MIHAILS BULGAKOVS - PAZUDUSĪ ACS

Un mēs ar Pelageju Ivanovnu devāmies milzu tālumā, satīstījušies aitādas kažokos, aizjoņojām baltajā, satrakotajā okeānā kā melns rēgs — zirgi, kučieris un mēs. Sniega vētra svilpoja kā ragana, gaudoja, sprauslāja, smējās, viss pa­zuda kā murgā, un es jutu pazīstamo aukstumu kaut kur saules pinuma tuvumā, iedomādamies, ka mēs nomaldī- simies no ceja šai miglā, kas sātaniski virpuļoja, un vienā naktī visi būsim pagalam: Pelageja Ivanovna, kučieris, zirgi un es. Atceros, man prātā iešāvās arī muļķīga doma, ka tad, kad sāksim sastingt un būsim gandrīz jau ieputi- nāti sniegā, es vecmātei un sev, un kučierim iešļircināšu morfiju… Kāpēc?… Tāpat vien, lai nebūtu jāmokās… «Nosalsi, dakter, arī bez morfija jauki jo jauki,» atceros, man atbildēja kāda sausa un saprātīga balss, «nemaz ne­raizējies …» U-hu-hū!… Hī-īl… — svilpoja ragana, un mūsu kamanas svaidījās un svaidījās… Un tur, galvas­pilsētas avīzē, pēdējā lappusē nodrukās paziņojumu, ka, lūk, tā un tā, dienesta pienākumus pildot, bojā gājis tāds un tāds ārsts, kā arī Pelageja Ivanovna, kučieris un divi zirgi. Miers viņu pīšļiem sniega jūrā! Tpi… kas tik nenāk prātā, kad tā sauktais dienesta pienākums tevi trenc un trenc…

Mēs neaizgājām bojā, nenomaldījāmies, bet nokļuvām Griščevas sādžā, kur man otrreiz mūžā vajadzēja aiz .kā­jas iegriezt mazuli pareizā stāvoklī. Dzemdētāja bija sā­džas skolotāja sieva, un, kamēr mēs ar Pelageju Ivanovnu līdz elkoņiem asiņainām rokām un sviedru aizmiglotām acīm lampas gaismā nopūlējāmies ar pagriezienu, varēja dzirdēt, kā aiz dēļu durvīm mājas tumšajā galā kunkst un skraida vīrs. Klausīdamies dzemdētājas vaidos un vīra nerimstošajās elsās, es — klusībā atzīšos — salauzu ma­zuļa rociņu. Bērnu mēs saņēmām nedzīvu. Ak, kā man pār muguru tecēja sviedri! Acumirklī man iešāvās prātā, ka ieradīsies kāda barga būtne, melns un milzīgs stāvs, ielau­zīsies istabā un dzelžainā balsī teiks: «Tā. Atņemiet viņam diplomu!»

Es pamiris lūkojos uz dzeltenīgo, nedzīvo ķermenīti un uz hloroforma apdullināto, nekustīgi guļošo, vaska dzel­teno māti. Puteņa brāzma lauzās vēdlodziņā — mēs to uz mirkli bijām atvēruši, lai izkliedētu smacējošo hloroforma dvaku, — un brāzma pārvērtās garaiņu inākull. Tad es aizcirtu lodziņu un mans skatiens atkal sastinga pie lo- ceklīša, kas bezpalīdzīgi nokarājās vecmātes rokās. Ak, vārdos nav izsakāms izmisums, kādā es viens devos mā­jup, jo Pelageju Ivanovnu biju atstājis kopt nedēļnieci. Kamanās mētāts, es braucu cauri putenim, kas bija kļuvis rāmāks, drūmie meži vērās manī pārmetoši, bezcerīgi iz­misuši. Jutos nežēlīgā likteņa uzvarēts, satriekts, nomākts. Tas bija mani atdzinis šai nomalē un piespiedis cīnīties vienam pašam — bez jelkāda atbalsta un padoma. Kādas neiedomājamas grūtības man vajadzēja izturēt! Man var atvest slimnieku ar jebkuru — pat visnejaukāko un sarež­ģītāko vainu, visbiežāk ķirurģisku, un man ar savu rugā­jiem apaugušo seju jāstājas tai pretī vaigu vaigā un tā jāuzveic. Bet, ja nevari uzveikt, tad mokies kā pašlaik, kad tevi zvalsta pa bedrēm, bet aiz muguras palicis bērna līķītis un māte. Rīt, līdzko putenis norims, Pelageja Iva- novna viņu atvedīs pie manis uz slimnīcu, un kas zina, vai man izdosies viņu glābt. Un kā lai es viņu glābju? Kā saprast šo cildeno vārdu? īstenībā es rīkojos uz labu laimi, nekā vēl nezinu. Jā, līdz šim man ir veicies, palai­mējies izdarīt brīnuma lietas, bet šodien neizdevās. Ak, sirds smeldz aiz vientulības, aiz aukstuma, aiz tā, ka tu­vumā neviena nav! Bet varbūt esmu pat izdarījis nozie­gumu — rociņa taču salauzta. Varējis kaut kur aizbraukt, nokrist kādam pie kājām, izstāstīt, rau, tā un tā, es, dak­teris tāds un tāds, salauzu mazulim rociņu. Atņemiet man diplomu, neesmu tā cienīgs, dārgie kolēģi, sūtiet mani uz Sahalīnu! Tpū, neirastēnija!

