aprīļa gaisu, kas plūda no melnajiem lau­kiem, klausījos, kā bērzu galotnēs kņado vārnas, miedzu acis pirmajā saulē un soļoju pāri pagalmam pabeigt skū- šanos. Tas bija ap pulksten trijiem dienā. Bet skūties pa­beidzu deviņos vakarā. Kā esmu novērojis, Murjevā tādi pārsteigumi kā dzemdības krūmos nekad nemēdz nākt vieni paši. Tiklīdz es uz sava lieveņa biju satvēris durvju rokturi, vārtos parādījās zirga purns, dubļiem apķepušie rati stipri sakratījās. Grožus turēja kāda sieva un smalkā balsī kliedza:

— N-nū, valns!

Un es U2 lieveņa izdzirdu, ka lupatu murskulī činkst puišelis.

Viņam, protams, bija lauzta kāja, un, lūk, mēs ar feldšeri divas stundas noņēmāmies, likdami ģipša pār­sēju zēnam, kurš visu laiku bez mitas brēca. Tad vaja­dzēja ēst pusdienas, pēc tam bija slinkums skūties, gri­bējās kaut ko palasīt, un tad atzagās krēsla, aizauda tā­les — un es, sāpīgi vaibstīdamies, pabeidzu skūties. Bet, tā kā zobainais skuveklis aizmirsts bija nogulējis ziepj­ūdenī, tad tam uz mūžīgiem laikiem palika rūsas svītriņa par piemiņu no dzemdībām pavasarī pie tilta.

Jā … skūties divreiz nedēļā nebija nekādas vajadzības. Lāgiem mūs pilnīgi apraka sniegā, gaudoja ellišķīgs pu­tenis, mēs dienas divas kvernējām Murjevas slimnīcā, ne­sūtījām pat uz deviņas verstis attālo Vozņesensku pēc avīzēm, un es garajos vakaros soļiem mēroju un mēroju savu kabinetu un karsti ilgojos pēc avīzēm — tik karsti, kā bērnībā biju ilgojies pēc Kūpera «Pēdu dzinēja». To­mēr Murjevas neapdzīvotajā salā angļu manieres pavisam neizzuda — laiku pa laikam es izņēmu spožo mantiņu no melnā futrālīša un kūtri skuvos, un ierados slimnīcā gluds un svaigs kā lepnais salinieks. Tikai žēl, ka nebija ne- jriena, kas par manu ārieni patīksminātos.

Acumirkli… jā… atceros, reiz notika ar! tā, ka es biju izņēmis skuvekli un Aksiņja tikko ienesusi kabinetā apdrupušu krūzīti ar verdošu ūdeni, kad pie durvīm at­skanēja draudīgs klauvējiens un mani aizsauca.