Iezvēlos kamanu dibenā, sarāvos čokurā, lai aukstums tik briesmīgi neknaibītu, un pats sev šķitu kā nožēlojams šunelis, lempīgs klaidoņa kucēns.

Mēs braucām ilgi, ilgi, līdz pazibēja mazais, bet tik līk­smais un sirdij mūžam dārgais gaismeklis pie slimnīcas vārtiem. Tas mirkšķināja, dzisa, uzliesmoja un atkal pa­zuda, un vilināja pie sevis. Ieraugot to, vientuļajai sirdij kļuva mazliet vieglāk, un, kad lukturis jau skaidri iezī­mējās manā acu priekšā, kad tas auga un tuvojās, kad slimnīcas sienas vairs neizskatījās melnas, bet bālganas, es, iebraukdams pa vārtiem, jau pats sev teicu:

«Tā rociņa ir sīkums. Tam nav nekādas nozīmes. Tu to salauzi, kad bērns jau bija pagalam. Nevajag domāt par rociņu, bet gan par to, ka māte dzīva.»

Lukturis man iedvesa mundrumu, tāpat ari pazīstamais lievenis, bet, iegājis mājā un kāpdams augšstāvā uz savu kabinetu, juzdams krāsns siltumu un tīksminādamies par miegu, kas atpestīs no visām mokām, es tomēr murmi­nāju:

— Ta jau nu ir, un tomēr man ir baismi, un es esmu vientuļš. Gauži vientuļš.

Uz galda atradās skuveklis un krūzīte ar atdzisušu ūdeni. Es nicinoši iesviedu skuvekli atvilktnē. Ir nu gan varen liela vajadzība skūties …

Un tā pagājis vesels gads. Kamēr šis gads vilkās, tas šķita raibs, daudzveidīgs, sarežģīts un baismīgs, kaut gan tagad saprotu, ka tas aizjoņoja kā viesulis. Bet, lūk, es skatos spogulī un redzu pēdas, ko tas atstājis manā sejā. Acis raugās bargāk un nemierīgāk, mute liekas stin­grāka un vīrišķīgāka, grumba starp uzacīm paliks visu mūžu, tāpat kā paliks manas atmiņas. Es tās redzu spo­gulī, tās joņo nevaldāmā plūsmā. Pag, cik nesen es vēl drebēju, domādams par savu diplomu, iztēlodamies, ka man būs jāstājas kaut kādas fantastiskas tiesas priekšā un bargi tiesneši man prasīs:

«Kur ir zaldāta žoklis? Atbildi, universitāti beigušais ļaundari!»

Kā gan lai to neatceras! Apstākļi bija tādi: lai arī pa­saulē ir feldšeris Dcmjans Lukičs, kas zobus rauj tikpat veikli kā namdaris sarūsējušas naglas no veciem dēļiem, tomēr, sākot gaitas Murjevas slimnīcā, takts un mana pašcieņa prasīja, lai es arī pats iemācītos raut zobus. Demjans Lukičs var kaut kur aizbraukt vai saslimt, bet mūsu vecmātes spēj visu, taču vienu nespēj: neņemiet ļaunā, zobus viņas nerauj, tā nav viņu darīšana.

Tātad … atceros jauki sārtu, bet sāpēs sašķiebtu seju sev priekšā uz ķebļa. Tas bija zaldāts, kas līdzīgi dau­dziem citiem pēc revolūcijas pārnācis no sairušās fron­tes. Skaidri atceros arī milzīgo, stipro, žoklī pamatīgi ieaugušo zobu ar cauru vidu. Ar gudru sejas izteiksmi miegdams acis un bažīgi krekstēdams, satvēru zobu stan­gās, tomēr skaidri atcerējos visiem pazīstamo Cehova stāstu par to, kā ķesterim rauts zobs. Un tobrīd man pirmoreiz likās, ka šai stāstā nav it nekā jocīga. Mutē kaut kas skali nokrakškēja, un zaldāts īsi iebrēcās:

— A-ai!

Pec tam roka vairs nekādu pretestību nejuta un stan­gas izlēca no mutes kopā ar kaut ko baltu un asiņainu.

Te man pamira sirds, jo šis kaut kas apmēros bija lie­lāks par jebkuru zobu, pat par zaldāta dzerokli. Sākumā nekā nesapratu, bet pēc tam gandrīz vai sāku raudāt: tiesa, stangās rēgojās arī zobs ar milzīgām saknēm, bet uz tā karājās liels, nelīdzens spilgti balta kaula gabals.

«Esmu viņam salauzis žokli…» nodomāju, un kājas man sa|odzījās. Svētīdams likteni par to, ka līdzās ne­atrodas ne feldšeris, ne vecmātes, zaglīgi ievīstīju sava Jaunā darba rezultātu marlē un nobēdzināju kabatā. Zal­dāts uz taburetes līgojās, ar vienu roku pieķēries pie gi­nekoloģiskā krēsla, ar otru pie ķebļa kājas, un izvalbītām, gluži stulbām acīm blenza uz mani. Apjucis iespiedu viņam rokā glāzi ar kālija permanganāta šķīdumu un pavēlēju:

Читать дальше